Šogad mēs svinam svēto Pētera un Pāvila svētkus laikā, kad pasaule joprojām cīnās par to, lai izietu no pandēmijas izraisītās dramatiskās krīzes – sacīja Francisks. Šī vāts ir pārbaudījums, kas skāra visus un visu. Viņš norādīja, ka smagāks par pašu krīzi ir tikai risks to izniekot, tas ir, negūt no tās nekādu mācību. Šī krīze mums ir pazemības skola. Tā parāda, ka mēs nevaram dzīvot veselīgi pasaulē, kas ir slima, un turpināt kā agrāk, neapzinoties to, kas nebija kārtībā. Aiz lielajām ilgām atgriezties normālā dzīvē arī tagad var slēpties nejēdzīgā tendence atkal balstīties uz viltus drošībām, uz ieradumiem un plāniem, kas ir vērsti tikai un vienīgi uz peļņu un dzīšanos pēc savām interesēm, nedomājot par visām netaisnībām, kas notiek pasaulē, par nabagu saucieniem un trauslo mūsu planētas stāvokli. Ko tas viss atklāj mums, kristiešiem? – jautāja pāvests. Arī mēs esam nopietni aicināti pajautāt sev, vai mēs gribam atgriezties vecajās sliedēs, it kā nekas nebūtu noticis, vai gribam pieņemt šīs krīzes izaicinājumu. Krīze, šī vārda etimoloģiskā nozīmē, ietver sevī spriedumu, labā nošķiršanu no ļaunā. Senatnē šo vārdu lietoja, runājot par zemniekiem, kuri nošķīra graudus no pelavām. Tāpēc krīze prasa, lai mēs izdarām izvēli, izvērtējam, apstājamies un pārbaudām, kas no tā visa, ko darām, paliek un kas paiet. Mēs ticam, kā māca apustulis Pāvils, ka paliek uz mūžiem mīlestība – turpināja Svētais tēvs. Viss paiet, bet “mīlestība nekad nebeigsies” (1 Kor 13, 8). Pāvests paskaidroja, ka nav, protams, runa par romantisko mīlestību, kas ir vērsta uz sevi, savām interesēm, vēlmēm un emocijām; runa ir par konkrētu mīlestību, kas tiek izdzīvota tā, kā to izdzīvoja Jēzus. Mīlestība nemeklē savas intereses, tā visu piedod, visu cer, visu panes. Citiem vārdiem, Evaņģēlijs galvo, ka pārbagātus augļus saņems nevis tie, kuri krāj sev, nevis tie, kuri skatās uz saviem ieguvumiem, bet tie, kuri atklāti dalās ar citiem, sējot bagātīgi un nesavtīgi, pazemīgā kalpošanas garā. Atgriežoties pie iepriekš izvirzītā jautājuma, ko šī krīze atklāj mums, kristiešiem, Francisks paskaidroja: “Nopietni ņemt vērā krīzi, kurai ejam cauri, tātad, mums, kristiešiem, kas esam ceļā uz pilnīgu vienotību, nozīmē uzdot sev jautājumu, kā mēs gribam turpināt. Katra krīze nostāda mūs krustcelēs un paver divus ceļus – vai nu noslēgties sevī un meklēt savu drošību un iespējas, vai atvērties citiem, ar visiem no tā izrietošajiem riskiem, bet galvenais ar žēlastības augļiem, ko Dievs garantē”. Turpinājumā pāvests norādīja, ka ir pienākusi stunda ar Gara palīdzību piešķirt vēl lielāku impulsu ekumenisma procesam, lai nojauktu veco aizspriedumu mūrus un reizi pār visām reizēm pārvarētu kaitīgo sāncensību. Atšķirības nevar ignorēt, taču tās ir jāpārvar, mīlestībā un patiesībā ejot dialoga ceļu. Tikai tādā veidā varēs uzsākt jaunu attiecību posmu. “Ja mēs būsim paklausīgi mīlestībai, tad Svētais Gars, kurš ir Dieva radošā mīlestība un sēj harmoniju dažādībā, pavērs ceļus jaunai brālībai”, piebilda Francisks. Noslēgumā pāvests norādīja, ka liecība, ko sniegsim par savu aizvien dziļāku vienotību, reizē kļūs par cerības zīmi daudziem citiem, kuri jutīsies iedrošināti veicināt universālāku brālību un iet izlīgšanas ceļu. Tas ir vienīgais ceļš, lai panāktu mieru. Vaticannews.va |
