Dārgie brāļi un māsas, labdien! Šodienas Evaņģēlijā (sal. Mk 5, 21-43) tiek runāts par cilvēka dzīves visdramatiskākajām situācijām: nāvi un smagu slimību, teica pāvests. Jēzus dziedina divus cilvēkus: mazu meiteni, kura mirst brīdī, kad viņas tēvs iet pie Jēzus lūgt palīdzību; un sievieti, kura jau daudzus gadus cieš no asiņošanas. Jēzus ļauj mūsu ciešanām un nāvei sev pieskarties. Viņš veic izdziedināšanas brīnumu, lai mums pateiktu, ka sāpēm un nāvei nepieder pēdējais vārds. Viņš mums saka, ka nāve nav beigas. Viņš uzvar šo ienaidnieku, no kura mēs paši saviem spēkiem nevaram atbrīvoties. Runājot par šo laiku, kurā slimība joprojām ir viena no galvenajām ziņām, pāvests aicināja vērst uzmanību sievietes izdziedināšanai. Vairāk par miesas veselību bija apdraudētas viņas jūtas. Viņai bija asins zudums, un saskaņā ar tā laika mentalitāti viņa tika uzskatīta par nešķīstu. Tāpēc viņa tika atstumta. Sieviete nevarēja iziet pie vīra un veidot ģimeni, nevarēja veidot sociālās attiecības. Viņa dzīvoja viena, ar ievainotu sirdi. Dzīves vissmagākā slimība ir mīlestības trūkums, nespēja mīlēt un būt mīlētiem, – teica Svētais tēvs. Šīs sievietes vēsture, kurā mēs visi varam ieraudzīt viens otru, ir ļoti nozīmīga. Viņa bija daudz cietusi no dažādiem ārstiem, bija iztērējusi visu savu mantu, bet, palīdzību neatradusi, bija nonākusi vēl sliktākā stāvoklī. Cik bieži arī mēs ķeramies pie nepareiziem līdzekļiem, lai ārstētu mīlestības trūkumu? Mēs domājam, ka mūs laimīgus var darīt panākumi un nauda, bet mīlestību nevar nopirkt par naudu. Mēs to meklējam virtuālajā pasaulē, bet mīlestība ir konkrēta. Mēs nepieņemam sevi tādus, kādi esam, un slēpjamies aiz ārišķības maskām, bet mīlestība nav miglains tēls. Mēs klausāmies dažādu burvju un guru ieteikumus, lai pēc tam paliktu bez naudas un iekšējā miera, kā šī sieviete. Tomēr viņa izvēlas Jēzu, metas ļaužu pūlī, lai pieskartos Viņa apmetnim. Šī sieviete, kuras vārds netiek minēts, meklē tiešu, fizisku kontaktu ar Jēzu. Pandēmijas laikā mēs esam sapratuši, cik svarīgi ir kontakti, attiecības. Bieži mēs apmierināmies ar dažu priekšrakstu ievērošanu un lūgšanu atkārtošanu, bet Jēzus gaida, lai mēs meklētu Viņu, atvērtu Viņam savu sirdi, un tāpat kā sieviete, pieskartos Viņa apmetnim, un tiktu dziedināti no miesas un dvēseles slimībām. Evaņģēlijā lasām, ka, neskatoties uz ļaužu pūli, Kungs atskatās, meklējot to, kas skāra Viņa drēbes. Tas ir Jēzus skatiens. Visapkārt ir daudz cilvēku, bet Viņš meklē konkrētu seju, meklē ticības pilnu sirdi. Viņš neskatās uz masu, bet gan uz cilvēku. Viņa skatiens neapstājas pie mūsu pagātnes kļūdām un kritieniem, neapstājas pie ārējā izskata, bet sasniedz mūsu sirdi. Un Viņš dziedina to, kuru visi bija atraidījuši, maigi saucot viņu par meitu, slavējot viņas ticību un stiprinot viņā paļāvību. "Māsa, brāli, atļauj Jēzum uzlūkot un dziedināt savu sirdi! Un, ja tu esi jau pieredzējis Viņa maigo skatienu, tad atdarini Viņu, rīkojies kā Viņš! Paskaties visapkārt, un tu ieraudzīsi, ka daudzi cilvēki, kas dzīvo tev blakus, jūtas sāpināti un vientuļi, viņi vēlas justies mīlēti. Jēzus aicina, lai tavs skatiens, nenosodošs un sirsnīgs skatiens, neapstātos pie viņu ārienes, bet sasniegtu sirdi. Jo tikai mīlestība spēj dziedināt sirdi un pārveidot dzīvi. Lai Dievmāte, noskumušo Mierinātāja, palīdz mums nest mierinājumu grēka ievainotajiem cilvēkiem, kurus sastopam savā ceļā", – uzrunas noslēgumā teica pāvests. Vaticannews.va |
