Skaidrojot svētdienai paredzēto Evaņģēlija fragmentu, Francisks uzsvēra, ka Nācaretes iedzīvotāji zināja par Jēzu, bet neatzina viņa unikalitāti. Arī mēs uzskatām, ka pazīstam kādu cilvēku, uzliekam viņam etiķeti un ieslēdzam savos aizspriedumos, piebilda Svētais tēvs. Evaņģēlija fragmentā (Mk 6,1-6) lasām par Jēzus tautiešu neticību, - uzrunas sākumā teica pāvests. Pēc sludināšanas dažādos Galilejas ciematos, Jēzus atnāca uz Nācareti, kur bija uzaudzis kopā ar Mariju un Jāzepu. Bija sabata diena. Iegājis sinagogā, viņš sāka mācīt. Daudzi jautāja: "No kurienes šī gudrība? Vai tad viņš nav galdnieka un Marijas dēls? Šī ģimene ir mūsu kaimiņi, kurus mēs labi pazīstam". Redzot šādu reakciju, Jēzus izsaka vārdus, kas kļuva par tautas gudrību: "Nekur pravietis nav bez cieņas, izņemot savu tēviju, savus radus un savu namu". Uzrunas turpinājumā pāvests aicināja pārdomāt Jēzus tautiešu attieksmi. Var teikt, ka viņi pazina, bet neatzina Jēzu. Pastāv liela atšķirība starp pazīšanu un atzīšanu. Mēs varam zināt daudzas lietas par cilvēku, gūt priekštatu par viņu, satikt uz ielas, bet ar to nepietiek. Tās ir tikai virspusējas zināšanas par cilvēku, kas neatzīst personas unikalitāti. Mēs domājam, ka zinām gandrīz visu par cilvēku, uzliekam viņam etiķeti un ieslēdzam viņu savos aizspriedumos. Tāpat arī Jēzus tautieši, kas viņu pazina trīsdesmit gadus, domāja, ka zina visu par viņu. Taču tie pat nenojauta, kas viņš patiesībā ir, – teica pāvests. Kad mūsos virsroku gūst ieradumu komforts un aizspriedumu diktatūra, tad mums ir grūti atvērties jaunumam un ļauties pārsteigumam. Tas var skart arī attiecības ar Dievu. Mēs, kristieši, bieži domājam, ka pazīstam Jēzu, ka mēs tik daudz zinām par viņu. Taču bez sirds atvērtības Dieva jaunumam un pārsteigumam, mūsu ticība lēnām dziest, – atzina pāvests. Uzrunas gaitā Francisks skaidroja, ka spēja brīnīties ir mūsu autentiskās tikšanās ar Dievu zīme. Jēzus tautieši netic viņam, jo tie nepieņēma Iemiesošanās noslēpumu. Tas viņiem ir ieļaunojums. Ļaudis nesaprata, ka Dieva varenība atklājas cilvēka miesas trauslumā, ka Dieva Dēls ir galdnieka dēls, ka dievišķība ir apslēpta cilvēcībā. Dievs tapa cilvēks Jēzū no Nācaretes. Viņš kļuva par mūsu ceļa biedru. Kļuva par vienu no mums. Pateikt Jēzum, viņš ir viens no mums – tā ir ļoti skaista lūgšana, uzsvēra pāvests. Jēzus ir viens no mums, un tas nozīmē, ka viņš pazīst mūs, vada, piedod un mūs ļoti mīl. Taču daudziem Dievs ir tāls un abstrakts. Dievs pieņēma miesu. Viņš dzīvo starp mums. Viņš ir klātesošs mūsu sirdīs un mūsu dzīvē. Un tāpat kā Jēzus tautiešiem, arī mums draud, ka varam neatpazīt viņu tad, kad iet mums garām. Uzrunas noslēgumā pāvests aicināja lūgt Dievmāti, kura pieņēma Dieva noslēpumu savā ikdienas dzīvē, lai palīdz mums būt redzīgiem un atbrīvot sirdis no aizspriedumiem, ļauties Dieva pārsteigumiem, viņa pazemīgajai un apslēptajai klātbūtnei mūsu dzīvē. Vaticannews.va | 
