Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Kas notiek?  Ziņas no Vatikāna

Pazemība – mūsu ceļš uz debesīm
16.08.2021 pl. 16:49
Neraugoties uz gandrīz 40 grādu lielo karstumu, kāds pēdējo nedēļu laikā ir pārņēmis Romu, Vissvētākās Jaunavas Marijas uzņemšanas Debesīs svētkos, 15. augusta pusdienlaikā, vietējie ticīgie un ārzemju svētceļnieki pulcējās Svētā Pētera laukumā, lai lūgtos kopā ar pāvestu.

Uzrunā pirms lūgšanas “Kunga eņģelis” viņš pievērsās Dievmātes pazemībai un aicināja pārdomāt, cik liela ir mūsu pazemība, kā arī norādīja, ka šo svētku vēsts ir cerības vēsts.

Pazemība ir Marijas noslēpums. Lūgšanā “Magnificat” Marija “gavilē Dievā, jo Viņš uzlūkojis savas kalpones pazemību” (sal. Lk. 1, 47-48). Šis “Magnificat” dziedājums ir kā Dievmātes “fotogrāfija” – atzina pāvests. Pazemība piesaistīja Dieva skatienu pār viņu. Cilvēks meklē izrādīties, taču Dievs neskatās uz ārieni, bet uzlūko sirdi (sal. 1 Sam 16, 7) un priecājas par pazemību. Pazemība ir ceļš, kas ved uz debesīm.

Svētais tēvs skaidroja, ka vārds “pazemība” paiet no latīņu vārda “humus”, kas tulkojumā nozīmē “zeme”. Tas ir paradoksāli, ka, lai nonāktu debesīs, jāpaliek zemiem, kā zemei. Jēzus māca, ka tas, “kurš sevi pazemos, tiks paaugstināts” (Lk 14, 11). Dievs mūs nepaaugstina mūsu dotību, bagātību vai bravūras dēļ, bet Viņš mūs paaugstina pazemības dēļ. Dievs ir iemīlējies pazemībā – uzsvēra Francisks. Dievs paaugstina to, kuš pazemojas, kurš kalpo. Marija sauc sevi ne par ko citu kā tikai “kalponi”. Viņa ir “Kunga kalpone” (Lk 1, 38).

“Šodien katrs no mums savā sirdī var sev pajautāt: kā ir ar manu pazemību? Vai es tiecos pēc citu atzinības, gribu, lai mani slavē, vai domāju par kalpošanu? Vai es protu, kā Marija, klausīties, vai gribu tikai runāt un piesaistīt sev uzmanību? Vai es protu, kā Marija, paklusēt, vai vienmēr tikai pļāpāju? Vai protu paspert soli atpakaļ, mazināt strīdus un konfliktus, vai arī vienmēr tiecos tikai izcelties? Padomāsim par šiem jautājumiem: cik pazemīgs es esmu?”

Marija, būdama maza, pirmā iekaro debesis. Viņas panākumu atslēga meklējama tieši tanī, ka uzskata sevi par mazu un nabadzīgu. Tikai tas, kurš Dieva priekšā atzīst, ka ir nekas, ir spējīgs saņemt visu – skaidroja pāvests. Tikai tas, kurš iztukšojas no sevis, tiek piepildīts ar Viņu. Un Marija ir “žēlastības pilnā” tieši savas pazemības dēļ.

Francisks atgādināja, ka pazemība arī mums ir izejas punkts. Tā ir ticības sākums. Svarīgi būt “nabadzīgiem garā”, tas ir, atzīt, ka mums ir vajadzīgs Dievs. Tanī, kurš ir pilns ar sevi, Dievam nav vietas. Un nereti mēs esam pilni ar sevi. Taču tas, kurš ir pazemīgs, ļauj Kungam darīt “lielas lietas”.

Marija ir vispazemīgākā un viscēlākā no visām radībām. Pavadījusi šīszemes dzīvi lielā vienkāršībā, darot parastus ikdienas darbus, viņa tika uzņemta debesīs ar dvēseli un miesu. Sekojot dienai pēc dienas, viņa dzīvoja pazemībā un klusumā, ārēji ne ar ko neizcēlās, taču viņai vienmēr bija pievērsts Dieva skatiens. Dievs apbrīnoja viņas pazemību, atvērtību, grēka neskarto skaisto sirdi.

Uzrunājot uz lūgšanu “Kunga eņģelis” Svētā Pētera laukumā sapulcējušos ticīgos, pāvests norādīja, ka tā katram no mums ir svarīga cerības vēsts. “…tev, kas izdzīvo monotonas, nogurdinošas un bieži vien smagas dienas”, viņš sacīja. “Marija tev šodien atgādina, ka Dievs aicina arī tevi uz šo godības likteni. Tie nav skaisti vārdi, tā ir patiesība. Tās nav mākslai domātas skaistas beigas, dievbijīga ilūzija vai viltus mierinājums. Nē, tā ir tīrā realitāte”.

Francisks aicināja svinēt Dievmātes uzņemšanas Debesīs svētkus ar bērnu mīlestību, ar prieku un reizē ar pazemību, ar cerību, ka kādu dienu būsim kopā ar viņu debesīs. Lai sasniegtu galamērķi, lai sasniegtu debesis, nedrīkstam aizmirst atslēgas vārdus, kas ir “pazemība” un “kalpošana”.

Vaticannews.va