Svētais tēvs norādīja, ka šis temats ir smags, taču svarīgs. Mēs, grēcinieki, esam attaisnoti. Mēs esam Dieva priekšā attaisnoti. Mēs, kuriem ir savi grēki, tomēr esam attaisnoti. Kāds varētu iebilst: “Bet, tēvs, es esmu taisnīgs, jo ievēroju visus baušļus.” “Jā, taču attaisnošana nāk ne jau no baušļu ievērošanas,” viņš paskaidroja. “Tas notiek jau iepriekš, jo kāds tevi attaisnoja.” “Jā, bet es esmu grēcinieks.” “Jā, tu esi grēcinieks, taču esi attaisnots. To panāca Jēzus Kristus.” Pāvests atzina, ka nav viegli sniegt izsmeļošu definīciju, tomēr, balstoties uz svētā Pāvila mācību kopumā, var teikt, ka attaisnošana ir “sekas Dieva žēlsirdības iniciatīvai, kas dāvā piedošanu” (Katoliskās Baznīcas katehisms, 1990). “Tāds ir mūsu Dievs. Viņš ir tik labs!” piebilda Francisks. “Viņš ir žēlsirdīgs, pacietīgs, nemitīgi piedod”. Dievs caur Jēzus nāvi iznīcināja grēku un uz visiem laikiem mums dāvāja piedošanu un atpestīšanu. Tādā veidā grēcinieki ir samierināti ar Dievu. Kā notiek attaisnošana? – turpināja pāvests. Tā notiek caur žēlastību. Kristus samaksāja reizi pār visām reizēm. Apustulis Pāvils vienmēr atminās savu tikšanos ar augšāmcēlušos Kristu, kas radikāli izmainīja viņa dzīvi. Ne jau mēs ar saviem spēkiem panākam attaisnošanu, bet Kristus. Pāvils labi saprata, ka viņš tika glābts, tikai pateicoties Dieva žēlastībai. Mēs varam būt droši, ka katru reizi, kad lūdzam piedošanu, Dievs mums dāvā attaisnošanas žēlastību. Apustulim ticība ir visu aptveroša vērtība. Un tā skar katru kristieša dzīves momentu un aspektu – sākot ar Kristību, līdz pat aiziešanai no šīs pasaules. Šajā sakarā Francisks atgādināja, ka tas nenozīmē, ka mums nebūtu jāievēro baušļi. To ievērošana ir joprojām būtiska. Taču arī šai gadījumā mēs nevaram balstīties uz saviem spēkiem. Dieva žēlastībai ir fundamentāla loma. Pateicoties no Dieva saņemtajai nesavtīgajai mīlestībai, mēs kļūstam spējīgi konkrēti mīlēt. Šajā kontekstā Svētais tēvs atgādināja apustuļa Jēkaba mācību, kas varētu šķist esam pretrunā ar iepriekš teikto, tomēr tā nav pretrunā. Jēkabs raksta, ka “darbos cilvēks tiek taisnots, ne ticībā vien. Jo kā miesa bez gara mirusi, tā arī ticība bez darbiem mirusi” (2, 24.26). Ja attaisnošana neuzplaukst mūsu darbos, tad tā paliek zemē aprakta, it kā mirusi – skaidroja pāvests. Tā pastāv, bet mums to vajag aktualizēt ar saviem darbiem. Pāvila mācība tiek integrēta Jēkaba vārdos. Saskaņā ar abu teikto, ticības atbilde ietver sevī prasību, lai mēs būtu aktīvi Dieva un tuvākmīlestībā. Kāpēc mums jābūt aktīviem mīlestībā? Mums jābūt aktīviem mīlestībā tāpēc, ka šī mīlestība mūs visus izglāba, tā mūs attaisnoja par brīvu. Dievs, sastopoties ar mūsu nemitīgajiem kritieniem un trūkumiem, nepadevās, nenolaida rokas. Viņš mūs attaisnoja, dāvājot mums Jēzu Kristu, kurš par mums nomira un augšāmcēlās. Attaisnošana izpaužas Dieva tuvībā, Viņa līdzjūtībā un Viņa lielajā maigumā pret mums. Tā ir dāvana. Kristus mūs dara brīvus. “Ļauj, lai Kristus veic šo attaisnošanu”, mudināja Francisks. “Pamatā mēs neesam nāvei nolemtie, mēs esam attaisnoti. Atļaujiet man teikt: Pamatā mēs esam svēti. Tikai mēs pēc tam ar saviem darbiem kļūstam grēcinieki. Taču pamatā esam svēti.” Svētais tēvs aicināja, lai mēs ļaujam darboties Kristus žēlastībai, un lai šī attaisnošana dod mums spēku turpināt ceļu uz priekšu. Katehēzes noslēgumā pāvests piebilda, ka ticības gaisma palīdz mums saskatīt, cik bezgalīga ir Dieva žēlsirdība un Dieva žēlastība, kas darbojas mūsu labā. Taču tā pati ticības gaisma palīdz mums saskatīt arī mūsu atbildību, kas mums uzticēta, lai mēs sadarbotos ar Dievu Viņa pestīšanas darbā. Žēlastības spēkam jāiet roku rokā ar mūsu žēlsirdības darbiem. Mums ar savu dzīvi ir jāparāda, cik liela ir Dieva mīlestība. “Iesim uz priekšu ar šo drošību”, mudināja Svētais tēvs. “Mēs visi esam attaisnoti, esam taisni Kristū. Šo žēlastību mums jāaktualizē ar saviem darbiem.” Vaticannews.va | 
