Uzrunā pirms lūgšanas "Kunga eņģelis" Francisks skaidroja, ka Ziemassvētku liturģiskā laika noslēdzošajai svētdienai paredzētajā Evaņģēlija fragmentā vēstīts par notikumu, ar kuru iesākās Jēzus publiskā darbība. Būdams Dieva Dēls un Mesija, Viņš atnāk pie Jordānas upes, lai saņemtu kristību no Jāņa Kristītāja rokām. Pēc aptuveni trīsdesmit klusumā pavadītiem gadiem, Jēzus neatklājas savā spožumā un nekāpj katedrā, lai mācītu. Šodienas liturģija norāda, ka ļaudis gāja saņemt kristību ar kailu dvēseli un basām kājām, pazemīgi, – teica pāvests. Jēzus stāv kopā grēciniekiem. Viņš nāk mums pretī, ienāk ievainotās cilvēces vēsturē, iegremdējas ūdenī, lai mūs dziedinātu. Viņš nekāpj pāri mums, bet nāk mums pretī. Turpinot uzrunu, pāvests pakavējās pie Jēzus kristīšanas notikuma. Lūkass norāda, ka tajā brīdī Jēzus lūdzās. Viņš – Kungs un Dieva Dēls – lūdzas. Par to liecina Evaņģēlijs. Jēzus lūdzās iesākot dienu, bieži arī naktīs, lūdzās pirms svarīgu lēmumu pieņemšanas. Viņa lūgšana ir dzīva saruna, dialogs, mīlestības pilnas attiecības ar Tēvu. Francisks uzsvēra, ka šodienas Evaņģēlijā atklājam divas darbības: Jēzus nāk mums pretī un paceļ savu skatienu lūgšanā uz Tēvu. Pāvests atzina, ka tā mums ir liela mācība. Mēs visi esam iegrimuši savās problēmās un dzīves sarežģītās situācijās, piedzīvojam smagus brīžus un saskaramies ar grūtiem lēmumiem, kas mūs nospiež. Taču, ja mēs nevēlamies būt nospiesti, mums vajag celties uz augšu. Un tieši to dara lūgšana, kas nav bēgšana no problēmām, ne arī kāds maģisks rits vai prātā iekaltu vārdu atkārtojums. Lūgties nozīmē ļaut Dievam darboties mūsos, lai saprastu to, ko Viņš vēlas mums pateikt arī vissmagākajās situācijās, lai spētu iet uz priekšu. Ci bieži esam lūguši Kungu, lai palīdz mums iet uz priekšu. Un lūgšana palīdz, tā vieno mūs ar Dievu, palīdz sastapties ar Viņu. Jā, lūgšana ir atslēga, kas atver mūsu sirdis Kungam. Tā ir saruna ar Dievu. Lūgšana ir arī klausīšanās, pielūgsme, paļāvīga uzticēšanās un nereti arī sāpīgs sauciens. Kliegt kā Hiobs, piebilda pāvests. Dievs ir Tēvs, kurš mūs pazīst un saprot, nekad nedusmojas uz mums. Un Jēzus lūdzas. Lūgšana, izmantojot šīs dienas Evaņģēlija vārdus, "atvēra debesis" – sacīja Svētais tēvs. Lūgšana atver debesis. Lūgšana ir kā skābeklis, kas ļauj dzīvot, elpot arī grūtos brīžos un palīdz saskatīt lietas plašākā perspektīvā. Tā palīdz mums izdzīvot to, ko Jēzus izdzīvoja Jordānas upes krastā, proti, apzināties, ka mēs esam Tēva mīlētie bērni. Kad mēs lūdzamies, Tēvs arī mums, tāpat kā Jēzum, saka: "Tu esi mans mīļais dēls" (sal. Lk 3,21). Šis ceļš iesākās mūsu kristības dienā, kad tikām iegremdēti Kristū un kļuvām par Dieva mīlētajiem bērniem. Pāvests aicināja neaizmirst savas kristības datumu. Varbūt daudzi to jau sen ir aizmirsuši. Taču esam aicināti nekad neaizmirst kristības dienu, jo tā ir mūsu atdzimšana, brīdis, kad kopā ar Jēzu kļuvām Dieva bērni. Francisks mudināja ne tikai noskaidrot dienu, bet arī pateikties par saņemto Kristības sakramentu. Uzrunas gaitā pāvests aicināja uzdot sev jautājumus: Kāda ir mana lūgšana? Kā es lūdzos? To daru negribīgi, pieraduma dēļ, recitējot kādreiz iekaltos vārdus? Vai mana lūgšana ir satikšanās ar Dievu? Vai es vienmēr esmu kopā ar Dieva tautu, vai izolējos no tās? Vai es sarunājos ar Dievu, cenšos veidot ar Viņu attiecības, klausīties Viņa vārdus? Ikdienas straujajā ritmā neaizmirsīsim lūgties, veltīsim lūgšanai kaut īsu brīdi un katru dienu lasīsim Svētos Rakstus. Lūgšana atver debesis. "Lai Dieva Māte, lūdzoša cilvēka piemērs, palīdz mums pārveidot savu dzīvi par slavas dziesmu Dievam," – vēlēja pāvests. Vaticannews.va | 
