Pāvests Francisks svētdien kanonizēja nacisma upuri – 1942. gadā Dahavas koncentrācijas nometnē bojā gājušo holandiešu karmelītu priesteri Titu Brandsmu, mocekļa nāvē mirušo laju Lācaru, kurš tiek saukts par Devasahajamu, Kristīgās doktrīnas Priesteru sadraudzības dibinātāju – priesteri Cēzaru de Busu, Nabadzīgo māsu institūta dibinātāju – priesteri Luidži Mariju Palaccolo, Dievišķo aicinājumu institūta dibinātāju – priesteri Džustino Mariju Rusolillo, Marijas Prezentācijas kongregācijas dibinātāju Mariju Rivjēru, Franciskāņu ordeņa māsu Mariju Frančesku no Jēzus Rubato, Svētās Ģimenes mazo māsu kongregācijas dibinātāju Mariju Domeniku Mantovani, klostermāsu Mariju no Jēzus Santocanale un trapistu mūku Šarlu de Fuko. Pēc lūgšanas uz Svēto Garu, Kanonizācijas lietu kongregācijas prefekts kardināls Marčello Semeraro iepazīstināja pāvestu ar jauno svēto biogrāfijām un aicināja viņu veikt kanonizācijas aktu. Svētā Pētera bazilikas fasādi rotāja jauno svēto portreti. Viņu relikvijas tika novietotas pie altāra. Pēc Svēto Rakstu lasījumiem Francisks teica sprediķi. Viņš uzsvēra, ka būt Jēzus māceklim un iet svētuma ceļu nozīmē ļaut Dieva mīlestības spēkam sevi pārveidot. Mēs dzirdējām vārdus, kurus Jēzus pirms aiziešanas no šīs pasaules sacīja saviem mācekļiem, vārdus, kas izsaka kristieša būtību: "Lai, tāpat kā Es jūs mīlēju, arī jūs cits citu mīlētu" (Jņ 13,34). Tas ir testaments, kādu mums ir atstājis Kristus. Mīlestības baušļa īstenošana dzīvē apliecina, ka mēs esam Jēzus mācekļi," sprediķī teica pāvests, aicinot dievkalpojuma dalībniekus pārdomāt divus minētā baušļa aspektus: Jēzus mīlestību pret mums – tāpat kā Es jūs mīlēju – un to mīlestību, ko Viņš mums lūdz – lai jūs cits citu mīlētu. Francisks norādīja, ka Jēzus mīlēja līdz galam, līdz pilnīgai sevis atdevei. Šos vārdus Jēzus izsaka brīdī, kad ārā valda tumša nakts, bet Pēdējo vakariņu namā nospiedoša atmosfēra. Mācītājs atvadās no saviem mācekļiem. Jēzus arī paziņo, ka viens no viņiem nodos. Mēs nespējam iedomāties, kādas sāpes izjuta Jēzus, kāda tumsa piepildīja mācekļu sirdis, kāds rūgtums pārņēma, redzot Jūdu, kurš, iemērcis Mācītāja dāvāto maizes gabaliņu, izgāja no Pēdējo vakariņu nama, lai pazustu nodevības tumsā. Tieši šajā nodevības brīdī Jēzus apliecina mīlestību pret saviem mācekļiem. "Jo tumsā un dzīves vētrās vissvarīgākā ir apziņa, ka Dievs mūs mīl," uzsvēra Svētais tēvs. Dievs mūs mīl. Pāvests aicināja ticīgos nekad neaizmirst šo patiesību. "Lai šis vēstījums kļūst par mūsu ticības apliecinājumu un izpausmi. Centrā ir nevis mūsu spējas un panākumi, bet Dieva nesavtīga mīlestība, ko esam saņēmuši par velti. Mūsu kristīgās dzīves sākums nebalstās uz doktrīnām vai darbiem, bet uz pārsteidzošās atklāsmes, ka mēs esam mīlēti. Kamēr pasaule mūs cenšas pārliecināt, ka mums vērtība ir tikai tad, kad kaut ko sasniedzam, Evaņģēlijs nemitīgi atkārto: Dievs mūs mīl," sacīja pāvests. Uzrunas gaitā Francisks skaidroja, ka daudzi uzskata, ka svētums ir mūsu pūliņu rezultāts, balva par pašaizliedzīgu kalpojumu. Šādā veidā svētums tiek pārveidots par grūti sasniedzamu mērķi, atrauts no ikdienas dzīves. Svētumu varam īstenot ikdienas pienākumos, ielas putekļos, dzīves grūtībās, un, kā svētā Terēze no Avilas mācīja savas māsas – arī starp virtuves kastroļiem. Būt par Kristus mācekli un iet svētuma ceļu nozīmē ļaut, lai Dieva mīlestības spēks mūs pārveido. Mīlestība, ko esam saņēmuši no Kunga, ir spēks, kas pārveido mūsu dzīvi, – turpināja pāvests. Mīlestība paplašina mūsu sirdis un padara tās spējīgas mīlēt. Tāpēc Jēzus saka: "Lai, tāpat kā Es jūs mīlēju, arī jūs cits citu mīlētu". Šis arī nav tikai aicinājums sekot Jēzus mīlestībai. Tas nozīmē, ka mēs varam mīlēt tikai tādēļ, ka Viņš mūs pirmais mīlēja. Viņš piepilda mūsu sirdis ar savu Garu, svētuma un mīlestības Garu, kas mūs dziedina un pārveido. Tāpēc katrā dzīves situācijā varam veikt mīlestības žestus pret katru brāli un māsu, ko satiekam savā ceļā. "Ko nozīmē dzīvot ar šo mīlestību?" – jautāja pāvests. Pirms atstāt mīlestības bausli, Jēzus mazgāja kājas saviem mācekļiem. Viņš atdeva savu dzīvību pie krusta. Mīlēt nozīmē kalpot un atdot savu dzīvību. Kalpot nozīmē nelikt centrā savas intereses, atbrīvoties no mantkārības un sāncensības indes, izdziedināties no vienaldzības un egoisma vēža slimības, dalīties ar citiem savās harismās un dāvanās, kuras mums dāvā Dievs. Atdot savu dzīvību nozīmē padarīt savu dzīvi par dāvanu citiem, saskatīt mums blakus esošo cilvēku vajadzības, uzklausīt un palīdzēt. Svētums nav tikai daži varonīgi žesti, bet mīlestības kalpojums. Mēs esam aicināti izdzīvot mīlestību savā aicinājumā, savā darbā, savā dzīvē. Izdzīvosim to kalpojuma garā, aiz mīlestības, bez lieka trokšņa, aicināja pāvests, atgādinot, ka Dievam ir mīlestības plāns attiecībā uz katru no mums. "Pieņem un īsteno to ar prieku!" teica Svētais tēvs. Vaticannews.va
Foto: Kanonizācijas svinības Vatikānā (Vatican Media) | 
