Parastā liturģiskā laika ceturtajā svētdienā paredzētais Evaņģēlija fragments vēstī par Kalna svētībām. Pirmā no tām ir: «Svētīgi tie, kas nekāro pēc mantas, jo viņiem pieder Debesu valstība». Kas ir šie garā nabadzīgie? - jautāja pāvests. Tie ir cilvēki, kuri zina, ka viņi nav pašpietiekami, un dzīvo kā «Dieva ubagi», kuri apzinās, ka Dievs viņiem ir vajadzīgs Dievs, un atzīst, ka labums nāk no Viņa kā dāvana un žēlastība. Tie, kas ir garā nabadzīgi, augstu vērtē visu, ko saņem, tādēļ viņi vēlas, lai neviena dāvana netiktu izniekota. «Šodien es gribētu pievērsties vienam šīs svētības aspektam. Tas ir izteikts ar darbības vārdu – neizšķērdēt. Jēzus mums parāda, cik svarīgi ir neizniekot labumus, piemēram, pēc maizes un zivju pavairošanas Viņš lūdz savākt ēdiena pārpalikumus, lai nekas neietu zudumā. Neizniekošana ļauj mums labāk novērtēt savu, citu cilvēku un lietu patieso vērtību. Diemžēl šis princips bieži netiek ievērots, jo īpaši bagātajās valstīs, kur dominē izniekošanas un atmešanas kultūra, atzina Svētais tēvs. Uzrunas turpinājumā pāvests norādīja uz trīs problēmām, kas saistās ar izšķērdības mentalitāti. Pirmais izaicinājums: neizniekot dāvanu, kas mēs esam. Katrs no mums ir liela vērtība, neatkarīgi no tā, kādas spējas mums piemīt. Katra sieviete un katrs vīrietis ir bagāts ne tikai ar saviem talantiem, bet arī ar savu cieņu. Jēzus mums atgādina, ka mēs esam svētīgi nevis tāpēc, ka mums kaut kas pieder, bet tāpēc, ka mēs esam Viņa mīlētie bērni. Patiesa nabadzība ir tad, kad cilvēks padodas, zaudē cerību, iznieko savu dzīvi. Mēs nedrīkstam pakļauties mazdūšības kārdinājumam, uzskatot, ka neko nespējam un sākam sevi žēlot. Otrais izaicinājums: neizniekot dāvanas, kas mums pieder. Tiek lēsts, ka pasaulē katru gadu aptuveni trešā daļa no visas saražotās pārtikas tiek izmesta atkritumos. Un tas notiek laikā, kamēr daudzi cieš badu! Dabas resursus nedrīkst izniekot! Kopējais labums ir jāaizsargā un jāsadala taisnīgi, lai nevienam netrūktu vajadzīgā. Neizniekosim to, kas mums ir, bet veicināsim taisnīguma un labdarības ekoloģiju! – aicināja Svētais tēvs. Savukārt trešais izaicinājums ir neatmest cilvēkus. Atmešanas kultūra saka: es tevi izmantoju tik ilgi, cik tu man esi vajadzīgs; kad mani tu vairs neinteresēsi vai sāksi traucēt, es tevi izmetīšu. Tā šodien bieži izturas pret visneaizsargātākajiem sabiedrības locekļiem – vēl nedzimušiem bērniem, veciem ļaudīm, slimiem un nabadzīgiem. Taču tos nekad nedrīkst atmest! Katrs cilvēks ir svēta un unikāla dāvana jebkurā vecumā un jebkurā stāvoklī. Vienmēr cienīsim un iestāsimies par dzīvību! – aicināja Francisks. «Dārgie brāļi un māsas, uzdosim sev dažus jautājumus. Vispirms, kā es pats izdzīvoju nabadzību garā? Vai es dodu vietu Dievam un ticu, ka Viņš ir mans vislielākais labums, mana īstā un lielā bagātība? Vai apzinos, ka Viņš mani mīl, vai arī grimstu skumjās, aizmirstot, ka es esmu dāvana? Vai uzmanos, lai nekas netiktu izniekots, ar atbildību izmantojot lietas, citus labumus? Vai esmu gatavs dalīties ar citiem? Vai es mazos un vājos uzskatu par vērtīgām dāvanām, par kurām Dievs mani aicina rūpēties? Vai es pieminu nabagus un tos, kuriem trūkst pašā nepieciešamākā? Lai Jaunava Marija, Svētību sieviete, palīdz mums ar prieku liecināt, ka dzīve ir dāvana, un par to, cik skaisti ir dāvāt savu dzīvi citiem. Vaticannews.va
Foto: Unsplash.com/Jeremy Yap | 
