Socioloģiskajā terminoloģijā ir svētki, kuru mērķis ir atkārtoti apliecināt ģimenes saistības, piemēram, Pateicības diena, kad mēs atjaunojam savu apņemšanos attiecībā pret ģimeni, un svētki, kuru mērķis ir mazināt uzkrāto spriedzi, kad mēs atpūšamies un izklaidējamies. Ziemassvētki ir pirmā veida svētki, nevis otrā; tas nozīmē, ka vissvarīgākā persona, kurai dāvināt dāvanu, ir pats Jēzus. Rakstos ir sniegti lieliski norādījumi par to, ko dāvināt. Paklausība bija pirmā lieta, ko dāvināja gani. Lūkasa evaņģēlijā gani "steidzās" meklēt zīmi, par kuru viņiem teica eņģeļi. Paklausība - Dievam, likumīgajām laicīgajām varām un likumīgajām Baznīcas autoritātēm - arī mums ir būtisks tikums. Pat Jēzus bija paklausīgs “līdz nāvei”. Kā teica svētais Francisks no Sales: “Velns nebaidās no askēzes, bet gan no svētas paklausības.” Labs sākums var būt mūsu paklausības palielināšana Baznīcas pieciem baušļiem. Evaņģelizācija bija otrā dāvana, ko deva gani. Lūka stāsta, ka gani “darīja zināmu sacīto par šo Bērnu” un “atgriezās, slavēdami un godinādami Dievu par visu, ko bija dzirdējuši un redzējuši”. Arī mūsu pašu Ziemassvētku pieredze ir dalīšanās vērta. Lieliska atbilde uz jautājumu “Ko jūs darāt Ziemassvētkos?” līdzās ceļošanas plāniem ir: “Mums ļoti patīk Ziemassvētku Mise.” Un atbilstoša atbilde uz jautājumu „Vai jums bija labi svētki?” būtu „Es jutos tik tuvu Dievam, kad lūdzos baznīcā pie Betlēmes silītes”. Un nebūtu jāaizmirst, ka slavēšana ir tas, kam mēs esam radīti, un tā būs mūsu lūgšana Debesīs. Sāciet to jau tagad. Nauda bija pirmā dāvana, ko Austrumu gudrie deva Bērnam Jēzum. Zelts Evaņģēlija stāstā var simbolizēt daudzas lietas, taču viena lieta ir skaidra: zelts ir “vispārpieņemts maksāšanas līdzeklis par precēm, pakalpojumiem un parādu segšanai”. Citiem vārdiem - tā ir nauda. Jēzus teica: “Nekrājiet sev mantu virs zemes … bet krājiet mantu debesīs.” Tas pamudināja svēto Terēzi no Avilas sacīt: “Mūsu lielākais ieguvums ir zaudēt bagātību, kas ir tik īslaicīga.” Ziemassvētki ir lielisks laiks, lai pārskatītu regulāros ziedojumus un padarītu tos mazāk izdevīgus mums, bet iedarbīgākus. Pielūgsme bija nākamā dāvana, ko deva Austrumu gudrie. Vīraks senajā pasaulē tika izmantots dievkalpojumos, un gudrie metās zemē, to pasniedzot. Dievs vēlas arī mūsu pielūgsmi. Īpaši Viņš vēlas, lai mēs Viņam atdodam savus elkus. Labs pārbaudījums ir jautājums: “Kas ir tā viena lieta, ko es Dievam neatdotu, ja Viņš to prasītu?” Visticamāk, Viņš to jau ir prasījis: tavu telefonu, izklaides, atkarību, tēriņus, raksturu… Vai varbūt tas ir tavs lepnums. Mēs varam domāt, ka mums jābūt “pašai labākajai sevis versijai”, lai Dievs mūs pieņemtu. Taču Dievs mīl tevi tādu, kāds tu esi tagad. Pat ja tu krīti, pat ja esi grēka stāvoklī, piedāvā viņam sevi kā „slavas un pateicības upuri”: ar visām nepilnībām, grēkiem un visu pārējo. Lūgšana par mirušajiem bija nākamā dāvana, ko deva Austrumu gudrie. Mirres tika izmantotas, lai sagatavotu mirušos apbedīšanai. Dievkalpojums par mirušajiem joprojām ir svarīga katoļu dzīves sastāvdaļa. Tas ir iekļauts miesas žēlsirdības darbos – „apglabāt mirušos” – un divreiz iekļauts garīgajos žēlsirdības darbos: lūgties par mirušajiem un mierināt sērojošos. Īpaši Ziemassvētku laikā tiem, kas ilgojas pēc saviem mīļajiem, ir nepieciešams mierinājums, un Ziemassvētki ir lielākā cerība mirušajiem. Kalpošana tiem, kam nepieciešama palīdzība, ir pēdējā dāvana, kuru mums skaidri ir pavēlēts dot Kristum. Ziemassvētki bez vārdiem saka to, kas ir skaidri pateikts Mateja evaņģēlija 25. nodaļā. “Ko jūs esat darījuši vienam no šiem maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat darījuši man,” Jēzus sacīs reiz. Taču mēs to jau zinām no Ziemassvētkiem. Citādi — kāpēc gan Jēzus parādītos mūsu vidū nabadzībā, ceļā, kūtī, kā bezpalīdzīgs zīdainis? Viņš, kas bija bagāts, kļuva nabags. Viņa skaidrais vēstījums ir: mums jāmeklē Viņš tur arī šodien. Aleteia.org
Foto: Unsplash.com/@swastikarora | 
