Pomerānijā (vēsturisks reģions Baltijas jūras dienvidu krastā, kas mūsdienās sadalīts starp Vāciju un Poliju) 1945. gada 6. martā guvis ievainojumu kājā un nogādāts uz slimnīcu pie Štetīnes (tagad Ščecina Polijā), bet vēlāk uz Rīgeni. Pēc atveseļošanās Andrejs varēja atgriezties savā vienībā pie komandiera Pētera Ijaba sapieru bataljonā. Kad vācu armija kapitulē, saņemts amerikāņu armijas gūstā un vēlāk nodots angļiem pulkveža Roberta Oša grupā Fallingbostelē, bet vēlāk Frīzlandes nometnē. Pateicoties bīskapam Jāzepam Rancānam, kas apmeklēja šo nometni, Andrejam izdevās izkļūt brīvībā. Pēc brīvības atgūšanas pirmā apmetnes vieta bija Oldenburgas bēgļu nometnē, bet vēlāk pārcēlās uz Lībeku, līdz beidzot nokļuva Bavārijā, Neietingā pie Altetingas, kas ir visslavenākā Dievmātes svētnīca Vācijā. Tur Andreju ievēlē par katoļu jaunatnes apvienības priekšsēdētāju. 1946. gadā Andrejs ieradās Beļģijas Latviešu Garīgajā seminārā Šildē (Schilda), kuru tajā laikā vadīja bīskaps Boļeslavs Sloskāns. Seko gadu ilgas franču valodas studijas Briselē pie saleziāņu mūkiem, bet tad no 1948. gada divu gadu garumā apgūst filozofijas studijas Florefas seminārā. Namīras Teoloģijas seminārā studijās aizvadīti četri gadi, un 1954. gada 25. jūnijā bīskaps Andrē Marī Šarū Ārvaldi Andreju Brumani Namīras katedrālē ordinēja par priesteri. Inkardinācija jeb pastāvīga pakļautība jaunajam priesterim tika noteikta Liepājas diecēzes bīskapam. 1955. gadā jauniesvētīto priesteri nosūta uz turpmākām studijām Luvēnas universitātē, kuras beidzot 1957. gadā ieguva licenciāta grādu Baznīcas vēsturē. Šīm studijām 1968. gadā seko doktora grāda iegūšana Baznīcas vēsturē, kur doktorants savu darbu rakstīja par Mogiļevas arhibīskapu Janu Staņislavu Sestžeņceviču-Bohušu (1731– 1826), kurš vadīja katolisko Baznīcu Latvijā. Kamēr raksta savu doktora darbu, vasarās kalpo par priesteri Parīzes Pasī reģiona draudzē. Savas zināšanas papildināja arī Maincas Johannesa Gūtenberga universitātē un Gregora universitātē Romā, kur ieguva licenciāta grādu teoloģijā ar diplomdarbu “L’oraison de quiétude selon saint François de Sales” (“Miera lūgšana saskaņā ar svēto Francisku no Sales”) 1960. gadā. Priesteris Ā. A. Brumanis ilgus gadus bijis bīskapa Boļeslava Sloskāna dibinātās Latviešu katoļu studentu un akadēmiķu apvienības “Dzintars” biedrs. No 1961. līdz 1968. gadam pilda vikāra pienākumus Sv. Nikolaja draudzē Namīrā, īpašu vērību piešķirot darbam ar jauniešiem. 1969. gadā dodas uz Romu, lai ar savām zināšanām un darbu palīdzētu Vatikāna Radio tā laika Latviešu raidījumu redakcijas vadītājam jezuītu tēvam Staņislavam Kučinskim. 1975. gadā priesteri Ā. A. Brumani pāvests Pāvils VI apbalvoja ar Jubilejas gada sudraba nozīmi kā pateicības apliecinājumu par veiksmīgu 1975. Jubilejas gada norisi, kādas tika pasniegtas visiem Romas kūrijas un Vatikāna darbiniekiem. Dzīvojot Romā, kalpo arī kā kapelāns Nabadzīgā Bērna Jēzus kongregācijas mājā Romā, kā arī Peru dominikāņu māsu klosterī, kurā pats dzīvoja līdz 1992. gadam. 1986. gadā pāvests Jānis Pāvils II uzticēja Ā. A. Brumanim noorganizēt Latvijas kristianizācijas 800 gadu jubilejas svinības, ko bīskaps, atskatoties uz nodzīvoto mūžu, atzina par skaistāko notikumu. 1988. gada 14. martā pāvests Jānis Pāvils II Ā. A. Brumanim piešķīra monsinjora titulu. Par bīskapu tika nominēts 1995. gada 2. decembrī, bet iesvētīts 6. janvārī Romā. Ingress jeb svinīga svētku Mise notika 1996. gada 24. martā Liepājas Sv. Jāzepa katedrālē. Sākot ar 1992. gadu, bija mācībspēks Rīgas Garīgajā seminārā, kur pasniedza Baznīcas vēsturi, Latvijas Baznīcas vēsturi, Baznīcas sociālo mācību un patroloģiju. Izdotas arī vairākas bīskapa Brumaņa sarakstītās grāmatas: “Bībelē apslēptie dārgumi”, “Cerība nepievils”, “Mīlestībā vienoti”, “Zinu, kam ticu” (1992), “Kristīgā sabiedrības mācība”, “Kristīgās ticības pamatjautājumi” (1994), “Lurda” (1995). 1997. gadā bīskaps Brumanis tika uzņemts Latvijas Zinātņu akadēmijā kā teoloģijas eksperts Baznīcas vēstures apakšdaļā. Ā. A. Brumanis par Liepājas diecēzes bīskapu kalpoja līdz 2001. gada 12. maijam, kad viņa vietā stājās koadjutorbīskaps Vilhelms Lapelis OP. 2004. gadā, kad bīskaps svinēja priesterības piecdesmito gadadienu, pāvests Jānis Pāvils II viņam nosūtīja sirsnīgu sveicienu un Apustulisko svētību. Otrs ordenis, ko saņēma sirmais bīskaps šajā jubilejā, bija “Par nopelniem Itālijas Republikas labā”. Liepājas bīskapa Ārvalda Andreja Brumaņa kalpošanas laikā (1995–2001) Liepājas diecēzē tika iesvētīti trīs priesteri, uzsākta baznīcu būvniecība Saldū, Bārtā, Grobiņā, uzceltas un konsekrētas baznīcas Pāvilostā, Kolkā un Talsos, iesvētītas kapelas Laucienē, Lutriņos, Saldus slimnīcā, Šķēdē un Ezerē. Bīskaps uzaicināja dominikāņu brāļus sākt kalpošanu Liepājā, tika uzsākta klostera būvniecība un iesvētīta Sv. Dominika kapela. Tāpat bīskapa Ā. A. Brumaņa kalpošanas laikā darbību Liepājā uzsāka divas klostermāsu kongregācijas – Nabadzīgā Bērna Jēzus māsas un Dominikāņu Jēzus un Marijas māsas misionāres. Kā dāvinājums (no pāvesta Jāņa Pāvila II) tika saņemts “EXPO 2000” Vatikāna paviljons, kas pēc tam pārtapa par Sv. Meinarda baznīcu Liepājā. Tika atgūtas Sv. Jāzepa katedrāles draudzei piederošās ēkas, kā arī ar bīskapa svētību 2001. gada aprīlī sāka iznākt Liepājas diecēzes informatīvais izdevums “Nāc”. Mūža nogali no 2001. gada 12. maija Liepājas diecēzes bīskaps emeritus dzīvoja diecēzes kūrijā līdz savai aiziešanai mūžībā 2013. gada 17. decembrī. Neilgi pirms nāves – 2013. gada 4. maijā – Liepājas diecēzes emeritētais bīskaps Ārvaldis Andrejs Brumanis par nopelniem Latvijas valsts labā saņēma trešās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. Priesteris Andris Marija Jerumanis
"Nāc", Nr. 148 Saistībā ar bīskapa Ā. A. Brumaņa dzimšanas 100. gadadienu, sākot ar 15. februāri pēc Sv. Mises plkst. 11.00, Liepājas Sv. Jāzepa katedrāles tornī būs apskatāma Izstāde ar bīskapa personīgajām lietām un fotogrāfijām. Visi laipni aicināti!
| 
