Pelni, kas tiek kaisīti uz ticīgo galvām, nav cilvēka pazemošanas, bet patiesības zīme par viņu. Tie atgādina, ka cilvēks ir trausls, mirstīgs un nav pats sev dzīvības avots. Vienlaikus šie pelni kļūst par cerības zīmi, jo savas mirstības atzīšana atver sirdi Dievam, kurš ir Dzīvība. Mēs esam aizņemti ar ļoti daudzām aktivitātēm, kas ne vienmēr sniedz gandarījumu. Mēs darām daudz, jo baidāmies apstāties. Taču, ja nav apstāšanās, nav arī jēgas. Pārspīlēta aktivitāte ir kā virpulis, kas mūs apdullina, atņem mieru un traucē mums pilnībā izjust to, kas patiesi ir svarīgs mūsu dzīvē. Mēs jūtamies noguruši, iztukšoti un neapmierināti. Pārmērīga darbošanās bieži vien ir bēgšana: no vientulības, no jautājumiem par dzīves jēgu, no Dieva, kurš runā klusumā. Primāri cilvēks ir aicināts būt attiecībās un tikai tad darboties. Tāpēc ir svarīgi tas, ko mēs darām, bet vēl svarīgāk – kas mēs esam. Kad darbība aizstāj attiecības – ar Dievu, ar citiem cilvēkiem, pašam ar sevi – darbs kļūst par nastu, nevis par atbildi uz aicinājumu. Vienā no katehēzēm pāvests Leons XIV sacīja: “Ir svarīgi pārdomāt šos aspektus, jo, veicot daudzos ikdienas pienākumus, arvien biežāk parādās izklaidība, pastāv izmisuma un jēgas zaudējuma risks pat šķietami veiksmīgiem cilvēkiem. Savukārt skatīties uz dzīvi Lieldienu gaismā, skatīties uz to kopā ar augšāmcēlušos Jēzu nozīmē atrast piekļuvi cilvēka būtībai, mūsu sirdij.” (Vatikāns, 17.12.2025) Kāpēc gavēnis maina cilvēku? Lielā gavēņa mērķis nav atteikšanās pati par sevi, bet gan atgriešanās pie attiecībām – ar Dievu, sevi un otru cilvēku. Tas ir patiesības laiks, kurā Dievs atklāj ilūzijas, kurās mēs bieži balstām savu dzīvi: pašpietiekamības, kontroles un drošības bez Dieva ilūziju. Lielais gavēnis ir aicinājums “nokāpt sirds tuksnesī” līdzīgi kā to darīja Jēzus pirms savas atklātās darbības sākuma (Mt 4,1-11) un ļaut Dievam mūs pārveidot. Lielais gavēnis ir atgriešanās ceļš. Bībelē tiek izmantoti divi grieķu vārdi: metanoeo, tas ir, mainīt domāšanu, un otrs – epistrefos – mainīt virzienu. Ja neatgriezīsimies – nemainīsim domāšanu, tad nemainīsies arī mūsu dzīve un tās virziens. Labi izdzīvot šo laiku nozīmē ne tik daudz “darīt vairāk”, cik dzīvot apzinātāk: ieklausīties Dieva Vārdā, atpazīt savas atkarības, nosaukt grēku vārdā un ļaut sevi vest pretī brīvībai. Būtiska ir iekšējā vienotība: ārējām praksēm jāizriet no sirds lēmuma. Bez tā viss kļūst par tukšu rituālu vai garīgu perfekcionismu. Dievs nemeklē perfektas prakses, bet patiesu un atvērtu sirdi. Šīsdienas Evaņģēlija fragments māca, ka patiesa dievbijība dzimst tur, kur nav masku, nav skatītāju, bet ir tikai Tēvs un bērns. Lielais gavēnis nav teātra izrāde vai sezonāls morāls uzlabojums. Tas ir ceļš uz Pashu – uz dzīvību. Trīs ceļi uz sirds atjaunotni Baznīca jau gadsimtiem ilgi norāda uz trim Lielā gavēņa balstiem (Mt 6,1-18). 1. Lūgšana – atjauno attiecības ar Dievu. Runa nav tikai par tās daudzumu, bet par kvalitāti: par lūgšanu, kas vairāk ir klausīšanās, nevis monologs. Lielais gavēnis ir klusuma, Dieva Vārda apceres, adorācijas lūgšanas, sirdsapziņas izmeklēšanas laiks. Lūgšana nav runāšana par Dievu, bet saruna ar Dievu; nav priekšnesums, bet tikšanās – tā prasa klusumu, atvērtību un klātbūtni. Kalna sprediķī Jēzus sacīja: “Kad tu lūdz, tad ieej savā kambarī un, durvis aizslēdzis, lūdz savu Tēvu apslēptībā” (Mt 6,6). “Kambaris” nozīmē ne tikai fizisku vietu, bet arī sirds dziļumus, patiesības telpu – vietu, kur nav iespējams izlikties. Šāda lūgšana apslēptībā stiprina un padziļina attiecības ar Debesu Tēvu, kā arī atbrīvo no liekulības un savtības. Lūgšana modina mūsos ilgas pēc Dieva un māca novērst skatienu no sevis un meklēt Dieva skatienu. Cilvēks, kurš lūdzas, ar visu savu būtību ir vērsts uz Dieva meklēšanu. Taču Jēzus vērš mūsu uzmanību tam, ka lūgšana, tā vietā, lai kļūtu par satikšanos ar Dievu, var pārvērsties par teātra izrādi. Viņš mācekļiem sacīja: “Kad jūs lūdzaties, neesiet kā liekuļi.” Kad tas var notikt? Kad, tā vietā, lai lūgšanā meklētu Dievu, mēs sākam meklēt sevi, savu slavu, lai cilvēki mūs redzētu un apbrīnotu. Tad apstājamies pie ārējā un lūgšana kļūst par ilūziju. Tā vietā, lai pielūgtu Dievu, mēs pagodinām sevi. Tāpēc Jēzus mūs brīdina un māca lūgšanu, kas ved uz ciešām un paļāvības pilnām attiecībām ar Tēvu, kurš mūs pazīst un redz mūsu sirds noslēpumus, kurš rūpējas un visu atlīdzinās. 2. Gavēnis – dod brīvību. Tas atklāj, cik ļoti mēs mēdzam būt atkarīgi no lietām, baudām, iekārēm. Gavēšana neattiecas tikai uz ēdienu; tā ir zīme, ka “cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikviena vārda, kas nāk no Dieva mutes” (Mt 4,4). Gavēšana nav drūms pienākums vai askēzes demonstrēšana, bet iekšējās brīvības zīme, kas palīdz sakārtot vēlmes. Lielā gavēņa prakse nebalstās tik lielā mērā uz atteikšanos no gaļas ēdieniem, saldumiem vai alkohola, bet galvenokārt uz atteikšanos no grēka, izlīgšanu ar citiem, lūgšanas padziļināšanu, darbīgu mīlestību. Pravietis Isajs teica, ka gavēnis, kas neved uz mīlestību, zaudē savu jēgu (Is 58). Tāpēc gavēnis bez mīlestības un sirds atgriešanās ir tukša askēze. Īsts gavēnis šodien var nozīmēt: gavēni no nepārtrauktas runāšanas par sevi, gavēni no medijiem, gavēni no citu tiesāšanas un aprunāšanas, gavēni no vajadzības tikt pamanītam. Par to, kādai vajadzētu būt askēzei un kāda ir tās dziļā jēga, Pseudo-Euzēbijs no Cezarejas mācīja: “Tam, kurš gavē, vispirms jāatturas no pļāpāšanas, viltības, apmelošanas, izsmiešanas un izsmiekla. Citādi labāk lai negavē, jo viņš izsmej pats sevi.” Vienmēr ir jāatceras, ka gavēņa mērķis nav pati askēze, bet gan attiecības ar Jēzu. Gavēnis māca pazemību Dieva priekšā, jo tas mums atgādināja patiesību par to, kas mēs esam: ierobežoti cilvēki, kuri piedzīvo savu trauslumu, trūcību, izsalkumu, slāpes. Tas atgādināja, ka mēs visu saņemam no Dieva, atrodamies Viņa rokās un tiekam pastāvīgi uzturēti. Iekšējā spriedze, ko gavēnis rada cilvēcisko vajadzību līmenī, palīdz atbrīvoties no nesakārtotām vēlmēm. Gavēnis tās attīra, sakārto un atdod Dievam. 3. Žēlsirdības darbi – māca atvērtību uz otru cilvēku. Tas ir konkrēts mīlestības izpausmes veids, kas prasa upuri. Svētais Jānis Hrizostoms rakstīja, ka nabagdāvana bez mīlestības kļūst par nastu, bet mīlestība bez nabagdāvanas – par ilūziju. Nabagdāvana pasargā lūgšanu un gavēni no egoisma un noslēgšanās sevī. Savukārt vienotībā ar lūgšanu un gavēni nabagdāvana kļūst par ceļu no sava “es” uz otra “tu”, no ārēja izskata uz patiesību, no ārējas reliģiozitātes uz bērnišķīgu uzticēšanos. Patiesa nabagdāvana dzimst apslēptībā, nobriest mīlestībā un nes augļus dzīvē, kas arvien vairāk līdzinās paša Kristus dzīvei – Tam, kurš “sevi iztukšoja” (Flp 2,7), nemeklējot cilvēku slavu, bet pildot Tēva gribu. Patiesa žēlsirdība atver sirdi un to atbrīvo no egoisma. Rabīnu rakstos nabagdāvana tiek saukta par vienu no trim pasaules pīlāriem. Žēlsirdības dāvana vienmēr tika uzskatīta par veidu, kā dalīties ar Dieva dāvanām – dāvanām, ko paši esam saņēmuši par velti. Tas, kurš pasniedz nabagdāvanu, savā ziņā caur citiem atdod Dievam to, ko Viņš pats par velti dod visiem. Tāpēc žēlsirdības dāvanas ir ticības apliecinājums, ka Dievs vēlas caur mums dot citiem, Viņš vēlas, lai mēs dotu par velti, tāpat kā par velti visu esam saņēmuši. Dodot nabagdāvanu, mēs uzticam sevi Dievam, paļaujoties, ka mums nekad netrūks Viņa dāvanu. Kā teica svētais Augustīns: “Žēlastība ir tikusi dota vispirms, tagad pienākas to atdot. Mūsu nopelni ir Dieva dāvanas.” No lūgšanas līdz žēlsirdībai Šīs trīs prakses ir nesaraujami saistītas: lūgšana bez mīlestības kļūst par bēgšanu, gavēnis bez lūgšanas – par diētu, bet žēlsirdības darbi bez atgriešanās – par filantropiju. Papildus tradicionālajām formām Baznīca piedāvā arī Svēto Rakstu lasīšanu, Gavēņa laika dievkalpojumus (Krusta ceļu, Rūgto asaru dziedājumu), biežāku sirdsapziņas izmeklēšanu un grēksūdzi, atteikšanos, kas skar dzīvesveidu (mediji, darba temps, patēriņš), izlīgšanu ar cilvēkiem, piedošanu, atteikšanos no tā, kas grauj attiecības. Lielais gavēnis skar visas dzīves jomas: attiecības, darbu, morālās izvēles, veidu, kā pārdzīvojam ciešanas un nāvi. Tas atgādina, ka kristīgā dzīve nav izvairīšanās no krusta, bet iešana caur to uz augšāmcelšanos. Kā teikts slavenajā latīņu frāzē: “Per aspera ad astra” (Caur grūtībām/ērkšķiem uz zvaigznēm). Šis laiks māca, ka patiesa brīvība un prieks rodas nevis no mantu krāšanas, bet no dalīšanās ar citiem; nevis no dzīves kontroles, bet no uzticēšanās Dievam. Dārgie draugi, ja Kungs mūs aicina doties kopā ar Viņu četrdesmit dienu garā ceļojumā, uzticēsimies Viņam! Jēzus neko mums neatņem, bet dod daudz vairāk, nekā mēs spējam iedomāties! Priesteris Andris Ševels MIC,
Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests
Foto: Unsplash.com/Jametlene Reskp |
