Dārgie brāļi un māsas! Gavēnis ir laiks, kad Baznīca ar mātišķām rūpēm aicina mūs no jauna novietot mūsu dzīves centrā Dieva noslēpumu, lai mūsu ticība atgūtu dedzību un mūsu sirdis nesadrumstalotos ikdienišķajās rūpēs un nemierīgās domās. Katrs atgriešanās ceļš sākas brīdī, kad mēs ļaujam Dieva Vārdam mūs sasniegt un to pieņemam paklausības garā. Tāpēc pastāv saikne starp Dieva Vārda dāvanu, viesmīlības telpu, ko tam piedāvājam, un pārveidošanu, ko tas mūsos īsteno. Tādēļ gavēņa ceļš kļūst par īpašu iespēju ieklausīties Kunga balsī un atjaunot lēmumu sekot Kristum, ejot kopā ar Viņu pa ceļu, kas ved augšup uz Jeruzalemi, kur piepildās Viņa ciešanu, nāves un augšāmcelšanās noslēpums. Klausīties Šogad vēlos īpaši pievērst uzmanību tam, cik nozīmīgi ir dot vietu Vārdam caur klausīšanos, jo gatavība klausīties ir pirmā zīme, kas atklāj vēlmi veidot attiecības ar otru personu. Pats Dievs, atklājoties Mozum degošajā ērkšķu krūmā, parāda, ka klausīšanās ir Viņa būtības iezīme: “Es esmu redzējis Savas tautas ciešanas Ēģiptē un dzirdējis viņu vaimanas” (Iz 3,7). Apspiesto sauciena uzklausīšana ir atbrīvošanas vēstures sākums, kurā Kungs iesaista arī Mozu, sūtot viņu atvērt pestīšanas ceļu saviem apspiestajiem bērniem. Tas ir Dievs, kurš iesaista un arī šodien aizsniedz mūs ar domām, kas liek drebēt Viņa sirdij. Tāpēc Dieva Vārda klausīšanās liturģijā mūs audzina patiesāk klausīties realitāti: starp daudzajām balsīm, kas skan mūsu personīgajā un sabiedriskajā dzīvē, Svētie Raksti ļauj atpazīt to saucienu, kas paceļas no ciešanām un netaisnības, lai tas nepaliktu bez atbildes. Ieiet šādā iekšējā jūtīguma stājā nozīmē ļaut Dievam mūs šodien mācīt klausīties tā, kā Viņš klausās, līdz mēs atpazīsim, ka “nabago liktenis ir sauciens, kas cilvēces vēsturē pastāvīgi prasa atbildi: no mūsu dzīves, no mūsu sabiedrībām, no politiskajām un ekonomiskajām sistēmām, kā arī – ne mazāk svarīgi – no Baznīcas”[1]. Gavēt Ja Lielais Gavēnis ir klausīšanās laiks, tad gavēšana kā prakse ir konkrēta darbība, kas sagatavo mūs Dieva Vārda pieņemšanai. Atturēšanās no ēdiena ir ļoti sena un neaizstājama askētiska prakse atgriešanās ceļā. Tieši tāpēc, ka tā iesaista ķermeni, tā atklāj, pēc kā mēs izjūtam “izsalkumu” un ko uzskatām par nepieciešamu mūsu uzturēšanai. Tādējādi tā palīdz atšķirt un sakārtot “iekāres”, uzturēt modru izsalkumu un slāpes pēc taisnīguma, izraujot tās no rezignācijas un mācot tām kļūt par lūgšanu un atbildības stāju pret tuvāko. Sv. Augustīns ar garīgu smalkumu ļauj saskatīt spriedzi starp tagadējo laiku un nākotnes piepildījumu, kas izpaužas šajās rūpēs par sirdi, kad viņš raksta: “Zemes dzīvē cilvēkiem ir jāsalkst un jāslāpst pēc taisnīguma, bet piesātinājums pieder citai dzīvei. Eņģeļi barojas ar šo maizi, ar šo barību. Cilvēki izjūt tā izsalkumu, visi ir vērsti uz ilgošanos pēc tā. Tieši šī ilgošanās paplašina dvēseli un palielina tās spēju.”[2] Šādi izprasts gavēnis palīdz mums ne tikai disciplinēt vēlmes, tās šķīstīt un padarīt brīvākas, bet arī paplašināt, lai tās vērstos uz Dievu un uz labā darīšanu. Tomēr, lai gavēnis saglabātu savu evaņģēlisko patiesību un izvairītos no kārdinājuma piepildīt sirdi ar lepnību, tas vienmēr jāizdzīvo ticībā un pazemībā. Tas prasa palikt iesakņotiem vienotībā ar Kungu, jo “negavē patiesi tas, kurš nespēj baroties ar Dieva Vārdu” [3]. Kā redzamai zīmei mūsu iekšējām pūlēm – ar žēlastības palīdzību – atteikties no grēka un ļaunuma gavēnim jāietver arī citas atteikšanās formas, kuru mērķis ir pieņemt vienkāršāku dzīvesveidu, jo “tikai askēze dara kristīgo dzīvi stipru un patiesu” [4]. Tāpēc vēlos jūs aicināt uz ļoti konkrētu un bieži nenovērtētu atturības formu, proti, atturēšanos no vārdiem, kas aizskar un ievaino mūsu tuvākos. Sāksim atbruņot savu mēli, atsakoties no asiem vārdiem, pārsteidzīgiem spriedumiem, ļaunām runām par tiem, kuri nav klātesoši, kuri nevar sevi aizstāvēt, un izvairoties no apmelošanas. Centīsimies mācīties izsvērt vārdus un kopt laipnību: ģimenē, draugu lokā, darbavietā, sociālajos medijos, politiskajās debatēs, plašsaziņas līdzekļos un kristīgajās kopienās. Tad daudzi naida vārdi dos vietu cerības un miera vārdiem. Kopā Visbeidzot, Gavēnis izceļ Dieva Vārda klausīšanās un gavēšanas kopienas dimensiju. Svētie Raksti daudzos veidos uzsver arī šo aspektu. Piemēram, Nehemija grāmatā tiek aprakstīts, kā tauta sapulcējās, lai klausītos Likuma grāmatas publisko lasījumu, un gavējot sagatavojās ticības apliecināšanai un slavēšanai, lai atjaunotu derību ar Dievu (sal. Neh 9,1–3). Tāpat arī mūsu draudzes, ģimenes, Baznīcas grupas un klosterkopienas ir aicinātas Gavēnī doties kopīgā ceļā, kur Dieva Vārda, nabago un zemes sauciena klausīšanās kļūs par kopdzīves formu, bet gavēnis atbalstīs patieso gandarīšanu. Šādā skatījumā atgriešanās skar ne tikai indivīda sirdsapziņu, bet arī attiecību stilu, dialoga kvalitāti, spēju atvērties jautājumiem, kas nāk no realitātes, un atpazīt to, kas patiesi vada ilgas gan mūsu Baznīcas kopienās, gan cilvēcē, kas alkst pēc taisnīguma un izlīguma. Visdārgākie, lūgsim šo Gavēņa žēlastību, lai mūsu auss kļūtu uzmanīgāka pret Dievu un pret tiem, kuri ir pēdējie. Lūgsim Gavēņa spēku, kas skars arī mūsu mēli, lai samazinātos ievainojošo vārdu skaits un paplašinātos telpa otra cilvēka balsij. Centīsimies arī panākt, lai mūsu kopienas kļūtu par vietām, kur cietēju sauciens tiek uzklausīts un klausīšanās rada atbrīvošanas ceļu, darot mūs gatavākus un dedzīgākus līdzdarboties mīlestības civilizācijas veidošanā. No sirds svētīju jūs visus un jūsu Gavēņa ceļojumu. Vatikānā, 2026. gada 5. februārī, svētās Agates, jaunavas un mocekles, piemiņas dienā. LEONS PP. XIV ________________________________ [1] Apustuliskais pamudinājums Dilexi te (2025. gada 4. oktobris), 9.
[2] Sv. Augustīns, De utilitate ieiunii tractatus unus, 1, 1.
[3] Benedikts XVI, Katehēze (2011. gada 9. marts), “L’Osservatore Romano”, poļu izdevums 5 (333)/2011, 31. lpp.
[4] Sv. Pāvils VI, Katehēze (1978. gada 7. februāris). | 
