Tas ir labs jautājums plaši izplatīta slikta ieraduma dēļ. Šis sliktais ieradums ir domāt, ka grēksūdze ir paredzēta tikai tiem brīžiem, kad mēs grēkojam tik smagi, ka piedzīvojam garīgu zemestrīci. Bez šaubām, sakramenta galvenais mērķis ir pavērt ceļu uz izlīgumu kristietim, kurš ir iekritis smagā grēkā. Taču pēdējo gadsimtu pāvesti un garīgie rakstnieki ir atkārtoti un dedzīgi mudinājuši mūs visus praktizēt biežu un regulāru grēksūdzi. Svētā Māte Terēze no Kalkutas gāja pie grēksūdzes katru nedēļu, tāpat arī svētais Jānis Pāvils II. Skaidrs, ka šie ticības milži katru nedēļu neizsūdzēja nāves grēkus. Tad kāds bija viņu biežās, regulārās grēksūdzes pamatojums? Biežas grēksūdzes priekšrocības Grēksūdzes sakramentālā žēlastība galvenokārt ir grēku piedošana, bet arī dvēseles garīgā stiprināšana. Tāpēc to sauc par dziedināšanas sakramentu. Tas dziedina (samierina) mūsu attiecības ar Dievu un Baznīcu, kuras ir ievainotas vai salauztas personīgā grēka dēļ, un vienlaikus stiprina šīs attiecības. Kad mēs salaužam kaulu, organisms to atjauno ar papildu kalcija devu, tā ka pēc sadzīšanas kauls lūzuma vietā pat kļūst stiprāks nekā pirms traumas. Kaut kas līdzīgs notiek grēksūdzē. Dievs īpašā veidā izlej stiprinošo žēlastību pār tām mūsu “garīgā organisma” jomām, kuras mēs Viņam atklājam grēksūdzē. Līdz ar to var saprast, kāpēc velns tik ļoti cenšas mūs atturēt no regulāras grēksūdzes. Ja mūsu attiecības ar Dievu ir sarautas (nāves grēka dēļ), viņš nevēlas, lai tās tiktu atjaunotas. Pat, ja tās ir tikai ievainotas (ikdienišķa grēka dēļ), viņš nevēlas, lai tās tiktu stiprinātas. Tomēr šis sakraments dvēselei sniedz vēl vairāk labumu nekā tikai piedošanas un stiprinājuma žēlastību. Laba grēksūdze prasa grūtu pašrefleksijas uzdevumu. Visi garīgie autori piekrīt, ka pastāvīga sirdsapziņas izmeklēšana ir būtiska garīgās izaugsmes sastāvdaļa. Ar Dieva palīdzību mums jāatklāj, cik patiesībā esam garīgi nabadzīgi un trūcīgi, lai ar uzticību un dedzību atvērtos Viņa darbībai. Iešana pie grēksūdzes ir kā nopietns garīgais treniņš. Sevis izvērtēšanas, grēku nožēlas, izsūdzēšanas un gandarīšanas procesā mēs vingrinām visas galvenās “garīgās muskuļu grupas”: – teoloģiskos tikumus (ticību, cerību, mīlestību uz Dievu),
– pazemību (nav īpaši pašapliecinoši nometies ceļos un sistemātiski atklāt savus trūkumus un kļūdas),
– taisnīgumu, apdomību, drosmi (vajag drosmi ieiet biktskrēslā),
– un pašaizliedzību. Šis sakraments ir kā kristīgās tikumības sporta zāle. Bieži un regulāri “treniņi” tajā dara brīnumus mūsu garīgajai veselībai. Ko izsūdzēt? Tagad varam pievērsties jautājuma būtībai. Jebkura derīga grēksūdze pārpludinās dvēseli ar šiem labumiem, un, jo apzinīgāk piedalīsimies sakramentā, jo labāks būs "treniņš". Lai grēksūdze būtu derīga, nepieciešama gan patiesa grēku nožēla (kas ietver nodomu izpildīt uzlikto gandarīšanu), gan faktiska grēku izsūdzēšana. Kad sirdsapziņu nospiež acīmredzami grēki, tas ir viegli. Taču, augot garīgajā dzīvē, acīmredzamie grēki mēdz mazināties. Tad nepieciešama rūpīgāka sevis izvērtēšana, lai atklātu slēptās attieksmes, spriedumus un nodomus, kas joprojām ir vērsti uz ego, nevis uz Kristu. Raksti mūs brīdina, ka mēs nezinām, cik dziļi sniedzas mūsu savtīgums: “Kas gan apzinās savu nomaldīšanos? Šķīsti mani no manām neapzinātām kļūdām!” (Ps 19,13). Tas ir labs temats garīgajai vadībai. Tomēr dažkārt mēs pamanām trūkumus, kas nav bijuši apzināti; mēs tajos esam krituši vājuma vai nepietiekamas uzmanības dēļ. Te atrodamies pelēkajā zonā starp ikdienišķu grēku, par kuru kaut kādā mērā esam tieši atbildīgi, un to, ko garīgie autori sauc par “nepilnībām”, par kurām esam atbildīgi tikai attālināti vai nemaz. Labs piemērs ir citu cilvēku iekšēja nosodīšana un kritizēšana. Dažkārt pamanām, ka to darām, tikai pēc kādām minūtēm, un neesam apzināti nolēmuši sākt viņus tiesāt. Tā ir netaisnība, bet tās sakne ir dziļi iesakņojusies egoismā, nevis apzinātā mīlestības trūkumā (ja vien mēs to neturpinām arī pēc tam, kad apzināmies, ko darām). Kad grēksūdzes “materiāls” atrodas šajā pelēkajā zonā, veselīga prakse ir noslēgt grēksūdzi, atsaucoties uz kādiem agrākiem, acīmredzamākiem grēkiem. Ja tie jau ir izsūdzēti, nav nepieciešams tos atkal detalizēti atkārtot (tas var novest pie skrupulozitātes), bet to no jauna nodošana Kungam ir labs veids, kā parādīt, ka patiesi nožēlojam visus savus grēkus un trūkumus. Kad esam apskatījuši dažus teorētiskus un praktiskus biežas grēksūdzes aspektus, var jautāt: cik bieži tad man vajadzētu iet pie grēksūdzes? Ja Māte Terēze gāja katru nedēļu, tas nav slikts mērauklas piemērs. Taču tas ne vienmēr ir praktiski un var radīt spiediena sajūtu. Grēksūdze reizi divās nedēļās būs kā “turbo paātrinājums” draudzībai ar Kristu, un mūsdienu postošajā kultūrā ikmēneša grēksūdze ir gandrīz minimums tiem, kas nopietni vēlas garīgu izaugsmi. Tomēr atcerieties: Baznīca prasa iet pie grēksūdzes reizi gadā tikai tad, ja uz sirdsapziņas ir nāves grēks. Bieža grēksūdze nav Baznīcas uzlikts pienākums, bet ir sirsnīgs un gudrs ieteikums. Pr. Džons Bartuneks (John Bartunek), LC, ThD | 
