| 1. Iekrišana rutīnā Pirmkārt, mēs varam lūgt un pielūgt arī ārpus ierastās rutīnas. Tas būtu līdzīgi kā iedunkāt savu garīgo pulksteni. Mēs vienmēr esam gājuši uz Sv. Misi un vienmēr lūgušies, dažkārt jau kopš bērna kājas, un, turpinot to darīt, sajūtamies sava veida komfortablas inerces ietekmē. Mums ir neskaidra sajūta, ka šādas lietas ir jādara, un mums ir tāda kā neskaidra sajūta, ka, ja mēs tā nedarīsim, mēs kaut kādu iemeslu dēļ jutīsimies vainīgi, bet mēs taču nevēlamies pievienot nepatīkamu vainas sajūtu savai jau tā pārslogotajai emocionālajai pasaulei. Tā nu mēs turpinām dzīvot katoļticīga cilvēka cienīgu dzīvi. Līdzīgi kā Amerikas pilsonim šķistu kaut kādā veidā nepiedienīgi nesvinēt 4. jūliju (red.: ASV Neatkarības diena), tāpat kulturāli noskaņotam katolim šķiet savā veidā nepiedienīgi neiesaistīties dažās garīgajās pamatpraksēs. Ja jūs "skaitāt lūgšanas" tikai tāpēc, ka tas ir kļuvis par daļu no jūsu iekšējās komforta zonas, jūs, iespējams, esat iekļuvis tajā, ko teologi dēvē par garīgo rutīnu. Atceros kādu gadījumu astotajā klasē, kad nakšņoju pie drauga. Kad gājām lejā uz pagrabstāvu, lai ietu gulēt, redzēju viņa vecākus sēžam blakus uz dīvāna un skatoties televizoru. Sieva bija pieglaudusies vīram, bet viņš bija apskāvis viņu. Abi izskatījās pēc laimīga pāra. Divus mēnešus vēlāk viņi izšķīrās. Es jautāju draugam, kā viņi varēja būt tik laimīgi kopā un tad pēkšņi izšķirties. Draugs man atbildēja, ka viņa vecāki tikai uzturēja ārējo skatu bērnu dēļ, taču mīlestības viņu attiecībās nebija. Lūk tā ir ieslīgšana rutīnā. 2. Baiļu skola Otrkārt, mēs varam lūgties un Dievu pielūgt baiļu vadīti. Tas var līdzināties māņticībai. Mums var būt viedoklis, ka, ja mēs pārtrauksim apmeklēt Sv. Misi, lūgties Rožukroni vai noskaitīt rīta lūgšanu, Dievs sadusmosies, sodīs mūs, padarīs mūsu dzīvi nelaimīgu un pat, iespējams, sūtīs mūs uz elli. Šajā gadījumā mūsu garīgās saistības (lūgšana un slavēšana) ir kā nodokļu maksāšana tirānam vai pakļaušanās kādas ietekmīgas personas izspiešanai: ja mēs samaksāsim savu nodevu, lielais Priekšnieks mūs liks mierā. Senajās pagānu reliģijās pareiza dievu pielūgsme bija atkarīga no precīzas formulu ievērošanas. Priesterim bija jāveic sarežģīta, perfekti izpildīta upurēšanas ceremonija, pretējā gadījumā pielūdzamais dievs nebūtu apmierināts, un saliktais upuris tiktu izniekots. Piemēram, ja ceremonijas laikā priesteris nošķaudījās, viņam viss bija jāsāk no jauna. Šādās reliģijās cilvēkus uzskatīja nevis par mīloša Tēva bērniem, bet gan par dusmīgu, nepastāvīgu un atturīgu dievību vergiem. 3. Vienoti pārliecības dēļ Treškārt, mēs varam lūgt un pielūgt Dievu aiz pārliecības. Vārds “pārliecība” cēlies no tā paša vārda, no kura nāk vārds “pārliecināts”. Reliģiskā pārliecība ir iekšējas pārliecības stāvoklis attiecībā uz reliģisko patiesību. Galvenais iemesls, kāpēc pārliecināts kristietis lūdzas un pielūdz Dievu, ir tāpēc, ka viņš patiesi tic, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls, mūsu Kungs un Glābējs, Radītājs un Pestītājs, un ka Viņš ir pelnījis mūsu slavu, un mums ir nepieciešama Viņa žēlastība. Ja mūsu garīgā dzīve izriet no pārliecības, tad faktiskā darbība, ko mēs veicam lūgšanas laikā, ir apzināta: mēs pievēršam uzmanību vārdu nozīmei, mēs meklējam Rakstos gudrību un vadību, mēs paceļam savas sirdis pie Dieva pateicībā un pielūgsmē un mēs cenšamies saskaņot savu dzīvesveidu ar to, ko atklājam lūgšanā – ar to, ko Dievs vēlas (Dieva griba). Šajā gadījumā mūsu ticība ir tā, kas lūgšanas laikā savieno mūsu prātu un sirdi ar Dievu. Mēs ne tikai formāli izpildām kaut kādas darbības un ne tikai maksājam savas nodevas; mēs patiešām sastopamies ar Dievu, kurš runā ar saviem mīļotajiem bērniem caur Jēzus Kristus atklāsmi. Bībele mums atgādina Pārliecības, nevis rutīnas vai baiļu, vadīta lūgšana un Dieva pielūgsme patiesībā ir tas, ko nozīmē “personiskas attiecības ar Kristu”. No vienas puses, mēs zinām, ka Viņš mūs pazīst un ir ieinteresēts mūsu dzīvē (“Es jūs vairs nesaucu par kalpiem [..] bet es jūs saucu par draugiem [..] Ne jūs Mani izredzējāt, bet Es jūs izredzēju un liku, lai jūs ietu un nestu augļus” (Jņ 15, 15-16)). Vai, kā teica svētais Pāvils: “Es dzīvoju ticībā uz Dieva Dēlu, kas mani mīlējis un atdevis sevi par mani.” (Gal 2,20) Bet, no otras puses, mēs pieliekam savas pūles, lai sekotu Viņa piemēram un mācībai, lai paliktu Viņam tuvi, pieņemtu Viņa aicinājumu kļūt par mācekļiem un piedalītos Viņa lielajā projektā – Baznīcas celšanā Dieva godam un dvēseļu glābšanai: “Ja jūs mani mīlat, izpildiet Manus baušļus!” (Jņ 14,15) Kristietības mācība ir par personas, Jēzus Kristus, iepazīšanu, mīlēšanu un sekošanu Viņam. Mūsu reliģijas būtība ir personiskas attiecības ticībā, cerībā un mīlestībā. Pāvests trāpa naglai uz galvas Kā teica pāvests Benedikts XVI savā inaugurācijas sprediķī: “Baznīcai kopumā un visiem tās ganiem, tāpat kā Kristum, ir jādodas ceļā, lai izvestu cilvēkus no tuksneša uz dzīvības vietu, uz draudzību ar Dieva Dēlu, pie Tā, kurš mums dod dzīvību un dzīvi pārpilnībā [..] Nav nekā skaistāka, kā būt pārsteigtam par Evaņģēliju, par satikšanos ar Kristu. Nav nekā skaistāka, kā Viņu iepazīt un runāt ar citiem par savu draudzību ar Viņu [..] Ja mēs ielaižam Kristu savā dzīvē, mēs nezaudējam neko, pilnīgi neko no tā, kas padara dzīvi brīvu, skaistu un lielisku. Jā! Tikai šajā draudzībā dzīves durvis tiek plaši atvērtas. Tikai šajā draudzībā patiesi atklājas cilvēka eksistences lielais potenciāls. Tikai šajā draudzībā mēs piedzīvojam skaistumu un atbrīvošanos.” (pāvests Benedikts XVI, 2005. gada 24. aprīlis, Benedikta XVI pontifikāta inaugurācijas Svētā Mise). Protams, mēs visi esam ceļā uz garīgo pilnību, tāpēc dažreiz mēs ieslīgstam rutīnā – tajā rutīnā, kas skar mūsu prāta virsējo slāni; mūsu pārliecība joprojām pastāv, bet tā ir apslēpta zem pašu nemiera vai dažādām lietām, kas novērš mūsu uzmanību. Šāda lūgšana joprojām ir vērtīga un patīkama Dievam – tās dziļākā motivācija ir trāpījusi mērķī. Taču, jo vairāk mēs spējam saglabāt savu pārliecību svaigu, spēcīgu un dzīvu, jo labāk. Piemēram, es varu svētdienā izrāpties ārā no gultas, lai sagatavotos Sv. Misei tikai tāpēc, ka zinu, ka Sv. Mises izlaišana ir grēks, un es tiešām nevēlos nokļūt ellē. Pat šajā verdziskajā motivācijā joprojām ir klātesoša zināma kristīgā ticība un pārliecība. Dievs var tajā darboties. Tomēr, jo labāk mēs izprotam, kas patiesībā ir Sv. Mise, jo vairāk mēs uzskatīsim Sv. Mises apmeklēšanas baušļa ievērošanu par prieku, atvieglojumu, noslēpumainu saskarsmi ar mūžību un iespēju iepriecināt Dievu un celt Viņa valstību. Kad mēs lūdzamies un pielūdzam Dievu ar pārliecību, mēs labāk savienojamies ar Kristu, un Viņa žēlastībai ir vairāk iespēju darboties mūsu dvēselēs. “Personīgas attiecības ar Kristu” nenozīmē regulāri redzēt vīziju, kurā Viņš sēž atpūtas krēslā viesistabā, vai dzirdēt Viņa dotos norādījumus navigatorā, kamēr meklējam īsto nobrauktuvi no autostrādes. Drīzāk, tās nozīmē vienkārši pakāpenisku mācīšanos arvien vairāk izdzīvot savu kristietību no sirds uz sirdi. Pr. Džons Bartuneks (John Bartunek), LC
Foto: Unsplash /Marcos Paulo Prado |
