Pr. Džona Bartuneka atbilde: Tiek apgalvots (manuprāt, diezgan pareizi), ka Kristus lielākais tikums Viņa zemes gājuma laikā bija pazemība. Tas, ka esi sajutis aicinājumu lūgties Pazemības litāniju šī Lielā gavēņa laikā, šķiet, ir droša zīme, ka tu ieklausies Svētajā Garā. Ir iedvesmojoši un iedrošinoši to dzirdēt! Tava dilemma ir saprotama. Patiešām, mūsu cilvēciskās dabas dziļākā vajadzība, kādu to ir radījis Dievs, ir mīlēt un tikt mīlētam. Tāpēc, ka mēs esam radīti pēc Dieva līdzības, un Dievs ir mīlestība – bezgalīga mīlestība trīs dievišķo Personu attiecībās: mīlestība starp Tēvu, Dēlu un Svēto Garu. Tik lielā mērā, cik mēs atspoguļojam šīs dievišķās trīsvienīgās mīlestības attiecības savā ierobežotajā cilvēciskajā dabā, mēs izdzīvojam savu aicinājumu kā Dieva bērni un atklājam un baudām piepildījumu, pēc kura ilgojamies savas dvēseles dziļumos. Mīlestības meklēšana kritušajā pasaulē Taču atceries, ka mūsu pašreizējais stāvoklis ietver gan kritušā cilvēka dabu, gan atrašanos kritušajā pasaulē. Tāpēc šīm mūsu cilvēciskās sirds dziļākajām vajadzībām ir tendence izpausties sagrozītā veidā. Iedomājies sekulāru ģimeni, kurā vecāki cenšas no jauna izdzīvot savu pašu jaunību caur bērniem. Viņi spiež savus bērnus gūt panākumus sportā, mākslā, mācībās un visā pārējā. Pieaugšanas laikā bērni vai nu destruktīvā veidā saceļas pret šo egocentrisko audzināšanas veidu, vai arī iekrīt perfekcionisma slazdā, domājot, ka sasniegumi ir mīlestības priekšnosacījums. Pēdējā gadījumā viņi neapzināti sirdī veido ieradumu, kurā viņu vajadzība tikt mīlētam ir gandrīz nesaraujami saistīta ar vajadzību gūt sasniegumus. Ja viņi nesaņems tikai visaugstākās atzīmes, ja viņi neiestāsies labākajā, prestižākajā skolā, ja viņi neiegūs to vai citu balvu, tad, viņuprāt, pievils savus vecākus un tāpēc nebūs mīlēti. Tā rezultātā viņi dzīvo pastāvīgā spriedzē, nāvīgi baidoties no jebkādas neveiksmes, jo neveiksme viņus diskvalificēs no iespējas saņemt mīlestību un tikt mīlētiem. Tas ir neveselīgs garīgais stāvoklis. Vai arī iedomājies meiteni, kura aug nelabvēlīgā ģimenē. Mamma audzina viņu viena, jo tēvs agri pametis ģimeni. Pusaudža gados viņa jūt tukšumu sirdī, jo nav uzaugusi uzticama tēva mīlestības atmosfērā. Viņa agri sāk satikties ar puišiem un neapzināti cenšas aizpildīt šo tukšumu, cenšoties iekarot otra mīlestību, - alkst saņemt mīlestību no puiša, kurš, protams, ir vēl nenobriedis un pilns pusaudža iekāres. Kas notiek? Meitenes nepiepildītās slāpes pēc mīlestības noved pie tā, ka viņa atdod sevi kādam, kurš nav tā vērts, un tas tikai pastiprina viņas emocionālo nestabilitāti, iespējams, pat novedot pie nevēlamas grūtniecības, abortiem un veselas Pandoras lādes, pilnas ar sāpīgām komplikācijām. Galvenā doma Mēs varētu turpināt ar daudz citiem piemēriem, taču pamatdoma ir ļoti vienkārša: diemžēl, savu dabisko vēlmi tikt mīlētam ir iespējams pavērst nepareizā virzienā. Beznosacījumu mīlestība, pēc kuras esam radīti ilgoties, jāmeklē tikai vienā vietā – Dievā. Svētais Augustīns to skaisti pateicis frāzē, kas citēta Katehisma sākumā: “[..] jo Tu mūs esi radījis sev un mūsu sirds ir nemierīga, kamēr tā neatdusas Tevī.” (Katoliskās Baznīcas katehisms, 30.) Ja mēs centīsimies apmierināt savu vajadzību pēc mīlestības, meklējot to jebkurā citā avotā, mēs labākajā gadījumā būsim neapmierināti un apjukuši, bet sliktākajā – ievainoti un apmaldījušies. Mums vajadzētu kalpot citiem, darīt labu citiem un iedrošināt citus nevis tāpēc, lai iegūtu viņu mīlestību un pielūgsmi, bet gan tāpēc, ka viņi ir mūsu brāļi un māsas Kristū un tāpēc ir pelnījuši mūsu mīlestību. Mums jācenšas attīstīt savus talantus un izmantot tos, lai ietekmētu pasauli pozitīvi; nevis tāpēc, lai iegūtu citu mīlestību, cieņu un uzslavu, bet gan tāpēc, ka mēs esam Dieva bērni, un tieši tāpēc Viņš mūs ir radījis. Satraucošā, dzirkstošā, enerģiju sniedzošā un inficējošā brīvība, kas piemīt svētajiem, izriet no tā, ka viņi ir apguvuši šo mācību. Viņi vairs nevērtē savu rīcību vai lēmumus pēc tā, ko citi cilvēki par viņiem domās. Un tāpēc viņi nedzīvo bailēs, nestabilitātē, šaubās un neizlēmībā. Gluži pretēji, viņi ir atklājuši, ka Dieva mīlestība uz viņiem ir tikpat stipra kā kalni (kā tiek teikts mums Psalmos). Viņiem tā nav jānopelna; viņi to vienkārši pazemīgi pieņem. Un, kad tas notiek, tā viņus mudina spontāni un priecīgi to atbalsot sevī un izstarot apkārt, neuztraucoties par sekām. Ja paraugāmies uz to visas Pazemības litānijas kontekstā, redzam, ka tad, kad tu lūdzies šo litānijas rindiņu, tu lūdz to pašu žēlastību, par kuru runāju iepriekš: “No vēlmes būt citu mīlētam, no slāpēm iegūt citu atzinību, no verdzības, paļaujoties uz citu uzslavu un atzinību, Kungs Jēzu, atbrīvo mani! Tā vietā, Kungs, dāvā man žēlastību piepildīt savu nebeidzamo vajadzību pēc mīlestības no vienīgā bezgalīgā avota, kas pastāv: no Tavas Vissvētākās Sirds.” Pr. Džons Bartuneks (John Bartunek), LC
Foto: Unsplash /Aamir Suhail Ak, Jēzu, maigu un pazemīgu sirdi, uzklausi mūs! No vēlēšanās, lai es tiktu godināts – Jēzu, atbrīvo mani!
No vēlēšanās, lai es tiktu mīlēts – Jēzu, atbrīvo mani!
No vēlēšanās, lai es tiktu slavēts – Jēzu, atbrīvo mani!
No vēlēšanās, lai es tiktu sumināts – Jēzu, atbrīvo mani!
No vēlēšanās, lai es tiktu izvirzīts citiem par priekšzīmi – Jēzu, atbrīvo mani!
No vēlēšanās, lai es tiktu lūgts kā padomdevējs – Jēzu, atbrīvo mani!
No vēlēšanās, lai es tiktu atzīts – Jēzu, atbrīvo mani!
No bailēm, ka mani kāds varētu pazemot – Jēzu, atbrīvo mani!
No bailēm, ka mani kāds varētu atstumt – Jēzu, atbrīvo mani!
No bailēm, ka mani kāds varētu nonievāt – Jēzu, atbrīvo mani!
No bailēm, ka mani kāds varētu apmelot – Jēzu, atbrīvo mani!
No bailēm, ka es varētu tikt aizmirsts – Jēzu, atbrīvo mani!
No bailēm, ka es tiktu padarīts smieklīgs – Jēzu, atbrīvo mani!
No bailēm, ka pret mani kāds varētu netaisni izturēties – Jēzu, atbrīvo mani!
No bailēm, ka mani kāds varētu nepareizi turēt aizdomās – Jēzu, atbrīvo mani! Kungs, lai citi tiek par mani vairāk cienīti – Jēzu, dod man žēlastību to vēlēties!
Lai citi tiek par mani vairāk mīlēti – Jēzu, dod man žēlastību to vēlēties!
Lai citu domas pasaules priekšā ir vērtīgākas, bet mani uzskati lai tiek atzīti par mazvērtīgākiem – Jēzu, dod man žēlastību to vēlēties!
Lai citu lūgumi vienmēr atrod dzirdīgas ausis, bet mans lūgums lai tiek nobīdīts malā – Jēzu, dod man žēlastību to vēlēties!
Lai citi tiek vairāk ievēroti, bet es – atstāts novārtā – Jēzu, dod man žēlastību to vēlēties!
Lai citi kļūst svētāki, bet man tajā pašā laikā palīdzi iespēju robežās kļūt svētākam – Jēzu, dod man žēlastību to vēlēties! Ak, Jēzu, dod man spēku to vienmēr no jauna vēlēties! Kardināls Rafaēls Meri del Vals, pāvesta Pija X sekretārs |
