Šie ir jautājumi, kas ir radījuši bažas nesenajiem pāvestiem un pēdējo trīsdesmit gadu laikā ir atkārtoti risināti dažādās dikastērija darbības jomās – kongresos, kārtējās sesijās u. tml. –, un sniedz bagātīgu materiālu, kas kalpo par pamatu šīm pārdomām.
Notā tika apskatīti tādi Marijai veltīti tituli kā Līdzatpestītāja, Vidutāja (starpniece), Ticīgo Māte, Visu žēlastību vidutāja (starpniece). Šajā rakstā iespējams iepazīties ar dokumenta kopsavilkumu. Līdzatpestītāja Šis tituls parādījās 15. gadsimtā kā papildinājums agrākajam apzīmējumam “Pestītāja Māte”, uzsverot Marijas garīgās ciešanas pie Jēzus krusta. 20. gs. pirmajā pusē un sv. Jāņa Pāvila II pontifikāta laikā tituls tika lietots, lai godinātu Marijas īpašo vienotību ar Kristus upuri, tomēr tas nekad netika definēts kā oficiāla dogma.
Dokumentā uzsvērti vairāki būtiski iemesli, kāpēc šis tituls tiek uzskatīts par nepiemērotu.
Kristus unikālā loma: saskaņā ar Jauno derību (it īpaši vēstulēm efeziešiem un kolosiešiem) Kristus ir vienīgais Pestītājs un starpnieks. Viss pestīšanas darbs ir pilnīgs Viņā, un tam nav nepieciešami papildinājumi.
Pārpratumu risks: kardināls Jozefs Racingers (vēlākais pāvests Benedikts XVI) norādīja, ka šis termins aizēno faktu, ka Marija pati visu, kas viņa ir, saņēmusi no Kristus. Viņa ir “pirmā atpestītā”, nevis pestīšanas avots.
Pāvests Francisks uzsvēra, ka Marija nekad nav vēlējusies sev piesavināties Dēla titulus. Viņa ir mācekle un “Kunga kalpone”, kura vienmēr norāda uz Kristu, nevis nostājas Viņam blakus kā līdzvērtīga partnere pestīšanā.
Nota skaidro, ka tituls “līdzatpestītāja” ir nepiemērots, jo tas prasa pārāk daudz skaidrojumu, lai izvairītos no maldiem. Tas var radīt iespaidu, ka Kristus upuris nebija pietiekams. Pati Marija pazemībā sevi identificē kā kalponi, nevis “līdzatpestītāju”. Vidutāja (starpniece) Šis tituls tika lietots jau kopš 6. gs. (Austrumos) un nostiprinājās 17. gs. (Rietumos). Vēlāk, 20. gs. sākumā, bija centieni Marijas universālo starpniecību pasludināt par dogmu, taču pāvesti (īpaši Benedikts XV) un Vatikāna II koncils no tā izvairījās, izvēloties sniegt plašāku teoloģisku sintēzi, nevis stingru juridisku definīciju.
Notas teksts skaidri norāda uz 1Tim 2, 5–6, kur lasām, ka ir tikai viens starpnieks – Jēzus Kristus. Viņa starpniecība ir unikāla Viņa dievišķi cilvēciskās dabas dēļ (hipostatiskā savienība). Jebkura cita starpniecība ir tikai pakārtota un atkarīga no Viņa.
Marijas loma kā “vidutājai” tiek skaidrota ar diviem aspektiem: viņa pavēra ceļu Pestīšanai ar savu brīvprātīgo piekrišanu pasludināšanas brīdī un aktīvi rīkojās Kānas kāzās Galilejā, vēršot Jēzus uzmanību uz cilvēku vajadzībām. Otrkārt, Marijas starpniecība izpaužas kā mātišķa mīlestība un aizlūgšana par ticīgajiem, nevis kā jauna žēlastības avota radīšana.
Svarīga teoloģiska nianse ir tā, ka Kristus starpniecība nav “izslēdzoša”, bet “iekļaujoša”. Kristus savā varenībā ļauj radībām (tai skaitā visiem ticīgajiem) piedalīties pestīšanas darbā. Marija ir šīs sadarbības izcilākais piemērs – viņa ir “Dieva palīdze”, kas nevis aizstāj Kristu, bet gan darbojas ar Viņa piešķirto žēlastību. Ticīgo Māte Marijas garīgā mātišķība izriet no viņas fiziskās mātišķības (viņa dzemdēja Dieva Dēlu). Pieņemot Kristu kā “Galvu”, viņa ticībā dzemdē arī visus Viņa “Mistiskās Miesas” locekļus (ticīgos). Šī loma tika apstiprināta pie krusta, kad Jēzus uzticēja Mariju māceklim (un līdz ar to visai cilvēcei), sakot: “Lūk, tava māte” (Jņ 19,27). Tā nav priesteriska starpniecība (kā Kristum), bet gan mātišķa aizlūgšana. Marija nevis aizstāj Dieva žēlsirdību, bet gan pasniedz to ticīgajiem “mātišķā gaismā”, kas pilna maiguma un tuvības.
Teksts piedāvā svarīgu teoloģisku perspektīvu tam, kā Kristus spēks darbojas caur cilvēkiem: Kristus saviem ticīgajiem ļauj paveikt “lielākus darbus” (Jņ 14,12). Tas neliecina par Kristus vājumu, bet gan par Viņa godības spēku, kas spēj padarīt radību par auglīgu līdzstrādnieku. Tāpat caur žēlastību ticīgie paši kļūst par “dzīvā ūdens straumēm” citiem. Ja tas attiecas uz ikvienu kristieti, tad Marijā tas izpaužas vispilnīgākajā veidā, jo viņa ir “žēlastības pilna”.
Nota uzsver trīs būtiskus punktus, lai izvairītos no teoloģiskām kļūdām. Vispirms Marija nav “zibensnovedējs” pret Dieva taisnīgumu vai alternatīva “nepietiekamai žēlsirdībai”. Viņa ir pilnīgi pakārtota Tēva izvēlei un Kristus darbam. Otrkārt, Marija ir Baznīcas paraugs, un tā no Marijas mācās savu mātišķību – kā uzņemt Dieva Vārdu un dāvāt to pasaulei. Beidzot jebkurš Marijas skaistuma un diženuma novērtējums galu galā ir himna Dieva žēlastībai. Godinot Māti, tiek pagodināts Dēls, kurš viņu tādu ir radījis. Visu žēlastību starpniece Notā uzsvērts, ka daži poētiski tēli (piemēram, Marija kā “trauks” vai “kanāls”, caur kuru plūst visa žēlastība) var būt maldinoši. Žēlastība plūst tikai no Kristus Sirds. Marija nevar būt tās žēlastības starpniece, ko viņa pati saņēma kā “pirmā atpestītā”. Žēlastība ir Dieva tieša iemājošana cilvēka sirdī. Neviens radījums, pat Marija, nevar “ieiet” cilvēka dvēselē – to spēj vienīgi Dievs. Dievam nav nepieciešama Marija, lai dāvātu žēlastību; Viņš ir izvēlējies viņu iesaistīt savā brīvajā gribā. Marijas loma žēlastības saņemšanā tiek definēta tā, ka Marija nedod žēlastību pati, bet izlūdz to no Dieva. Tāpat kā Galilejas Kānā viņa nepavēl Dievam, bet mudina cilvēkus: “Visu, ko Viņš jums sacīs, dariet” (Jņ 2,5). Viņa palīdz ticīgajiem sagatavot iekšējo stāvokli, lai tie spētu uzņemt Kristus dāvāto žēlastību. Caur Mariju saņemtā palīdzība (t. s. “īstās žēlastības” jeb Svētā Gara iedvesmas) iegūst mātišķu tuvību un mīlestību.
Baznīcas tēvi, skaidrojot tēlu par ūdens straumēm, kas plūst no ticīgajiem (sal. Jņ 7,38), to interpretē nevis kā sakramentālās žēlastības nodošanu, bet gan kā Evaņģēlija patiesības nodošanu citiem. Tās ir kā mīlestības izpausmes, kas palīdz tuvoties Dievam, un Marija kā “pirmā mācekle” ir izcilākais piemērs tam, kā cilvēka dzīve var kļūt par liecību Dieva žēlastībai.
Šī sadaļa noslēdzas ar būtisku atziņu, ko uzsvēris sv. Augustīns un pāvests Francisks: “Marija vairāk bija Kristus mācekle, nevis Viņa māte.” Viņa ir paraugs katram kristietim, jo pirmā dzirdēja, ticēja un paklausīja. Viņas godība nav viņā pašā, bet gan tajā, cik pilnīgi viņa ļāva Dieva žēlastībai caur sevi darboties. Ticīgās tautas Māte Vēl dikastērija izdotais dokuments skaidro, ka, raugoties Marijas “mātišķajā sejā”, ticīgie saskata paša Jēzus īpašības un Evaņģēlija būtību: jo Marijas sejā atspoguļojas Kungs, kurš meklē pazudušos, nenosoda un noliecas pār cietējiem. Viņas tēlā ir apvienots viss – no iemiesošanās prieka līdz krusta sāpēm un augšāmcelšanās gaismai. Viņas ticība ir pamats, uz kura balstās visas Baznīcas svētceļojums.
Īpaši uzsvērta tiek Marijas līdzība ar vienkāršo tautu. Nabagie un apspiestie Marijā atpazīst “savējo”, jo viņa upurēja tikai divus baložus (nabago upuris) un piedzīvoja nicinājumu kā galdnieka ģimenes locekle. Piedzīvoja trimdu un bēgļu gaitas. Palīdzēja kāzās, kad pietrūka vīna, un steidzās palīgā radiniekiem. Viņa saprot tās sāpes, ko rada netaisnība un zaudējums.
Notā arī pieminēts, ka Marijas godināšana izpaužas caur “tautas dievbijību”, kas ir autentiska garīga pieredze. Marijas tēlam ir “daudzas sejas” (meksikāņu, korejiešu, itāļu u.c.), kas parāda, ka Evaņģēlijs ir iesakņojies katrā kultūrā. Svētceļojumi uz Marijas svētvietām nav tikai ceļojums, bet gan “cerības dziesma” un “tikšanās ar mīlestību”. Svētvietās cilvēki atsakās no pašpietiekamības, izlejot savas sāpes un uzticoties Mātes aizlūgumam. Kopsavilkums Šajā dokumentā varam skaidri saskatīt, ko Baznīcas vadība vēlas uzsvērt.
Līdzatpestītāja – tituls tiek noraidīts kā nepiemērots un maldinošs, jo tas apdraud izpratni par Kristus kā vienīgā Pestītāja unikalitāti.
Vidutāja (starpniece) – tiek pieņemts tikai kā pakārtota līdzdalība, uzsverot, ka Marija ir starpniece tādā nozīmē, ka viņa mūs ved pie Kristus, nevis aizstāj Viņu.
Ticīgo Māte – šis ir visatbilstošākais tituls, kas vislabāk izsaka Marijas lomu, – viņa ir māte, kas aizlūdz, pavada un ar savu “fiat” kļūst par paraugu katram ticīgajam.
Visu žēlastību vidutāja – šis tituls nenozīmē, ka Marija pati dod žēlastības, Viņa nav to avots. Viņa ir paraugs katram kristietim, jo pirmā dzirdēja, ticēja un paklausīja. Viņas godība nav viņā pašā, bet gan tajā, cik pilnīgi viņa ļāva Dieva žēlastībai caur sevi darboties. Sagatavoja Liepājas diecēzes bīskaps Viktors Stulpins
"Nāc", Nr. 148 |
