Kad biju jauns, bieži strīdējos ar saviem brāļiem. Mēs dažreiz paspēkojāmies, kā jau zēni mēdz darīt, mūsu dusmas uzliesmoja, bet vēlāk, kad bijām nomierinājušies, klusībā vienojāmies to atstāt pagātnē. Draudzīgo attiecību atjaunošana klusībā stiprināja mūsu saikni. Kad kopā ar brāļiem un māsām piedzīvojat daudzus kāpumus un kritumus, veidojas ilgstošas attiecības. Tas, ka mēs, brāļi, esam strīdējušies un pēc tam salabuši, ir tikai bagātinājis mūsu kopīgo vēsturi. Šodien mēs zinām, ka šie strīdi mūs nav izšķīruši, tāpēc mēs vēl vairāk uzticamies viens otram. Var teikt, ka tas, ka mūsu starpā bija strīdi, ir devis lielāku labumu, nekā, ja mums tādu nekad nebūtu bijis. Domāju, ka līdzīgi ir ar draugiem un dzīvesbiedriem. Vērienīgi, emocionāli strīdi patiesībā nav laba lieta, bet, lai cik ļoti mēs censtos, domstarpības uzliesmo un emocijas kļūst karstas. Mēs pasakām lietas, ko negribam, nedomājam. Strīda karstumā pasakām lietas, ko vēlāk nožēlojam un cenšamies atsaukt. Strīdam piemīt spēja izraut no mums patiesību, jo, uz labu vai ļaunu, — mūsu patiesās jūtas un iekšējās domas izsprāgst ārā. Ja pēc tam tiek panākts patiess izlīgums un tiek piedāvāta piedošana, domstarpības var kļūt par iespēju stiprināt attiecības, līdzīgi kā man bija pēc strīdiem ar brāļiem. Šeit slēpjas noslēpums. Mīlestībai, piedošanai un izlīgumam piemīt spēja ne tikai atjaunot mūs iepriekšējā stāvoklī, bet arī uzlabot lietas, salīdzinot ar to, kādas tās bija pirms strīda. Lieldienu vigīlijas laikā dziedājumā-himnā Exsultet ir rinda, par kuru bieži vien rodas neizpratne: "Ak, laimīgā vaina, kas nopelnījusi tik lielu, tik godības pilnu Pestītāju!" Laimīgā vaina ir noslēpuma atzīšana. Nepavisam nebija labi, kad Ādams un Ieva sagrēkoja un starp cilvēci un Dievu tika radīta plaisa. Mēs nevaram paraustīt plecus un nelikties ne zinis par to. Dieva plānā nebija paredzēts, ka mēs sastrīdētos ar Viņu, saceldamies pret Viņu tik ļoti un tādējādi paši sevi nolemtu nāvei, sāpēm un ciešanām. Bet brīnums ir tas, ka arī pēc grēkā krišanas Viņš mūs nekad nepameta. Tā vietā Dievs piedāvā izlīgumu, un Viņa mīlestības dēļ tas ļaunums, ko mēs ielaidām savās attiecībās, var pat tikt iekļauts Viņa plānā lielāka labuma vārdā. Cik gan bieži mēs esam sabojājuši attiecības tā, ka dzīvojam pārliecībā, ka ar tām viss ir cauri? Es pats vairāku savu draudzību laikā esmu izdarījis pieņēmumus, nepareizi interpretējis motīvus, dzirdējis tikai to, ko gribēju dzirdēt, esmu bijis neapdomīgs, savtīgs un rupjš. Esmu iegrimis savā galvā, savās domās un radījis izdomātus stāstus par citiem cilvēkiem, piedēvējot viņiem visus savus sliktākos instinktus, un tas patiešām nav godīgi. Tāpēc es bieži esmu pievīlis savus draugus. Baidos, ka esmu bijis slikts draugs daudziem cilvēkiem. Turklāt man šķiet, ka, ja citi patiešām zinātu, ko es visu šīs draudzības laiku domāju, viņi, iespējams, nekad vairs nevēlētos atrasties manā tuvumā. Pieļauju, ka, ja atklātos patiesība par mūsu nepastāvīgo dabu, visi nolādētu sevi un dotos dzīvot mežā vieni paši. Plaisas ir tik viegli radīt, bet tik grūti dziedēt. Protams, manu domu gaita koncentrējas uz negatīvajiem aspektiem un sākotnējiem trūkumiem mūsu spējā ideāli veidot attiecības. Es tikko vērsu jūsu uzmanību uz šī vienādojuma “vainas” daļu, taču Baznīcas gaviles Lieldienās nav atgādinājums par mūsu trūkumiem. Tajā ir pievienots viens mazs īpašības vārds, kas visu atšķir. Vaina ir laimīga. Kāpēc? Tāpēc, ka, neskatoties uz visiem saviem trūkumiem, mēs, cilvēki, spējam veikt pārsteidzošus piedošanas, žēlsirdības un mīlestības darbus. Kad mēs imitējam Dievu un pārsniedzam savus ierobežojumus, mēs patiesībā savienojamies ar to daļu no sevis, kas ir ārpus situācijas, kurā atrodamies. “Viss skumjais izrādīsies nepatiess,” raksta Dž. R. R. Tolkīns savā grāmatā “Gredzenu pavēlnieks”. Viss sliktais un nožēlojamais mūsu pagātnē ir daļa no mūsu ceļojuma. Ar izlīgumu, atvainošanos, atzīšanos mēs varam nonākt labākā stāvoklī, nekā tad, ja nelaime nekad nebūtu notikusi. Es cenšos to atcerēties, kad esmu noraizējies par to, ka esmu neatgriezeniski sabojājis attiecības vai izdarījis grēku, par kuru man īpaši ir kauns. Pat ja esmu sagrauts drupās, Dievs mani atkal uzcels un uzbūvēs daudz skaistāku ēku, nekā bija iepriekš, - no (Ēdenes) Dārza Viņš uzcels Jauno Jeruzalemi. Mīlestība pārvar visas neveiksmes, uzvar visas vainas. Mūsu nespēks, mūsu cilvēciskās vājības – tā nav mūsu neatgriezeniska bojāeja, bet drīzāk gan žēlastības iespēja. Dieva attiecības ar mums nav tikai sodošas, bet arī pestījošas. Patiesībā savās ciešanās mūsu Kungs uz sevi uzņem visus Ādama krišanas apstākļus, tādējādi pārveidojot grēku par pestīšanas līdzekli. Mūsu radīšanas patiesā nozīme vienmēr ir bijusi Iemiesošanās, vienmēr spēcīgas un pastāvīgas attiecības starp cilvēku un Dievu, kas ļauj mums piedalīties Trīsvienības iekšējās attiecībās - attiecībās, kuras Viņa pilnīgā mīlestība ir padarījusi mūžīgas un nesaraujamas. Pr. Maikls Renniers (Michael Rennier)
Foto: Unsplash /Cody Otto |
