Sākumā Francisks Kunga aicinājumu uztvēra burtiski un centās atjaunot grūstošo baznīcu, taču tikai vēlāk saprata Dieva nodoma patieso plašumu. Kā būtu, ja arī mēs šodien dzirdētu līdzīgu pamudinājumu – “ej un atjauno manu Baznīcu”? Ar ko mēs sāktu? Ko darītu? “Ej mājās un mīli savu ģimeni,” reiz sacīja Māte Terēze, atbildot uz jautājumu, ko mēs varam darīt pasaules miera labā. Ar viņu saistās arī vārdi: “Mīlestība sākas mājās, un svarīgi nav tas, cik daudz mēs darām, bet gan cik daudz mīlestības ieliekam tajā, ko darām.” Varbūt tieši tur – mājās, ģimenē, vistuvākajā kopienā – sākas Baznīcas atjaunošana. Ģimene ir pirmā Baznīca katram bērnam. Vecāku mīlestībā bērns iepazīst Dieva mīlošo labestību – iemiesotu, uzticamu, sajūtamu. Tādēļ svētā Franciska jubilejas gadā ģimeņu tikšanās notiks franciskāniskā garā ar moto: “Ej, atjauno manu Baznīcu!” Tikšanās norisināsies 17. maijā māsu kalpoņu klosterī, un tā būs iespēja arī jaunām ģimenēm pievienoties lūgšanu kopībai, kurā vecāki ik dienas lūdzas vienu Rožukroņa noslēpumu savu bērnu nodomā (vairāk var uzzināt māsu mājaslapā www.kalpones.lv). Šobrīd Dzīvajā Rožukronī iesaistījušās aptuveni 40 ģimenes. Dzirdēt Kunga balsi nav privilēģija, kas dota tikai svētajam Franciskam. Kungs uzrunā ikvienu arī šodien – ļoti konkrēti un personiski. Viņš runā, kad atveram Svētos Rakstus, kad Svētajā Misē klausāmies Dieva Vārdu, kad Rožukroņa lūgšanā apceram Evaņģēliju. Tas ir tas pats Evaņģēlijs, kuru klausījās Francisks, kad kopā ar pirmo brāli Bernardu meklēja dzīves ceļu jaunajai kopienai. Atverot Evaņģēliju, toreiz tika nolasīti trīs fragmenti, kas kļuva par franciskāniskās dzīves pamatu: “Ja tu gribi būt pilnīgs, tad ej, pārdod visu, kas tev pieder, un izdali nabagiem” (Mt 19, 21), otrais fragments aicina “neko neņemt līdzi ceļā” (Lk 9, 3), bet trešais vienkārši saka: “Ņem savu krustu un seko man!” (Mt 16,24). To dzirdot, Francisks esot iesaucies: “Tas ir tas, ko es vēlos. Tas ir tas, ko es meklēju. Tas ir tas, ko es gribu darīt no visas sirds!” Dzīves noslēgumā viņš šo pieredzi piemin savā Testamentā: “Kad Kungs man deva brāļus, neviens man nenorādīja, ko man vajadzētu darīt, bet pats Visaugstākais man atklāja, ka man jādzīvo pēc svētā Evaņģēlija.” Rožukronis ir īpaša lūgšana, kurā mācāmies klausīties Dieva Vārdā, apcerot Evaņģēlija noslēpumus (vairāk par to var uzzināt Radio Marija Latvija raidījumu ciklā “Impulsi Rožukronim”: ej.uz/rozukronis). Tikai tad, kad paši esam dzirdējuši Dievu savās sirdīs, mēs spējam stāstīt par Viņu citiem – visbiežāk mīlestības valodā. Tāpēc vecāki ir svarīgākie apustuļi saviem bērniem. “Ticības tālāknodošana bērniem ir viens no sarežģītākajiem uzdevumiem. Manuprāt, galvenā loma tur ir vecākiem,” atzīst arī priesteris Modris Lācis, kurš daudzus gadus ir kalpojis bērniem kā kapelāns Rīgas Katoļu ģimnāzijā, kā arī pavadījis mūsu vecāku Rožukroņa tikšanās, kas notiek jau kopš 2017. gada. Caur kopīgi lūgtu Rožukroņa desmiti ģimenē mēs varam arī bērniem iemācīt lūgšanas attieksmi. Ļoti svarīgi, ka bērni jūt, ka vecāki lūdzas no sirds, ka lūgšana – saruna ar Dievu – viņiem pašiem ir svarīga. No vecāku liecībām: “Es katru dienu lūdzu Rožukroni kā savu personīgo lūgšanu. Es nelieku bērniem tajā piedalīties. Reizēm, varbūt apmēram reizi nedēļā, es viņus uzaicinu, sakot: “Man Rožukronī palicis viens desmits. Vai vēlies to palūgties kopā ar mani?” Parasti atbilde ir “nē”, bet reizēm kāds no viņiem piekrīt un pievienojas brīvprātīgi.” “Mūsu dēliņš (5 gadi) pēc Labā Gana katehēzes nāk ārā ļoti harmonisks un tad vakara lūgšanas laikā ļoti sirsnīgi izsaka savas pateicības un lūgšanas. Mēs arī citreiz izsakām mazās rīta lūgšanas par audzinātājām, skolotājām, braucot auto uz dārziņu.” “Covid laikā, kad nenotika publiskas Svētās Mises, mēs katru svētdienu devāmies ģimenes Rožukroņa pastaigā. Mūsu bērniem toreiz bija 1, 5 un 6 gadi, un viņiem tas ļoti labi izdevās!” “Bērnībā pazinu ģimeni, kurā katru vakaru tika lūgts Rožukronis. Tēvs plkst. 7 vadīja lūgšanu viesistabā, visi tika aicināti, bet neviens netika spiests piedalīties. Māte bieži bija aizņemta, un tēvs nereti lūdzās viens pats, lai gan dažkārt pievienojās arī bērni. Nebija spiediena – tikai pastāvīgs aicinājums. Šis klusais piemērs, manuprāt, bija daudz iedarbīgāks nekā piespiešana.”
Lai svētīgs maija mēnesis, kas veltīts Dievmātei! Lai atrodam katrs savu veidu, kā vairāk ienest Dieva klātbūtni savās ģimenes un kopienās! m. Inese Ieva,
Bezvainīgās VJ Marijas māsa kalpone 
|
