Svētā Gara augļi Katoliskās Baznīcas katehismā un tradīcijā lielākoties balstās uz svētā apustuļa Pāvila vēstuli galatiešiem, kur viņš raksta: "Turpretī gara augļi ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, augstsirdība, lēnprātība, uzticība, pieklājība, atturība, šķīstība. Tādiem likums nepretojas.
Bet kas pieder Kristum, tie ir savu miesu krustā piesituši līdz ar kaislībām un kārībām. Ja mēs garā dzīvojam, garā arī jādarbojas. Nekārosim tukšu godu, viens otru izaicinādami, cits citu apskauzdami." (Gal 5:22–26) Aplūkosim katru augli un pārdomāsim tā nozīmi — gan seno, gan mūsdienīgo. I. Mīlestība – ἀγάπη (agape) Tā ir Dieva mīlestībai līdzīga — beznosacījumu un spēcīga, tāda, kas neskaita izmaksas un nav balstīta tikai savstarpējā izdevīgumā. Tā vēlas otram cilvēkam tikai labu. Šī mīlestība atšķiras no citām grieķu valodā definētajām mīlestības formām, piemēram, eros (kaisles mīlestība), philia (silta mīlestība, galvenokārt starp tuviem draugiem, brālīga mīlestība) un storge (pieķeršanās mīlestība, parasti pret ģimenes locekļiem). Agape ir pārāka par tām visām un pilnībā var izpausties tikai kā Dieva darbs. Tāpēc to pamatoti sauc par Svētā Gara augli. Lai gan daži pētnieki apgalvo, ka vārds „agape“ pagānu grieķiem bija maz pazīstams, tieši tajā arī slēpjas būtība. Pirmā gadsimta kristieši paņēma šo reti lietoto vārdu un to svētīja, piešķirot tam īpašo nozīmi, ko mēs ar to saistām jau kopš tā laika. II. Prieks – χαρά (chara) Šeit domātais prieks ir vairāk nekā pārejošs pasaulīgs prieks. Tas ir dziļāks par emocijām. Tas sakņojas Dievā un nāk no Viņa. Tā kā tas nāk no Dieva, nevis no pasaules, tas ir mierīgāks un stabilāks nekā pasaulīgais prieks, kas ir tikai emocionāls un īslaicīgs. Piemēram, šī vārda lietojumi Svētajos Rakstos parāda, kā tas vienmēr ir saistīts ar ticību un Dievu, nevis ar pasauli: "Tu pārvērti manas vaimanas dejā, noņēmi man sēru drēbes un apjozi mani ar prieku.” (Ps 29,12)
"Jo Dieva valstība nav ēšana un dzeršana, bet taisnība, miers un prieks Svētajā Garā.” (Rom 14,17)
"Bet Dievs, cerības devējs, lai piepilda jūs, kas ticat, ar visu prieku un mieru, lai jūs būtu bagāti cerībā un Svētā Gara spēkā." (Rom 15,13)
"Un to es visā paļāvībā zinu, ka es palikšu pie jums visiem jūsu ticības un prieka sekmēšanai." (Fil 1,25) III. Miers – εἰρήνη (eirene) Grieķu Bībelē šis vārds parasti tiek lietots, lai tulkotu ebreju vārdu shalom. Šāda veida miers ir vairāk nekā konflikta neesamība; tas ir stāvoklis, kad cilvēkā un viņa attiecībās ir viss, kam tur jābūt. Tas ir līdzsvars, kas rodas no paļāvības uz Dievu un pārliecības, ka viss ir Viņa rokās. Tas ir mierīgs dvēseles stāvoklis, kad cilvēks nebaidās no Dieva un ir apmierināts ar savu zemes likteni. Šīs pieredzes dēļ miermīlīgs cilvēks necenšas kā apsēsts kontrolēt cilvēkus un lietas un ir apmierinātāks, ļaujot lietām attīstīties pašām, nevis kontrolēt un manipulēt, lai panāktu sev labvēlīgu dzīves iznākumu. Šajā ziņā viņš kļūst mierīgāks arī pret citiem. IV. Pacietība – μακροθυμία (makrothumia) Grieķi šo vārdu lietoja, lai aprakstītu cilvēka izturēšanos, kad viņš ir gatavs atriebties, bet to nedara. Grieķu rakstos tas bieži tiek lietots, atsaucoties uz Dievu un Viņa attieksmi pret mums. Cilvēkā šis Gara auglis liek būt gatavākiem paciest dzīves un citu cilvēku grūtības. Mēs jūtamies mazāk spiesti atriebt netaisnību un aizvainojumus un spējam labāk paciest cilvēku un šīs pasaules nepilnības. Angļu valodā kādreiz bija jēdziens “long-tempered” (ilgpacietīgs, lēnīgs dusmās) kā pretstats vārdam “short-tempered” (ātri aizkaitināms, karstasinīgs). Makrothumia varētu saukt par “ilgpacietīgu” - īpašību, kas ir arī Dieva īpašība (2. Moz. 34:6). Ar šo augli mēs varam paciest dzīves krustus, ciešanas un grūtības šajā pasaulē. V. Laipnība – χρηστότης (chrestotos) Grieķu valodā vecu, labi nogatavinātu vīnu sauca par chrestos — tas nozīmēja, ka vīns ir maigs, nobriedis, "gluds", nebija ass vai dedzinošs, bet patīkams baudīšanai. Kristus lietoja šo pašu vārdu, runājot par savu jūgu: "Jo mans jūgs ir tīkams, un mana nasta viegla." (Mt 11:30) Tas nozīmē, ka Viņa jūgs nespiež kā slikti pielāgots slogs, bet ir piemērots cilvēkam — labi pieguļošs, panesams un valkātājam atbilstošs. Tāpēc šeit “laipnība” nenozīmē tikai pieklājību. Tā ir attieksme, kas pārsniedz vienkāršu taisnīgumu vai minimālo pienākumu. Tā ir sirds nostāja, cenšoties būt saprotošam, saudzīgam un pretimnākošam. Tā ir Gara radīta labestība, kas apmierina citu cilvēku vajadzības un izvairās no skarbuma. VI. Dāsnums Dāsnums ir līdzīgs laipnībai tādā ziņā, ka tas nozīmē dot vairāk, nekā prasa taisnīgums. Tas atšķiras no laipnības ar to, ka parasti attiecas uz naudu, mantu un labumiem, savukārt laipnība ir nedaudz plašāka un ietver arī attieksmi un uzvedībi. VII. Labestība – ἀγαθωσύνη (agathosune) Šo vārdu ir grūtāk definēt, jo tas reti sastopams laicīgajā grieķu valodā. Šķiet, ka tā lietojums Bībelē attiecas uz to, lai jebkuros apstākļos darītu to, kas ir pareizi un vislabāk citiem. Dažreiz tas varētu ietvert aizrādīšanu vai disciplinēšanu. Citreiz tas ietvertu iedrošināšanu vai pārliecināšanu. Vārda galvenā nozīme ir tajā, kas ir labs vai vislabākais otram cilvēkam. Tālāk ir minēti daži citi gadījumi, kad šis vārds tiek lietots Jaunajā Derībā. Ievērojiet, ka labestība tiek likta pamācības, patiesības un ticības kontekstā. Tādēļ labestībai šeit var būt atšķirīgs pielietojums, nekā tikai būt “jaukam cilvēkam”. “Es pats esmu pārliecināts, mani brāļi, ka jūs paši esat pilni labestības, pilnīgi zināšanās un spējīgi cits citu pamācīt.” (Rom 15, 14) “Gaismas augļi ir labums un taisnība, un patiesība.” (Ef 5, 9) (red.: sal. - “Jo gaismas auglis ir visā labestībā, taisnībā un patiesībā” (tulk. no angļu val. "American Standard Version")) “Tāpēc mēs arī vienmēr aizlūdzam par jums, lai mūsu Dievs atzītu jūs sava aicinājuma cienīgus un lai piepildītu katru cenšanos pēc laba un ticības darbu spēkā.” (2 Tes 1, 11). VIII. Uzticība – πίστις (pistis) Šis ir grieķu valodā bieži lietots vārds, kas apzīmē godīgumu, lojalitāti un uzticamību. Bībelē šis vārds biežāk tiek lietots nominatīvā, vienkārši apzīmējot “ticību”. Tas ir, ticības Dievam akts. Paplašinātā nozīmē tas var nozīmēt arī uzticību. Saikne starp abiem jēdzieniem var ietvert faktu, ka, ja cilvēks tic Dievam, viņš būs uzticamāks un drošāks. Tas ir tāpēc, ka viņa ticība dod viņam apziņu, ka Dievs viņu vēro un sauks viņu pie atbildības. Turklāt cilvēks ir uzticams, jo patiesa ticība liek viņam vairāk cienīt citus un viņiem dotās saistības. Kā Gara auglis, uzticība rodas Gara pamudinājumu rezultātā, lai mēs pildītu savas saistības. IX. Lēnprātība – πραΰτης (praotes) Šis vārds tiek lietots Jaunajā Derībā, lai aprakstītu īpašu dvēseles stāvokli — cilvēku, kurš ir padevīgs Dievam, pietiekami pazemīgs, lai ļautu Dievam sevi mācīt, vadīt un pārveidot. Vienlaikus šis vārds nozīmē arī saudzīgu un uzmanīgu attieksmi pret citiem cilvēkiem. Aristotelis definēja praotes kā līdzsvaru starp pārāk lielām dusmām un nepietiekamām dusmām. Dusmām ir sava vieta un nepieciešamība. Ne visas dusmas ir grēcīgas. Piemēram, ir pareizi dusmoties par netaisnību. Lēnprātīgs cilvēks spēj kontrolēt savas dusmas. Viņš var virzīt to enerģiju, bet vienlaikus spēj arī kontrolēt to robežas. Grieķu vārds šeit tika lietots arī, lai aprakstītu pieradinātu dzīvnieku. Tāpēc lēnprātība attiecas uz to, ka esam savaldījuši savas dusmas. X. Pieticība Tas attiecas uz pareizas cieņas un godbijības ievērošanu pret cilvēka ķermeņa noslēpumu. Vārds “pieticība” ir saistīts ar mērenību un atbilstošumu, tādēļ tas izvairās gan no pārmērīgas cilvēka ķermeņa skaistuma noliegšanas, gan arī no tā izaicinošas izrādīšanas vai demonstrēšanas. Ķermeņa intīmās daļas tiek apsegtas tādā veidā, lai paliktu apslēpts tas, ko ir piemēroti atklāt tikai noteiktās vietās vai noteiktu cilvēku priekšā (piemēram, laulātā, ārsta vai viena dzimuma cilvēku klātbūtnē). Pieticība var ietvert ne tikai noteiktu ķermeņa daļu apsegšanu, bet zināmā mērā arī ķermeņa formas neizcelšanu. Taču pieticība neattiecas vienīgi uz apģērbu un ārējo izskatu. Tā ietver arī stāju, uzvedību, izturēšanos, kustības, runas veidu un valodu. Pieticība nozīmē ievērot vidusceļu starp nepiedienīgu atklātību un pārmērīgu puritānismu. Pieticības normas pieļauj zināmas atšķirības starp kultūrām un pat vienas kultūras ietvaros. Piemēram, darba vietā var būt atšķirīgas normas nekā pludmalē. XI. Savaldība jeb atturība – ἐγκράτεια (egkrateia) Grieķu valodā šo „augli” jeb tikumu saprata kā tādu cilvēka īpašību, kurš bija apvaldījis savu mīlestību pret baudu un tieksmi pēc tās. Dzīvē ir vieta baudām un vēlmēm; bez tām mēs ietu bojā. Tomēr kopš cilvēka grēkā krišanas mūsu vēlmes bieži vien ir nepamatotas un pārmērīgas. Tādēļ ir nepieciešams pašsavaldības tikums, kas tās ierobežo un regulē. XII. Šķīstība Šis tikums nozīmē pareizu seksualitātes izpausmi atbilstoši cilvēka dzīves stāvoklim. Neprecētam cilvēkam, reliģiskās kārtas loceklim vai priesterim tas nozīmē pilnīgu atturību. Precētam cilvēkam tā ietver pilnīgu uzticību laulātajam gan domās, gan darbos. Šie ir 12 Svētā Gara augļi katoļu tradīcijā. Daudzi no tiem runā par dedzību, bet citi — par mērenību. Viens no lielākajiem Svētā Gara dāvinājumiem nav kaislību vai cilvēcisko dāvanu noraidīšana, bet gan to pareiza vadīšana un līdzsvarošana. Dievs, Svētais Gars, ir devis pasaules skaistumu un cilvēka jūtas ar noteiktu mērķi un labam nolūkam. Gara augļi palīdz mums atrast vidusceļu starp noliegšanu un izlaidību, starp pārmērību un trūkumu. Modus omnibus in rebus — “mērenība visās lietās”. Vasarsvētku sekvencē par Svēto Garu tiek sacīts: “Loki to, kas cietsirdīgs;
sargi to, kas pamiris;
vadi nomaldījušos." Tādējādi šajās dāvanās mēs redzam gan dedzību, gan mērenību, kas valda pār visu novirzīto. Nāc, Svētais Gars, valdi mūsu sirdīs un aizdedz tās ar savu mīlestību. Monsinjors Čārlzs Poups (Msgr. Charles Pope) | 
