Pāvests Leons XIV nosūtīja īpašu video vēstījumu pasākuma dalībniekiem, kurā viņš uzrunāja klātesošos: “Cik ļoti mūsu pasaule sauc pēc žēlsirdības visos līmeņos! Taču mieru, pēc kura mēs tik ļoti ilgojamies, nav iespējams sasniegt bez žēlsirdības. Tāpēc paļāvību uz Dieva bezgalīgo žēlsirdību apvienosim ar mūsu personīgu iesaistīšanos viesmīlīgākas un žēlsirdīgākas sabiedrības veidošanā, sākot ar mūsu pašu ģimenēm.” Žēlsirdības kongress ir starptautisks Katoļu Baznīcas organizēts pasākums, kas veltīts Dieva Žēlsirdības vēsts sludināšanai un padziļinātai izpratnei. Šī vēsts pasaulei tika īpašā veidā nodota ar svētās māsas Faustīnes Kovaļskas starpniecību. Kongress pulcē garīdzniekus un lajus no dažādām valstīm, lai kopīgi lūgtos, klausītos lekcijas, dalītos ticības liecībās un pārdomātu, kā dzīvot žēlsirdības garā mūsdienu pasaulē. Kongresa ideju atbalstīja pāvests Benedikts XVI, bet viens no tās galvenajiem iniciatoriem bija kardināls Kristofs Šēnborns (Christoph Schönborn). Pirmais kongress notika Romā 2008. gadā. Kongresa mērķis – mīlestības civilizācija Kongresa galvenais mērķis ir atgādināt pasaulei, ka Dieva žēlsirdība ir Evaņģēlija centrā un tai ir jāatspoguļojas kristiešu ikdienas dzīvē. Organizatori uzsver nepieciešamību veidot žēlsirdības un mīlestības civilizāciju, kas stājas pretī vienaldzībai, egoismam un sabiedrības sašķeltībai. Kongress mudina atjaunot un padziļināt uzticību Dieva žēlsirdībai; atklāt Kunga mīlestību un piedošanu; īstenot žēlsirdību pret līdzcilvēkiem, kā arī veidot sabiedrību, kuras pamatā ir savstarpējā cieņa, solidaritāte un rūpes par tiem, kuriem nepieciešama palīdzība. Kongresa vēsture Līdz šim Pasaules Apustuliskais Žēlsirdības kongress ir noticis šādās pilsētās: Romā, Itālijā – 2008.; Krakovā, Pilijā – 2011.; Bogotā, Kolumbijā – 2014.; Manilā, Filipīnās – 2017.; Samoā, Okeānijā – 2023.; Viļņā, Lietuvā – 2026. Viļņa netika izvēlēta nejauši. Tieši tur dzīvoja māsa Faustīne Kovaļska, tur tika uzgleznota pirmā Žēlsirdīgā Jēzus svētglezna, un ar šo pilsētu saistās Dieva Žēlsirdības godināšanas aizsākumi. Kongresa vēsts – ceļam Žēlsirdības pilsētu Šis kongress atgādina, ka žēlsirdība nav tikai dievbijīgs sauklis, bet gan konkrēts dzīvesveids. Tas māca uzticēties Dievam arī grūtos brīžos; veidot mieru un izlīgumu; pamanīt citu cilvēku vajadzības; palīdzēt nabadzīgajiem, slimajiem un vientuļajiem; izrādīt pacietību un sapratni, kā arī piedot tiem, kuri mūs ir sāpinājuši. Tātad kongresa vēstij ir ļoti praktiska nozīme. Žēlsirdība sākas ikdienas situācijās, piemēram, garīgajā dzīvē, kad uzticamies Dieva žēlsirdībai un paši saņemam izlīguma un piedošanas žēlastību; ģimenē, kad spējam piedot un būt pacietīgi; darbā vai mācību iestādē, kad palīdzam citiem un izturamies pret viņiem ar cieņu; draudzē un sabiedrībā, kad iesaistāmies palīdzībā tiem, kuriem tā nepieciešama. Pasaule kļūst labāka ne tikai lielu notikumu dēļ, bet galvenokārt, pateicoties cilvēkiem, kuri ik dienu izvēlas labo, stājoties pretī vienaldzībai. Tāpēc žēlsirdība nav tikai konferences vai tikšanās tēma – tā ir aicinājums un uzdevums ikvienam kristietim. Dieva žēlsirdība – cerība pasaulei Svētais Augustīns savā darbā “Atzīšanās” rakstīja, ka cilvēces vienīgā cerība ir Dieva neizmērojamā žēlsirdība. Dieva žēlsirdība ir viena no skaistākajām dievišķās Atklāsmes patiesībām Svētajos Rakstos. Tā ir Dieva aktīva, uzticīga un pestījoša mīlestība, kas noliecas pār cilvēka vājumu, grēku un ciešanām, lai atjaunotu viņā dzīvību, cieņu un vienotību ar Dievu. Citiem vārdiem sakot, žēlsirdība ir mīlestība, kas sastop cilvēka nabadzību. Tur, kur cilvēks piedzīvo savu ierobežotību, grēku, ciešanas vai apjukumu, Dievs no viņa nenovēršas, bet nāk viņam pretī. Jānis Pāvils II enciklikā “Dives in Misericordia” rakstīja, ka žēlsirdība ir “otrs mīlestības vārds”. Tas nozīmē, ka Dieva mīlestība īpaši atklājas tad, kad tā sastop cilvēku, kuram ir nepieciešama glābšana. Žēlsirdība neatceļ taisnīgumu, bet to pārsniedz. Taisnīgums dod katram to, kas viņam pienākas, savukāt žēlsirdība dod vairāk – dod piedošanu, jaunu sākumu un žēlastību. Žēlsirdības jēdziens Bībelē Latīņu vārds “misericordia” sastāv no divām daļām: “miseria” – posts, nabadzība, ciešanas un “cor”, “cordis” – sirds. Tādējādi burtiski tas nozīmē “sirdi, kuru aizkustina cita cilvēka posts”. Kristīgajā tradīcijā “misericordia” nav tikai līdzjūtība. Tā ir sirds, kas reaģē. Dievs ne tikai redz cilvēka nabadzību, bet arī darbojas, lai to pārvarētu, pārveidotu. Tāpēc visa pestīšanas vēsture – no Izraēļa aicinājuma līdz Jēzus krustam – ir Dieva žēlsirdības vēsture. Jaunajā Derībā visbiežāk tiek lietots grieķu vārds ἔλεος (eleos). Tas nozīmē līdzjūtību, labvēlību, žēlsirdību, labestību pret cilvēku, kurš ir trūkumā. Evaņģēlijā lasām, kad aklie sauca Jēzum: “Kungs, apžēlojies par mani!”, viņi lietoja tieši jēdzienu “eleos”. Viņi lūdza ne tikai līdzjūtību, bet Dieva dziedinošu darbību. Tādējādi grieķu izpratnē žēlsirdība ir dinamiska – tā ved uz konkrētu rīcību, dziedināšanu, piedošanu vai atbrīvošanu. Taču visdziļākais un bagātākais bibliskais žēlsirdības apzīmējums ir ebreju vārds חֶסֶד (hesed). To nav iespējams pilnībā iztulkot ar vienu vārdu. Tas vienlaikus nozīmē mīlestību, uzticību, žēlastību, labestību, labvēlību, derības lojalitāti. “Hesed” raksturo Dievu, kurš paliek uzticīgs pat tad, kad mēs kļūstam neuzticīgi. Tā nav īslaicīga emocija, bet pastāvīga Dieva attieksme. Psalmos atkārtojas refrēns: “Jo Viņa hesed (uzticīgā mīlestība) ir mūžīga.” Jēdzienā hesed ir ietverta pārliecība, ka Dievs nekad neatsakās no cilvēka. Pat pēc grēkā krišanas vai aiziešanas cilvēks joprojām paliek Dieva rūpju lokā. Līdzās “hesed” Vecā Derība lieto arī vārdu רַחֲמִים (rahamim). Tas ir cēlies no vārda, kas apzīmē mātes klēpi (rehem). Tas norāda uz maigumu, sirsnību un līdzjūtību, kas līdzinās mātes mīlestībai pret savu bērnu. Tādējādi Bībele atklāj divas Dieva žēlsirdības dimensijas “hesed” – uzticīga derības mīlestība un “rahamim” – maiga un līdzjūtīga mīlestība. Dievā abas šīs dimensijas sastopas pilnīgā vienībā. Pilnīgākā žēlsirdības atklāsme Kristietībā augstākā un pilnīgākā žēlsirdības atklāsme ir Jēzus persona. Viņā žēlsirdība pārstāj būt tikai ideja vai Dieva īpašība. Tā kļūst par notikumu. Līdzībā par pazudušo dēlu tēvs negaida pilnīgu gandarījumu, bet izskrien dēlam pretī. Satiekot Zaheju vai laulības pārkāpšanā pieķerto sievieti, vai labo laupītāju uz krusta, Jēzus parāda, ka Dievs cilvēku nedefinē pēc viņa krišanas. Krusts ir visaugstākā žēlsirdības atklāsme, jo Dievs uzņemas cilvēka grēka sekas, lai atvērtu mums samierināšanās ceļu. Ko māca patiesība par Dieva žēlsirdību? Pirmkārt, ka ikvienam cilvēkam ir neatņemama cieņa. Žēlsirdība pieņem, ka cilvēks ir vairāk vērts nekā viņa kļūdas. Dievs viņā redz ne tikai grēcinieku, bet savu mīļoto bērnu. Otrkārt, ka piedošana ir iespējama. Kristietība nesludina tikai morālu uzlabošanos. Tā sludina jauna sākuma iespēju. Žēlsirdība nozīmē, ka neviena dzīves vēsture nav pilnīgi noslēgta. Treškārt, ka mīlestība ir stiprāka par grēku un ļaunumu. Tas nenozīmē ļaunuma noniecināšanu, bet pārliecību, ka Dieva žēlsirdībai pieder pēdējais vārds. Ceturtkārt, ka žēlsirdība ir jānodod tālāk. Jēzus saka: “Esiet žēlsirdīgi, kā arī jūsu Tēvs ir žēlsirdīgs!” (Lk 6,36). Tas, kurš pats ir pieredzējis Dieva žēlsirdību, ir aicināts to izrādīt citiem. Man prātā nāk kāds pamācošs salīdzinājums. Galilejas jūra un Nāves jūra rodas no viena un tā paša avota. Auksts, dzidrs saldūdens plūst no Hermona kalna (2816 m) un pa Jordānas upi ieplūst vienā un otrā jūrā, bet... Galilejas jūras ūdens ir saldūdens, savukārt Nāves jūrā ūdens ir sāļš. Galilejas jūra saņem ūdeni, taču nepatur to sev – ūdens plūst tālāk, atveldzējot visu Jordānas līdzenumu. Nāves jūra saņem Jordānas ūdeņus un patur tos tikai sev. Tieši tāpat notiek ar mums. Nesavtīgi ļaudis saņem Dieva mīlestību un žēlsirdību, lai sniegtu to līdzcilvēkiem, bet egoisti visu, ko saņem, patur tikai sev. Viņi vienmēr tiecas iegūt, tiecas pēc izdevīguma, jo uzskata, ka būs laimīgi tad, ja viņiem būs daudz materiālo vērtības, naudas, varas vai slavas. Taču tas nepiepilda mūsu sirds dziļākās ilgas! Evaņģēlija sirds ir Dieva žēlsirdīgā mīlestība pret katru cilvēku, bet mūsu atbildei uz šo mīlestību jāizpaužas konkrētos žēlsirdības darbos pret saviem līdzcilvēkiem. Dzīvot kopībā ar Dievu nozīmē dzīvot tuvākmīlestībā un žēlsirdībā! Pr. Andris Ševels MIC, Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests
Foto: E. Levin | 
