Pr. Džons Bartuneks (John Bartunek): Paldies, ka uzdevāt šo jautājumu tik tieši. Centīšos atbildēt tikpat tieši. Garīgā vadība savā būtībā ir tikai viens no līdzekļiem (lai gan ļoti spēcīgs), kas palīdz mums dziļāk iepazīt, mīlēt un sekot Dievam. Tāpēc saņemtajai vadībai būtu jāattiecas uz tām darbībām un pieredzēm, kas vistiešāk saistītas ar mūsu vienotību ar Dievu. Nav šaubu, ka grēks ir viena no tām, tādēļ arī grēka tēma ir neatņemama garīgās vadības sastāvdaļa. Taču, pirms aplūkojam, atcerēsimies, kas patiesībā ir grēks – nepaklausība Dieva mūžīgajam likumam. Grēka profila ieskicēšana Grēks ir sacelšanās pret Dievu. Tas ir sātana piedziedājuma atbalss: "Es nekalpošu!" Tas ir mūsu kā Dieva radību un bērnu statusa noliegums, aizmirstot, ka ik mirkli esam pilnībā atkarīgi no Viņa. Tas ir Dieva labestības, mīlestības un gudrības noraidījums. Grēks ir līdzīgs pazudušajam dēlam, kurš vēlējās, lai tēvs jau būtu miris, lai varētu saņemt savu mantojuma daļu un pamest mājas. Kad grēkojam, mēs norobežojamies no paša jēgas, tikumības un laimes avota – gan šajā dzīvē, gan mūžībā. Grēkojot, mēs kļūstam absurdi un pašiznīcinoši, līdzīgi kokiem, kas izraujas no zemes, jo jūtas ierobežoti ar savām saknēm. Grēks ir muguras pagriešana mūsu Radītājam, Pestītājam un Glābējam.Grēku nožēlas cīņa Parasti, kad cilvēks savas garīgās dzīves posmā ir sasniedzis tādu brīdi, kad regulāri meklē garīgu vadību, viņš nožēlo grēkus. Tas nozīmē, ka viņš ir saņēmis žēlastību novērsties no saviem grēkiem un patiesi vēlas atgriezties Tēva mājās. Citādi – kādēļ gan viņš meklētu garīgo vadību? Tomēr pagātnes grēku nožēla reti ietver pilnīgu grēcīgu ieradumu, rīcības, tieksmju un attieksmes atmešanu. Grēku nožēla ir pirmais solis grūtā svētuma ceļā, kas ir pilns ar kārdinājumiem atgriezties pie veciem grēkiem vai krist jaunos. Tāpēc garīgajā vadībā ir nepieciešama atklāta saruna par mūsu biežākajiem kārdinājumiem un kritieniem. Grēksūdzē mēs atzīstamies savos grēkus, saņemot piedošanu un žēlastību, kas dod spēku pretoties kārdinājumiem. Savukārt garīgajā vadībā mēs analizējam savus grēcīgos paradumus un tieksmes, cenšoties saprast to saknes un atrast veidus, kā tās pārvarēt. Šai diskusijai un analīzei ir jāveic vismaz divas lietas: Pirmkārt, tam vajadzētu palīdzēt mums pakāpeniski labāk iepazīt sevi. Dažreiz konkrēts grēka ieradums patiesībā ir tikai dziļākas savtīgas tieksmes zars. Ja mēģinām tikai nocirst zaru, tas ataugs vēl spēcīgāks, gluži kā pēc koka apgriešanas. Lai patiesi uzvarētu paradumus, kas kavē mūsu garīgo izaugsmi, ir jāatrod un jāizrauj saknes. Otrkārt, tam vajadzētu palīdzēt mums apzināties lietas, ko varam darīt, lai stiprinātu sevi pret kārdinājumiem. Mūsu lielākie sabiedrotie cīņā pret grēku ir lūgšana un sakramenti, tāpēc garīgajai vadībai ir jābūt vietai, kur mēs saņemam norādījumus par to, kā tos izdzīvot arvien auglīgāk. Turklāt garīgā vadība dod vēl vienu priekšrocību – atbildību kāda cita priekšā. Tāpēc ir svarīgi pārrunāt dzīvesveida izvēles: kā izmantojam savu laiku, kādu izklaidi izvēlamies, kuras attiecības kavē mūsu tikumisko izaugsmi. Mums jāatpazīst ieradumi, kas vājina ticību, un jāveido jauni ieradumi, kas to stiprina, vienlaikus ļaujot garīgajam vadītājam sekot mūsu centienu konsekvencei. Piemēram, mums vajadzētu runāt par situācijām, kurās mēs pastāvīgi nonākam un kas mūs noved pie grēka (tradicionāli sauktas par "grēka gadījumiem"), un par to, kā mēs varam no tām izvairīties nākotnē. Izaugsmes posmi Garīgās dzīves sākumposmā galvenais uzsvars tiek likts uz grēcīgo un egocentrisko ieradumu izskaušanu, jo tie kavē Dieva žēlastības darbību mūsu dzīvē. Pieaugot garīgi, uzsvars mainās. Dārzā ir mazāk nezāļu, un arvien vairāk uzmanības tiek veltīts tam, kā izaudzēt labos augus (kristīgos tikumus) –, lai tie nestu bagātīgākus augļus. Tajā pašā laikā mēs kļūstam arvien jutīgāki pret mazāk acīmredzamiem grēkiem un smalkākām egoisma izpausmēm. Tieši tādēļ mēs nekad "neizaugam" no grēksūdzes: jo vairāk mīlam Kristu, jo jutīgāk mēs izjūtam pat vismazāko aizvainojumu, kas skar mūsu draudzību ar Viņu. Piemēram, nosliece uz dusmām sākumā var izpausties biežos un vardarbīgos dusmu uzliesmojumos, bet vēlāk – daudz nemanāmākā nepacietībā vai īsās, asās vārdu apmaiņās. Abos gadījumos tās ir nezāles, kas traucē mūsu draudzībai ar Kristu, un tās gudri jāizrauj, audzējot sevī izturības tikumu. Garīgajai vadībai vajadzētu palīdzēt mums šajos centienos, sniedzot gan garīgu iedrošinājumu, gan taktiskus padomus. Morālā integritāte – izvairīšanās no smagiem un acīmredzamiem grēkiem, piemēram, tiem, par kuriem runā Desmit baušļi, – ir pamats ēkai, ko saucam par svētumu. Taču pati ēka sāk celties augstu tikai tad, kad šis pamats ir stingri ielikts un mēs spējam brīvi koncentrēt savu garīgo enerģiju uz aktīvu mīlestību pret Dievu un tuvāko, nevis tikai, lai izvairītos no ļaunuma. Tādēļ lūgšana, dzīves programma un viss pārējais, kas saistīts ar garīgo vadību, nav atrauts no ikdienas dzīves. Gluži pretēji – tam vajadzētu palīdzēt mums dzīvot katru dienu arvien dziļāk un pilnīgāk, palīdzot mums pat visikdienišķākās aktivitātes iekļaut lielajā piedzīvojumā – meklēt, atrast un sekot mūsu Kungam un Glābējam Jēzum Kristum. Foto: Unsplash.com/@morbo | 
