“Piektdienas pēcpusdienā Maskavā spīdēja saule, kad Svētā Krēsla diplomātijas galva kāpa lidmašīnā, kas viņu veda atceļā uz Romu. Viņš ieradās jau dziļā naktī. Tas bija ilgs un diezgan neērts ceļojums, kas veda caur Stambulu. Tiešo reisu apturēšana starp Krieviju un Eiropas Savienības valstīm samazina iespējas sasniegt Maskavu un dažiem plānotajiem reisiem liek mest garāku apli ap Eiropu, kas no Stambulas ved uz Balkāniem, tos šķērso, virzās gar Ukrainas robežu un kā pēdējās lidmašīna pārlido Baltkrievijas debesis. Kopējais ceļš ar lidojumiem un pieturām aizņēma vismaz 12 stundas, kam pirms 2022. gada pietika ap 4 tiešā lidojuma stundām. “Tas bija garš ceļojums,” apgalvo arhibīskaps Pols Ričards Galagers, “bet arī tas pieņem simbolisku dimensiju – pirms 2022. gada Maskavu varēja sasniegt dažās stundās, turpretim šodien ceļš ir kļuvis garāks. Šis ceļojums apliecina vēlmi pēc dialoga, ko Svētais Krēsls vēlas turpināt. Tas ir dialogs, ko mēs esam veikuši gadiem ilgi, gan caur Krievijas Federācijas vēstniecību pie Svētā Krēsla un caur apustulisko nunciju Maskavā Džovanni D’Aņjello. Tas izceļ ieguldījumu un nozīmi, ko esam piešķīruši šim ceļojumam, kurš tika uzsākts Svētā Krēsla vārdā un ar pāvesta svētību.” Bija redzams, ka Krievijas autoritātes atzinīgi novērtē jūsu ceļojumu uz Maskavu, kas izrietēja no institucionālajām sarunām ar Ārlietu ministru Lavrovu un konsultantu Ušakovu. Daudz uzmanības aizņēma jautājums par joprojām notiekošo karu ar Ukrainu. Jūs vairākkārt uzsvērāt, ka vienīgais ceļš, lai apturētu ienaidu, ir atgriešanās pie diplomātijas. Jā, tas ir smags dialogs. Jo ilgāk turpinās karš, jo grūtāk ir atjaunot attiecības: ir daudz upuru, daudz atvērtu brūču. Taču, mēs ļoti labi zinām, ka vēsturiski visi konflikti, visi kari beidzas ar sarunām, ar vienošanos, un tad sākas attiecību atjaunošana starp iepriekšējām karojošajām pusēm. Šajā ziņā, diplomātija piedāvā un apsola iespējamo risinājumu. Tas ir arī tas, kas mums, kā Baznīcai, nozīmē atbildību un pienākumu sludināt. Mēs devāmies uz Maskavu, lai runātu par mieru, iedrošinātu ticīgo dvēseles uz labāku rītdienu. Un es ticu, ka būtībā, tā bija mūsu vēsts. Pēc divpusējās tikšanās, Ārlietu ministrs Lavrovs intervijā teica, ka sarunu gaitā jūs aprobežojāties drīzāk ar vispārēju aicinājumu izbeigt konfliktu cik vien drīz tas ir iespējams. Jā, tas ir tiesa, tieši tāda ir mūsu līnija, kuru vienmēr esam piekopuši. Svētais Krēsls neietiecas sarunu detaļās, nedz arī piedāvā tehniskus risinājumus, jo tā ir tieša karojošo pušu atbildība. Svētais Krēsls, savukārt, atgādina par šo atbildību un aicina tās izrādīt labo gribu, lai nopietni uzsāktu dialogu. Un tas to dara, vēršoties gan pie Krievijas Federācijas, gan Ukrainas, kā arī pie citām valstīm, prasot, lai netiktu taupīti pūliņi, veidojot dialoga iespējas. Attiecībā uz civiliedzīvotāju ciešanām kara dēļ, jūs turpinājāt izcelt nepieciešamību stiprināt humanitāro palīdzību, atsaucoties arī uz to, ka Krievijas Federāciju apmeklēs kardināls Mateo Dzupi. Kādas ir prioritātes? Šī dimensija ir būtiska un šajā jomā Svētais Krēsls jau piedāvā savu devumu, kas līdz šim ir ticis ļoti atzinīgi vērtēts. Pirms devos ceļā, Svētais tēvs pats man teica: mums ir jāiestājas par humanitāro dimensiju. Un tas ir tas, ko mēs darījām. Ceram, ka kardināla Dzupi miera misija turpināsies un ka viņš bez kavēšanās varēs atkal atgriezties Maskavā, lai pārliecinātos par to, ko vietējā Baznīca un katoļu kopienas šajā ziņā dara. Svētais Krēsls piedāvāja savus “laipnos pakalpojumus”, lai pavērtu ceļu dialogam un sarunām. Kā šis piedāvājums tika uzņemts un kā tas var pieņemt konkrētu formu? Tas ir piedāvājums, ar kuru mēs jau esam nākuši klajā pagātnē un kas joprojām nav materializējies. Neizskatās, ka būtu vēlēšanās pēc tiešas iesaistes no mūsu diplomātisko institūciju puses. Taču šis žests guva atzinību – fakts, ka mēs no tā neatsakāmies. Šajā ziņā vēsts ir skaidra: šodienas pasaulē neviens neko nespēj atrisināt viens. Gan Krievijai, gan Ukrainai ir nepieciešama starptautiskā kopiena, tai ir nepieciešamas šīs kopienas alianses, un piedāvājot mūsu “laipnos pakalpojumus”, mēs abām pusēm sakām, ka Svētais Krēsls ir gatavs jebkurā ziņā palīdzēt. Viņiem ir tikai jāprasa un mēs darīsim pieejamus savus resursus, kas ir pieticīgi, mēs to atzīstam, bet tas ir žests, ko mēs labprāt būsim gatavi izdarīt. Maskavā jums bija iespēja satikt arī daļu no diplomātiskās pasaules un katrs izrādīja interesi par Svētā Krēsla diplomātijas spēju gūt panākumus dialogā tajā pašā laikā gan ar Ukrainu, gan ar Krieviju. Šajā brīdī tas ir retums. Jā, tikšanās, kas mums bija Maskavā ar dažādiem diplomātisko misiju pārstāvjiem, kalpo, lai stiprinātu Svētā Krēsla iniciatīvu turēt atvērtu dialoga ceļu. Esam pārliecināti, ka tas ir ceļš, ko iet, un, ka izolēt cilvēkus, valstis, atklāti sakot, nepalīdz. Tāds ir mūsu uzskats. Bez šaubām, katrai valstij ir tiesības izlemt savu stratēģiju autonomi. Ierodoties Maskavā un darot to, ko citi šajā brīdī nedara, mēs vēlamies aicināt uz pārdomām, vai stratēģijas, kas līdz šim tiek piekoptas, dod rezultātus, lai atrisinātu šo traģēdiju. Jautājumu lokā, ko aplūkojāt kopā ar Ārlietu ministru Lavrovu, bija arī tie, kas attiecas uz kristiešiem dažādos pasaules reģionos. Kādas ir prioritātes šajā jomā? Ar ministru Lavrovu mums ir bijis gadiem ilgi atvērts kanāls un tas neattiecas tikai uz karu Ukrainā. Krievija ir cieši vienota ar savu pareizticīgo kristīgo tradīciju un mums nepastāv kopīgas rūpes par visiem kristiešiem, kuriem dažādās pasaules vietās ir jāsaskaras ar grūtībām. Taču, ir zemes, kurās tehniski nav korekti runāt par vajāšanām, bet, kurās valda nedrošība, diskriminācija, aizspriedumi un marģinalizācija, un Krievijai arī rūp šie jautājumi. Tā ir joma, kurā mēs cenšamies atjaunot savu kopīgo devumu. Jūsu misijas laikā jums bija iespēja tikties arī ar Krievijas katoļu kopienu un jūs pamudinājāt to būt par miera strādnieci. Kādam šajā ziņā ir jābūt Katoliskās Baznīcas ieguldījumam? Savā sarunā ar klosterbrāļiem, klostermāsām un klēru, es viņiem teicu, ka viņi jau ir miera strādnieki un tādi viņi ir savā ikdienas dzīvē, ikreiz, kad tie ceļ nelielus tiltus. Viņiem ir ietekme sabiedrībā, viņi ir kaimiņi, cilvēki, kuri veic Baznīcas karitatīvo darbu, kuri ir klātesoši mūsu izglītības un arī veselības institūcijās. Un tā ir taustāma izpausme, kas liecina par Baznīcas ieguldījumu izlīgšanas un miera labā. Tas izsaka nesalīdzināmi vairāk kā jebkurš vārds. Jums bija iespēja tikties arī ar Maskavas Patriarhāta augstākajiem pārstāvjiem, jo īpaši ar Baznīcas Ārējo attiecību nodaļas vadītāju, Volokolamskas metropolītu Antoniju. Starp metropolītu Antoniju un Svēto Krēslu ir ļoti sirsnīgas, brālīgas attiecības. Viņš bieži ierodas satikt Svēto tēvu, valsts sekretāru, kardinālu Parolinu un mani. Šoreiz tas nebija ekumenisks dialogs ciešā izpratnē, kas ir Kristiešu vienotības veicināšanas dikastērija kompetencē. Mēs nolēmām tikties, lai aplūkotu dažādus tematus, tajā skaitā tos, kas saistās ar pašreizējo situāciju. Tā bija ļoti iedrošinoša tikšanās, kas pierādīja, ka mums ir daudz kopīgā. Pat tad, ja dažos jautājumos pastāv atšķirīgi uzskati, tajā pašā laikā mēs cenšamies iedrošināt viens otru iet Evaņģēlija ceļu. Atgriežoties pie Baznīcas Krievijā darba, kalpojums, ko Katoliskā Baznīca šajā zemē veic karitatīvajā jomā, ir ļoti svarīgs. Ir skaidrs, ka tur, kur ir Baznīca, vienmēr ir bijusi karitatīvā darbība, solidaritāte ar tiem, kam veicies mazāk, un man šķiet, ka šeit Katoliskā Baznīca vienmēr ir gājusi šo ceļu. Mani pārsteidza liecības, kas izrietēja no tikšanās ar klosterbrāļiem un klostermāsām, jo, neraugoties uz ļoti ierobežotajiem šo kopienu resursiem un tik nelielo skaitu šajā milzīgajā zemē, tās dara, ko var ar lielu neatlaidību. Es nedzirdēju nevienu sūdzamies par saviem apstākļiem, tieši pretēji, pārliecinājos par prieku, ko viņiem šodien sagādā kalpot Krievijā. Pēdējā jūsu ceļojuma dienā Maskavā jūs svinējāt svinīgu Svēto Misi Bezvainīgās Ieņemšanas katedrālē. Tās bija ļoti labi apmeklētas Euharistijas svinības ar daudziem jauniem cilvēkiem, kas piesaistīja arī lielu mediju interesi. Kas jūsu atmiņā iespiedās visvairāk? Patiešām, tā bija ļoti labi apmeklēta Mise, kurā varēja izjust patiesu ticības pieredzes intensitāti, un tas iedrošina, jo pirms tam varētu būt bijis paviršs iespaids par nelielām katoļu grupiņām, kas ir izkaisītas pa visu šo milzīgo pilsētu, bet redzot tās sapulcējušās šajā skaistajā katedrālē un liecinot par savas ticības vitalitāti, manī atstāja dziļu iespaidu. Tā patiešām bija mīlestības apliecināšana, visvairāk par visu uz Svēto tēvu, un varēja vērot, ka šīs mīlestības saiknes, saiknes ar Pētera pēcteci, ir ļoti stipras. Tas patiešām ir iemesls, kas sagādā dziļu gandarījumu. Oficiālās misijas vienmēr ir lielas koncentrēšanās brīdis, lielu pūliņu brīdis. Tomēr, šo ceļojumu noslēgumā vienmēr pastāv emocionāls aspekts. Ko jūs personīgi vedat sev līdzi uz Romu? Var just zināmas skumjas atstājot tādu kopienu, kā šī. Mūsu vēsts ir sekojoša: mēs jūs neatstājam vienus. Mēs atgriežamies Romā, lai runātu ar tiem, kuri mūs ir sūtījuši, un mēs paliekam jums ļoti tuvu. Es domāju, ka mūsu darāmā darba jēga ir šāda: šajos ļoti smagajos gados šajā pasaules reģionā, universālajai Baznīcai ir jādomā kā atbalstīt šīs kopienas vairāk, iedrošinot viņu ganus un ticīgos, un saglabājot garīgās saites. Dodoties vizītē uz jebkuru pasaules vietu, pēc tam es atgriežos mājās, bet cilvēki, kopienas, kuras es satieku, vienmēr paliek manās lūgšanās. To pašu varu teikt attiecībā uz misijas diplomātisko aspektu. Es vienmēr pavadu ar savām lūgšanām un tāpēc arī šoreiz tajās ietveru ilgas pēc miera un taisnības, jo galu galā, miers ir Dieva dāvana. Mūsu uzdevums ir būt gataviem to saņemt. Vaticannews.va |
