Iespaidi par atjaunoto KBV - priekšlikumi un atziņas
25.02.2017 21:55
Ir pienācis laiks novērtēt atjaunoto KBV! Divus pirmos numurus esmu izlasījis no vāka līdz vāka un iespaids ir ļoti labs. Ļoti gribas novēlēt saglabāt radošo versmi un dzīvīgumu. Pasaulē katru dienu ir kaut kas jauns, ir jauni izaicinājumi, jaunas idejas, jaunas atziņas, jaunas problēmas, kurām jāmeklē risinājumi - un par to visu vajag runāt, rakstīt un būt meklējumos. Ja uz to visu skatās šādā veidā, tad uzrakstīt 40 lpp mēnesī ir tīrais nieks. Iepriekšējais KBV bija iesīkstējis, rutinēts un, pat ja tajā bija labi raksti (un tādi bija - kaut vai svētceļojumu apraksti, atsevišķas intervijas), tomēr kopējā noskaņa bija tāda, ka negribētos to saukt par savu izdevumu un veltīt tam laiku.
Ļoti laba ideja ir katru numuru apzināt kādu problēmu vai jautājumu. Tieši šis skatījums - problēma-risinājums - piešķir dinamiku un rada interesi. Protams, atrastie risinājumu un secinājumi ne vienmēr būs pieņemami visiem. Piem., abi pirmie numuri runā par to, ka Baznīcai ir jābūt atvērtai dažādām aktivitātēm, kas tikai attālināti ir saistītas ar liturģiju. Negribas tam īsti piekrist. Bija laiks, kad Baznīca organizēja skolas, slimnīcas, biedrības. Mūsdienu Rietumeiropā tomēr šīs lietas dara valsts un dara ļoti labi. Varbūt arī Latvijai vajadzētu domāt, kā organizēt rezultatīvu politisko procesu un nevis likt Baznīcu par ielāpu sabiedrības laicīgajām problēmām. Es tomēr esmu par to, ka mēs Baznīcu neapaudzējam ar aktivitātēm, kuras var izdarīt laicīgas organizācijas. Un cilvēki Baznīcai ir jāpiesaista ar Labo vēsti un nevis ko citu - tieši tā ir Patiesība. Bet, jebkurā gadījumā, ir lieliski, ja par to runā.
Ļoti laba ideja ir arī draudžu apciemojumi. Tikai mans ieteikums būtu nejaušības principu lietot nepāra mēnešos, bet pāra mēnešos apciemot tās draudzes, kurās ir kāds ievērojams notikums, kāda laba pieredze, kurās ir atklāts jauns dievnams vai ir noticis kaut kas cits nozīmīgs. Latvijas baznīcas ir īstas mākslas dārgumu krātuves, tāpēc ļoti gribētos arī vairāk fotogrāfiju no apmeklēto baznīcu interjeriem!
Fantastiska ir kultūras sekcija, kas ir uzņēmusi īstu sparu! Gan jau ka ir daudz ticīgu mākslinieku, kuriem ir svarīgi runāt visizteiksmīgākajā valodā par savu gara dzīvi un vēl vairāk ir ticīgu mākslas baudītāju, kuriem šī komunikācija ir nepieciešama.
Vatikāna - Romas sleja ir kārtējais interesantais jaunums. Esmu lasījis ārzemju žurnālistu-vatikanologu darbus un tie apliecina, ka interesantas ziņas un dinamiku ir iespējams izlobīt pat no l'Osservatore Romano, Pāvesta un kūrijas darbinieku runām un Preses biroja relīzēm, kas visas šķiet tik oficiālas un nereti arī tukšas un bezsaturīgas. Pāvests Francisks ir iesācis reformas kūrijā un viss notiek - būtu tikai lieliski, ja par to būtu informēti arī Latvijas ticīgie. Varbūt tas būtu pamudinājums gan Pētera obola ziedotājiem, gan arī paaicinājumiem - sak, - Vatikānam ir vajadzīgi radoši, aktīvi darbinieki un priesteri.
Literatūras un lielpilsētas sekcijas ir ļoti interesantas un atliek novēlēt - lai neaptrūkstas ideju un rakstītāju. Tas ir ļoti vajadzīgas. Tieši tāpat var teikt arī par bērnu stāstiņu un zīmējumu - kaut ko siltu un vērtīgu tajos var atrast arī pieaugušie.
Nobeigumā gribētu minēt kādu trūkumu, kas tad arī būtu ierosinājums! Ir ļoti vajadzīga arī sabiedriski-politiskā sekcija! Tieši tā! Palasiet Amerikāņu Jezuītu žurnālu America - tur ir ļoti daudz par politiku, par vēlēšanām, par sabiedriski-politiskām aktualitātēm. Un skatījums nav vienvirziena un moralizējošs. Amerikā jezuīti atzīst, ka demokrāti pārsvarā atbalsta Katoļu baznīcas ekonomisko mācību, bet tajā paša laikā arī atbalsta liberālās kultūras vērtības. Bet republikāņu atbalsta konservatīvās ģimenes vērtības, taču republikāņu trūkums ir atteikšanās novērtēt taisnīguma, progresivitātes un humānisma aspektu sabiedriski-ekonomiskos procesos.
Tāpat kā Latvijā ir teātra, mūzikas un literatūras kritika, tieši tāpat Latvijā vajadzētu būt arī politisko notikumu kritikai no katoliska skatupunktu. Un es nedomāju, ka šī kritika aprobežotos ar kāda priestera vai mūķenes virspusēju novērtējumu: A. dara labi, bet B. dara slikti. Taisni otrādi - es sagaidītu, ka katoliskā žurnālistika apzinātos sabiedriski-ekonomisko un politisko procesu sarežģītību un runātu par lēmumu pieņemšanas ceļu, alternatīvu izsvēršanu. Kaut vai eitanāzijas jautājumā. Mēs nevaram vienkārši šo lietu aizliegt, šis jautājums ir jāskata kontekstā ar paliatīvo aprūpi, ar sociālo jautājumu risināšanu, ar depresijas ārstēšanas iespējām, utt. Komplekss skatījums, problēmas izpreparēšana dziļumā - tāds būtu katoliskās žurnālistikas pienesums. Tas būtu garainis, kas liktu vārīties Latvijas politiskiem procesiem, garīgs garainis, kas līdz šim ir pietrūcis!
bebris pievienojies: 26.06.2007 Komentāri: 79
Re: Iespaidi par atjaunoto KBV - priekšlikumi un atziņas
25.03.2017 13:27
Par atjaunotā KBV 3. numuru. Ļoti interesanti lasīt Volohova sleju par tradīcijām Romā (un ceram sagaidīt arī citus rakstus par svētceļojumiem - arī no citiem autoriem). Artjomova raksts par negrēkošanu atstāja vēlmi vēl pēc kā vairāk. Varbūt varēja būt stāsts arī par dabisko tikuma izjūtu - katrā cilvēkā ir šī izjūta par labu un ļaunu un saprāta atziņa, ka no kaut kā ir jāatsakās, lai kaut ko sasniegtu (racionāls epikūrisms). Daudzi ne-katoļi ir veiksmīgi (un labi!) cilvēki tieši pateicoties šai dabiskai atziņai - tā ir dzīves gudrība, kuru novēlētu arī katoļiem.
Raksts pa neokatehumenālo ceļu bija ļoti informējošs, tikai iepriekšdzirdētais lika domāt par šo praksi kā par kaut ko kontorversiālu, bet pēc raksta sanāk, ka tā ir atgriešanās pie Baznīcas saknēm! Tolstova komentrās par J. Rubeņa grāmatu izgaismo idejiskās diskusijas grāmatā, bet es nedaudz šaubos, vai šīs idejiskās diskusijas ir tā vērtas lai pār tām domātu. Lasītājus droši vien šajā grāmatā interesē Zemes dzīves pieredze, attiecību māksla, psiholoģija un vai tad tādā gadījumā nav vienalga, ka J. Rubenis to visu ieliek savā pasaules izjūtas un apziņas kontekstā, bet lasītājam ir tiesības to visu integrēt savā katoliskajā pārliecībā. Nevienam nebūs nodarīts pāri. Joprojām man liekas tumsonīgi, ka Baznīca nespēja pieņemt geju attiecības.
Tarandas stāsts arī šoreiz ir lielisks, gribētos uzzināt vairāk par šo cilvēku. Mani viņa darbi liekas gandrīz profesionālā literārā kvalitātē, tieši tāpēc gribētos saņemt kādu apstiprinājumu tam, lai varētu atbrīvoties un ar visu prātu un sirdi ienirt viņa stāstos apzinoties, ka to raksts dzīvesgudrs cilvēks un profesionāls stāstnieks. Bankovska recenzijas par "Reformācijai 500" ir bagāts ar faktiem, taču par pašu mākslu ir maz kas teikts. Uz izstādi biju un Oto Diksa grafikā pārsteidz Jēzus emocijas - tās bija tik nolasāms un bieži vien arī pilnīgi ārpus, pretēji kontekstam un notiekošajam. Varbūt tas ir viņa misijas tēlojums? Tas, ka viņam ir savs ceļš ejams un savs uzdevums izpildāms neatkarīgi no tā, kā šajā brīdī jūties pats un ko gribētu pats darīt?
Numura galvenā tēma ir par naudu. Un šī ir diskutablākā numura daļa.
Pirmkārt - kāpēc centrā ir intervija ar arhibīskapu? Protams, ir interesanti zināt, ko par vienu un otru jautājumu domā arhibīskaps, taču - vai Latvijā nav Baznīcās sociālās mācības eksperta (RARZI pasniedzēja), kas par to varētu runāt profesionālās kategorijās un nevis ritmā "es zinu, es domāju, man tā liekas"? Tieši šī iemesla dēļ laikam arī izpalika sistēmisks skatījums uz naudas (kapitāla) rašanos, apriti un to, kā sabiedrība un valsts var cīnīties ar nabadzību tieši sistēmiskiem līdzekļiem, uz ko to aicina pāvests un Roma!
Otrkārt - man nav pieņemams, ka Baznīcā daži domā par desmito tiesu. Mūsdienās ar sociālo nodrošinājumu, izglītību, medicīnisko aprūpi nodarbojas valsts un Baznīcai tas vairāk nav jādara. Protams, ir lietas, ko valsts vēl nedara pietiekošā apmērā, taču mums tādēļ ir jāuzlabo valsts darbība un nevis jādod Baznīcai papildus nauda, lai tā valsts sistēmisko neizdarību lāpītu ar saviem līdzekļiem apšaubām apmērā un izlasē. Mūsdienās Baznīcai ir jārunā par garīgumu, morāli un nevis par praktiskām lietām, kuras būtu jādara valstij.
Treškārt - diskusija par protestantismu un turību ir interesanta un arī fakts par templiešiem kā banku biznesa aizsākumu ir neliels atklājums. Laikam ļoti noderētu kādu dzīvesgudru ticīgo pieredzes stāsti, par to, kā sasniegt veiksmi. Man jau liekas, ka veiksmes pamatā ir tiešām - dod Dievam to, kas Dievam pienākas un ķeizaram (sabiedrībai, tuvākiem, partneriem) to, kas ķeizara pienākas.
