Kāpēc cilvēks, kura prāts nav apveltīts ar spēju izprast mūžību, t.i. bezgalību, tiecās pēc tās – tas ir tiecas pēc tā, ko nav spējīgs ne aptvert, ne saprast? Mūžīgā dzīve, tā ir eksistence bez robežām, tā ir bezgalīga, nebeidzama, varbūt tā ir arī nemainība. Starp citu, cilvēka cilvēciskajā dabā ir viena nianse, mums viss, kas ir ilgstošs apnīk, pat labais, mēs pie tā pierodam, pēc laika to vairs nenovērtējam, un tas apnīk, tiecamies pēc kaut kā jauna, laba un interesanta. Kas liek domāt, tik būtiski mainīsies cilvēka būtība, ka cilvēka cilvēciskums izzudīs un pēkšņi mums šī mūžība būs tīkama un vajadzīga? Eksistēt mūžīgi, sasniegt, tiekties pēc mūžīgās dzīves?
Bet no otras puses – Dievs ir mūžīgs, viņam nav sākuma un nav arī beigas. Tātad mēs ar tiecamies kļūt mūžīgi? Sasniegt apsolīto mūžīgo dzīvi? Tikai vai atšķirībā no Dieva, startā mēs varēsim ielikt karodziņu? “Mūžīgs pēc savas dabas ir tas, kas ir vienmēr, bet tā pastāvēšana ir visa vienlaicīgi” - bet vai tas ir iespējams attiecībā uz cilvēku, ja nu vienīgi katra cilvēka esamība ir tik pat mūžīga kā pats Dievs. Vai arī termins “mūžīgs” Dievu skar savādāk kā cilvēku?
bebris pievienojies: 26.06.2007 Komentāri: 79
Re: Mūžīgā dzīve
28.07.2017 22:21
Cilvēki tīri labi modelē un saprot bezgalību, piem., matemātikā tiek salīdzinātas dažādas bezgalības, kuras veido naturālo vai reālo skaitļu kopas un tas viss noved tālāk pie ordināļiem un kardinālu aritmētikas. Dabaszinātnēs bezgalība ir patīkama, jo atvieglo aprēķinus - bezgalīgi mazo lielumu analīze, asimptotiskie - bezgalīgi lielo/tālo vērtību analīze, tie visi ir modeļi, ar kuriem tiek modelēta šī pasaule, kas pēc būtības ir diskrēta un galīga (Visuma masa ir 10^53 kg), bet diskrēti un galīgi modeļi ir daudz sarežģītāki. Arī loģika cieš no šādas pieejas un tas traucē zinātnes attīstību. Esmu par galīgajiem modeļiem, tajos es redzu nākotni.
Bet ticība ir miers un prieks, vismaz manā ticībā nav neziņas nemiers un nepiepildītas ilgas. Man tas ir pieņemami un man tas tā neliekas grēks.
