Viens no kristiešu visstrīdīgākajiem, visintriģējošākajiem un ar vislielāko cerību apvītajiem jautājumiem bija un joprojām ir jautājums par Kristus otrreizējo atnākšanu. Mesijas solījums atgriezties savā godībā bija viena no apustuļu sludinātajām pamatpatiesībām, kura īpašā veidā izpaudās kristiešu lūgšanās un kopīgajā maizes laušanā, kas simbolizēja vienotību ar Kristu un cerību uz Viņa drīzu atgriešanos. Šī cerība deva kristiešiem drosmi sludināt Augšāmcēlušos Kristu sabiedrībā, kuras reliģiskie priekšstati pilnībā noliedza šādu varbūtību. Kristus solījums deva spēku arī pirmajiem mocekļiem izturēt vajāšanas un ciešanas, kā arī liecināt par Jēzus vārdu, nežēlojot savas dzīves. Pirmbaznīcas liturģija, kā arī baznīctēvu darbi skaidri un bagātīgā veidā atspoguļo ticību uz drīzu Kristus nākšanu.
Šī tēma par Kristus atgriešanos joprojām ir provocējoša, neskaidra un pat biedējoša. Vai mums ir jāgaida Kristus atgriežamies savā godībā? Ko mums Viņa atgriešanās nozīmē? Kā notiks šī atgriešanās: sagrūstot zemei un radībai aizejot bojā dažādās dabas katastrofās, vai arī tā būs jauna cilvēces un visas radības pārveidošana un pilnveidošana, kurā Dievs būs visā un visur?
Cenšoties pārdomāt minētos jautājumus, piedāvāju šo rakstu attīstīt divās daļās, kurām sekos noslēguma daļa. Pirmajā daļā tiks atspoguļotas liecības par ticību uz drīzu Kristus atgriešanos Jaunās Derības rakstos, kā arī šīs pārliecības attīstību pirmkristiešu draudzēs pēc apustuļu un citu Jēzus aculiecinieku nāves. Otrajā daļā tiks piedāvātas pārdomas par kristiešu eshataloģijas centrālo domu, kuru var raksturot kā visas cilvēces un visas radības cerību piepildījumu.
1. Ticība Kristus otrreizējai atnākšanai Pirmbaznīcas liecībās
Apustuļu sludināšanas laikā kristieši dzīvoja dedzīgā pārliecībā par Kristus drīzu atgriešanos. Tā sakņojās ne tikai apustuļu sludināšanā, bet arī mutvārdu Tradīcijā, kā arī Jaunās Derības rakstos. Ir svarīgi piezīmēt, ka šīs kristiešu cerības pamatā nebija pasaules beigu gaidīšana, bet gan tieši pestīšanas pieredze, kura realizējās Kristū un kura deva pamatu šai cerībai uz drīzām šīs pasaules beigām. Iespējams, ka apustulis Pāvils cerēja uz Kristus atgriešanos vēl viņa dzīves laikā: ”To mēs jums sakām, balstoties uz mūsu Kunga vārdu: mēs, kas līdz mūsu Kunga atnākšanai paliksim dzīvi, ne ar ko nebūsim priekšā tiem, kas aizmiguši” (1 Tes 4,15). Līdzīgi lasām arī Jāņa Atklāsmes grāmatā: „Es nāku drīz.” ( Atkl 3,11). Pētera pirmajā vēstulē arī ir atrodama līdzīga pārliecība: „Bet visu lietu gals ir tuvu klāt pienācis.” ( 1P 4,7).
Apustulisko Tēvu periodā Kristus atgriešanās gaidīšana ir klātesoša un spilgti izpaužas kristiešu darbos. Tā, piemēram, Didahē noslēguma nodaļa ir pilnībā veltīta eshatoloģijai. Tajā ir apkopoti daudzi teksti no Svētajiem Rakstiem, kuri uzsver nepieciešamību būt nomodā (piemēram, Mt 24, 42–44), kā arī vēstī par laiku beigām, kad viltus pravieši būs lielā skaitā un pievils daudzus, un par Cilvēka Dēla Atnākšanu un izredzēto pestīšanu (Mt 24).
Būdami pārliecināti par Kristus Atgriešanos, kristieši vienlaicīgi centās saprast veidu, kādā tā notiks. Tādējādi jau kopš apustuļu sludināšanas aizsākumiem sāka attīstīties doma par Kristus tūkstoš valdīšanas gadiem laikaposmā starp taisnīgo augšāmcelšanos un Lielo Tiesu. Kristum bija jāatgriežas, lai šo tūkstoš gadu laikā valdītu kopā ar taisnīgajiem. Tā bija ticība tūkstoš miera gadiem, kuru laikā pasaulē valdītu taisnība. Pēc tam sekotu otrā un pēdējā visas cilvēces augšāmcelšanās Lielajai Tiesai. Šo pirmkristiešu cerēto Mesijas valdīšanas tūkstošgadi apzīmē kā „millenārismu”.
Apustuļa Pāvila darbos neparādās termins „millenārisms” vai „Kristus tūkstoš gadu valdīšana”, tomēr, lasot viņa vēstules, ir iespējams nonākt pie secinājuma, ka šī doma apustulim nebija sveša. „Vai jūs nezināt, ka svētie tiesās pasauli?” ( 1.Kor 6,2), vai arī: ”Ja mēs pastāvēsim ciešanās, tad mēs līdzi valdīsim.” ( 2Tim 2,12).
Jāņa Atklāsmes grāmatā atrodams vislielākais skaits liecību par millenārisma ideju klātesamību pirmkristiešu draudzēs. Jānis acīmredzot ir pārņēmis ebreju apokaliptisko tradīciju, kura ir saistīta ar mesiānisko Valdīšanu pirms Pēdējās (Pastarās) Tiesas un visu lietu Jaunās Radīšanas. Piemēram: „Tad es redzēju troņus, uz tiem apsēdās kādi, tiem bija dots tiesu spriest; un redzēju to dvēseles, kas Jēzus liecības un Dieva vārda dēļ noslepkavoti, kuri nebija pielūguši zvēru un viņa tēlu un nebija pieņēmuši zīmi uz savas pieres un rokas, tie kļuva dzīvi un valdīja kopā ar Kristu tūkstoš gadu.” ( Atkl 20,4).
Viens no pirmajiem kristiešu rakstu autoriem Barnaba savā Pirmās Mozus grāmatas pasaules radīšanas stāsta komentārā saskata paralēles ar Kristus atgriešanos un Viņa valdīšanu: „...sešos tūkstošos gadu Kungs pabeidza visu lietu radīšanu, jo tūkstoš gadu Dievam ir viena diena. To apliecina pats Dievs ar šiem vārdiem: „Lūk, viena diena Kungam ir kā tūkstoš gadi” (2P 3,8). Tātad, mani bērni, sešās dienās, tas ir, sešos tūkstošos gadu viss tiks piepildīts. „Viņš atdusējās septītajā dienā” (1Moz 2,2) nozīmē: kad Dēls būs atgriezies likt visām netaisnībām galu..., tad Viņš pilnībā atdusēsies septītajā dienā.”
Lai arī teologi, kuri darbojās pēc viņa, atteicās no šādas Kristus valdīšanas vēsturiskas tūkstošgades interpretācijas, tomēr kristīgajā tradīcijā šāda Cilvēka Dēla atgriešanās izpratne saglabāja zināmu ietekmi un nozīmi arī nākamajos gadsimtos.
