Vasarsvētku priekšvakarā, apmeklējot šo seno Itālijas pilsētu un uzrunājot tās iedzīvotājus, Romas bīskaps paskaidroja, ka Svētais Gars ir “tas, kurš ved mūs uz priekšu, kurš palīdz iet uz priekšu, kurš ļauj attīstīt kristīgo dzīvi”. “Svētais Gars ir mūsos,” norādīja Francisks, “taču, vai to klausāmies?” Vasarsvētku dienā visi apustuļi bija sapulcējušies Pēdējo Vakariņu namā. Viņiem bija bail, durvis bija aizvērtas… Svētais Gars nonāca viņu vidū un izmainīja viņu sirdis. Pēc tam apustuļi gāja drosmīgi sludināt. Pāvests uzsvēra, ka Gars dod mums drosmi dzīvot kā kristiešiem un ar šo drosmi maina mūsu dzīvi. “Dažreiz ejam pie Grēksūdzes ar tiem pašiem grēkiem,” uzrunā ticīgajiem atzīmēja Veronas pilsētas viesis, “bet, tēvs, es gribētu mainīt savu dzīvi, bet nezinu kā…” “Klausies Svēto Garu!” skanēja aicinājums. “Tēvs, man ir jau 90 gadu un mainīties ir par vēlu”. “Bet, cik dienas tev pietrūkst?” “Nezinu.” Pāvests atgādināja, ka tikai vienā dienā Svētais Gars spēj izmainīt cilvēka dzīvi, izmainīt sirdi. Svētais Gars vispirms ir tas, kurš maina dzīvi. “Gars maina mūsu dzīvi,” pāvests aicināja klātesošos skaļi atkārtot šos vārdus. Otrkārt, Svētais Gars mums piešķir drosmi dzīvot kā kristiešiem. “Dažreiz sastopam kristiešus, kuri ir kā remdens ūdens – ne karsti, ne auksti. Viņiem trūkst drosmes,” sacīja Francisks. Tāpēc viņš aicināja lūgt Svēto Garu un uzticēties Svētajam Garam. Atkal skanēja pāvesta pamudinājums skaļi atkārtot “Gars mums dod drosmi!” “Vasarsvētku dienā Gars paveica kaut ko ļoti skaistu,” turpināja Francisks, “klāt bija visu tautu, visu valodu, visu kultūru cilvēki un Gars kopā ar šiem cilvēkiem cēla Baznīcu. Gars ceļ Baznīcu. Ko tas nozīmē? Vai to, ka visi ir vienādi? Nē! Visi ir atšķirīgi, bet ar vienu sirdi, ar mīlestību, kas mūs vieno. Gars ir tas, kurš mūs izglābj no briesmām kļūt visiem vienādiem. Nē! Mēs visi esam atpestīti, visi Tēva mīlēti, visi Jēzus Kristus apmācīti. Un ko dara Gars? Viņš sapulcina mūs visus kopā. Gars veido harmoniju – Baznīcas harmoniju. Mēs katrs atšķiramies cits no cita, bet harmonijas gaisotnē.” Homīlijas noslēgumā pāvests atkārtoja, ka Vasarsvētku brīnums ir “ņemt gļēvus, izbijušos cilvēkus un padarīt tos drosmīgus; ņemt visu kultūru vīriešus un sievietes, un izveidot viņu visu vienotību, izveidot Baznīcu. Ņemt šos cilvēkus, nepadarot tos vienādus.” Francisks aicināja katru ticīgo padomāt par savu dzīvi. Viņš apgalvoja, ka mums visiem ir vajadzīga harmonija. Visiem ir nepieciešams, lai Gars piešķirtu harmoniju mūsu dvēselei, ģimenei, pilsētai, sabiedrībai, darba vietai. Harmonijai pretējs ir karš, cīņa vienam pret otru. “Vai tad, kad karojam, kad cīnāmies pret otru, to dara Gars,” jautāja pāvests. Svētās Mises dalībnieki skandēja skaļu “Nē!” Pāvests atgādināja, ka Vasarsvētku dienā kopā ar apustuļiem bija Jaunava Marija. Viņš aicināja lūgties, lai viņa kā Māte māca mums saņemt Svēto Garu. Vaticannews.va | 
