- Pāvests Benedikts XVI vairākkārt ir runājis par „izglītības neatliekamību” un par ģimeņu nepieciešamību aizvien vairāk apzināties savu lomu bērnu audzināšanā. Kāda loma šai ziņā pieder vecvecākiem?
Vecvecākiem, bez šaubām, nav otršķirīga loma. Viņus ir nepieciešams likt ģimenes centrā, jo vecvecāki ir ģimeņu vēstures liecinieki. Šī vēsture aizsākās pirms daudziem gadiem, tā ir vēsture, ko viņi veidoja, strādājot un uzticīgi liecinot. Uzskatu, ka pienākums likt vecvecākus ģimeņu centrā, lielā mērā attiecas arī uz Baznīcu. Šo tematu gan tiešā, gan netiešā veidā skāra arī pāvests Pasaules Ģimeņu dienā Valensijā. Pontifikālā Ģimeņu padome ir uzņēmusies to aplūkot šobrīd notiekošajā sanāksmē.
- Pateicoties vecvecāku pieredzei un gudrībai, viņiem ir piederējusi liela loma un autoritāte ģimenē, taču šodien, jo īpaši, modernajā Rietumu sabiedrībā šī loma un autoritāte, šķiet, ir gandrīz izzudušas. Tomēr, par vecvecākiem tiek bieži runāts jau Vecajā Derībā… Problēma slēpjas tajā, ka ģimenes šodien pārdzīvo smagu un sarežģītu periodu. Tāpēc, ja tēvam un mātei nākas saskarties ar daudzām ļoti sarežģītām situācijām, kur šī mīlestība tiek ievainota, kur tā tiek atstāta novārtā, tad automātiski sāk trūkt atbalsta punktu. Savukārt, ja trūkst atbalsta punktu, jo īpaši, tēva un mātes lomas ģimenē, bērni, izaugot, vairs nerēķinās arī ar vecvecākiem. Viņi tiek nodoti pansionātos, izolēti no ģimenēm, un ģimenes locekļi viņus apmeklē tikai svētdienās, vēl retāk, vai pat neapmeklē nemaz. Gandrīz visiem dzīvē ir bijusi lielāka, vai mazāka pieredze, ko esam guvuši, pateicoties vecvecākiem. Tāpēc ir jācenšas, lai viņi atgrieztos ģimenē un tāpat kā agrāk spēlētu tur galveno lomu kopā ar visiem ģimenes locekļiem.
- Pasaulē ir tautas un kultūras, piemēram Āfrikas kontinentā, kur veci ļaudis joprojām tiek cienīti un godināti. Kādā veidā viņu civilizācija var palīdzēt mums, lai no jauna izprastu vecvecāku vērtību? Patiešām, šai globalizācijas laikmetā ir nepieciešams, lai citas kultūras, šīs attālās „pasaules”, kas mūsdienās kļūst aizvien tuvākas, palīdz smelties arī piemērus – tieši tāpēc, ka šais kultūrās veci ļaudis tiek likti uzmanības centrā. Ir jāapzinās, ka mūsu vecvecāki ir nesuši upurus, lai pašaizliedzīgi dotu bērniem, mazbērniem un mazmazbērniem to, ar ko savulaik nav varējuši nodrošināt sevi. Tāpēc ir labi, ka mēs raugāmies uz šīm kultūrām un spējam novērtēt to, ka ģimenes centrā tās vienmēr ir rezervējušas vietu saviem sirmgalvjiem.
- Pontifikālā Ģimenes lietu padome jau gatavojas sestajam Pasaules Ģimeņu saietam, kas nākamgad notiks Mehiko. Kā noris šī gatavošanās? Par šo pasākumu rūpējamies gan mēs Pontifikālajā Ģimeņu padomē, gan arī Mehiko arhidiecēzē, kardināla Norberto Riveras Karreras vadībā. Līdz saietam ir palikuši astoņi-deviņi mēneši, taču jau ir paspēts sagatavot katehēzes ģimenēm. Gatavs ir arī pasākuma logo. Gatavošanās šim notikumam notiek daudzviet pasaulē un tas tiek darīts ar atbildības, izaugsmes un līdzdalības sajūtu, kas ir ļoti izteikta vietējās Baznīcās. 
| 
