Aizlūgšanas lūgšana ir svarīgs aspekts katra cilvēka lūgšanas dzīvē. Vai esi kādreiz dzirdējis kādu jautājam: “Vai tu varētu par mani aizlūgt, palūgties?” Tas ir diezgan bieži sastopams gadījums, un tas norāda uz lūgšanas, īpaši lūgšanas par citiem, svarīgo nozīmi.
Dāvanu dāvana, Paraklēts, Padomdevējs un Mierinātājs, Draugs, Svētdarītājs, viena no trim Vissvētās Trīsvienības dievišķajām Personām – šie ir daži no daudzajiem un dažādajiem tituliem, kas doti Svētā Gara Personai. Mēs esam lasījuši par Svētā Gara spēku pārvērst grēciniekus par dižiem svētajiem, kā tas redzams apustuļu gadījumā, it sevišķi, Sīmaņa – Pētera dzīvē. Svētais Jānis XXIII teicis: “Svētie ir Svētā Gara meistardarbi.” Nākamie svētie varam būt arī tu un es.
Daži fakti par pāvestu Francisku, ko viņš par sevi pats atklājis vairākās intervijās, kad vēl bija Buenosairesas arhibīskaps Horhe Marija Bergoljo un vēlāk jau kā Romas bīskaps.
Nav. Jo runa nav tikai par mums. Nav pieņemami agrāk aiziet no Pateicības dienas vai ģimenes svētku pusdienām vecāsmātes mājās, jo būtība nav laba ēdiena baudīšanā, savu radinieku satikšanā vienreiz gadā vai tajā, lai atrādītos viņiem, cik liels (vai tievs, vai vecs, vai glīts) esi kļuvis. Runa ir par ģimeni, par tuvākmīlestību un it īpaši, ja tu un viņi nebūt neesat perfekti.
Žēlsirdība ir “Radītāja un Pestītāja visvairāk apbrīnas vērtā īpašība” – rakstīja Jānis Pāvils II, savā brīnišķīgajā enciklikā “Dives in misericordia” (13), bet neviens virs zemes nepārdzīvoja to radikālāk un intensīvāk kā Vissvētākā Jaunava Marija.
Pāvestam pēc ievēlēšanas nav pienākums mainīt savu vārdu, taču daudzi pāvesti sekojuši gadu simtos pieņemtajai tradīcijai izvēlēties sev vārdu par godu kādam svētajam vai iepriekšējam pāvestam. Vēl pavisam nesen piedzīvojām, kā Horhe Mario Bergoljo pieņēma vārdu Francisks, un viņa priekštecis kardināls Jozefs Aloīzs Racingers pēc ievēlēšanas kļuva par pāvestu Benediktu XVI. Vēl mazliet senāk Karols Jozefs Vojtila izvēlējās sev vārdu Jānis Pāvils II.
Ticības mācības kongregācija šā gada 1. martā publicēja vēstuli Placuit Deo, kas adresēta Katoliskās Baznīcas bīskapiem par dažiem kristīgās pestīšanas jautājumiem.
Uzlūkojot krusta koku, Kungs tajā redz vienā apvienotu cilvēka darbu un koku. Cilvēkiem ir jāstrādā, jo tie ir sagrēkojuši, un tādējādi viņi savā darbā iegulda savu grēku lāstu – viņi darina krustu, lai pie tā piesistu to, kurš nes Pestīšanu.
Sīmanis nav dievlūdzējs. Taču viņš tiek ielikts tur, kur Kungs pats vairāk nevar spēt. Tur, kur Kungam vairs nav spēka ne kā Dievam, ne kā cilvēkam - nest šo koka baļķi. Ar to, ka viņš atkal un atkal pakrīt zem smagās nastas, un ka viņa spēki patiešām ir galā, viņš parāda, ka viņa fiziskais spēks ir gluži tāds pats, kā vidusmēra vīrietim tajā pašā vecumā.
Katru gadu pirmajā gavēņa svētdienā dzirdam par to, kā velns kārdināja Jēzu. Turpretī pravietis Obadija Svētajā Misē netiek lasīts nekad. Tas ir atkarīgs no lasījumu kārtības. To skaidro portāls katholisch.de.
Raksti
