Kā mums dzīvot tā, kā Advents mudina dzīvot? Mūsu ikdienas dzīves nekārtība un raizes bieži uz mums atstāj graujošu ietekmi. Kā gan, būdami dzīves nejaušību (nemaz nerunājot par to banalitāti) varā, mēs varam dzīvot drošībā par to, ka esam Dieva mīlēti, un tādējādi būt par dzīvā Dieva klātbūtni citiem? Vai runa ir par neatlaidīgu garīgo gribasspēku?
Karmelītu māsa Ruta Burovsa (Ruth Burrows) reiz rakstīja, ka atšķirība starp svēto un vienkārši tikumīgu vīrieti vai sievieti ir tajā, ka svētais pilnībā atdodas Dieva mīlestībai. Vienkārši tikumīga cilvēka "noklusējuma pozīcija" ir turēties pretī Dieva nerimstošajiem, neatslābstošajiem mīlestības plūdiem. Izskatās “svēti” un pareizi ļaut Dievam mūs mīlēt tādā mērā, kādā uzskatām sevi par cienīgiem tapt mīlētiem. Taču svētais stāv tukšām, plaši atplestām rokām no Dieva izplūstošās, pāriplūstošās mīlestības priekšā. Viņa acis ir paļāvībā vērstas uz Dieva beznosacījumu labestību, nevis uz viņu pašu nopelniem.
Katram kristietim viņa ticības ceļā ir bijis vismaz viens tāds brīdis, kad viņš piedzīvojis garīgo sausumu. Dažs šādā garīgajā tuksnesī pavada īsu brīdi, bet dažiem tas var ilgt visa mūža garumā. Lai gan garīgā sausuma periodi var veicināt garīgo izaugsmi, tie var būt arī ļoti nogurdinošs laiks cilvēka dvēselei. Garīgais sausums var izraisīt garīgo apātiju, kas var apgrūtināt pat visvienkāršāko uzdevumu veikšanu – pat lūgšanos.
Novembris Baznīcas dzīvē ir saistīts ar mirušo ticīgo pieminēšanu. Jau no pašiem pirmsākumiem Baznīca godina mirušo piemiņu un aizlūdz par tiem, īpaši – Euharistiskajā upurī (Lionas II koncils), lai šķīstīti viņi varētu sasniegt svētlaimīgo Dieva skatīšanu. Sv. Mise – Euharistija ir visiedarbīgākais līdzeklis mirušo dvēseļu glābšanai no šķīstītavas.
Gandrīz pirms 60 gadiem Vatikāna II koncils atzina vairākus Vissvētākās Jaunavas Marijas titulus. Taču tas galveno uzmanību vērsa uz vienu konkrētu – “Māte”.
Priesteris Andris Ševels MIC, Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests
Katoļu Baznīcā oktobris ir veltīts Dievmātei. Gan draudzēs, gan arī ģimenēs visu šo mēnesi mēs kopā lūdzamies Rožukroni – pasaulē vienu no visizplatītākajām un mīļākajām lūgšanām. Baznīca izsenis ir atzinusi šīs lūgšanas īpašo iedarbību. Šajā sakarā man prātā nāk pāvesta Franciska vārdi Covid-19 pandēmijas laikā: “Kad viss grīļojas, Rožukronis palīdz stingri turēties pie tā, kas ir patiesi svarīgs.” (Vatikāns, 19.03.2020)
Sv. Helēna nāk no Anglijas un ir Konstantīna Lielā, kurš pirmais no austrumu imperatoriem pieņēma kristietību un atbrīvoja Baznīcu no pagānu vajāšanām, māte.
Oktobris Katoļu Baznīcā tiek saukts par "Rožukroņa mēnesi". Lūk, septiņi izplatītākie mīti un fakti par un ap Rožukroni, ko apkopojusi ziņu aģentūra Catholic News Agency.
Pāvesta Franciska vēstule “Desiderio desideravi” – “Es ilgoties ilgojos” (Lk 22,15), kas izdota šī gada 29. jūnijā, ir lielisks aicinājums no jauna atklāt liturģijas dziļumu. Tā vietā, lai ieslīgtu neauglīgos strīdos par to, kura liturģija ir labāka – Tridentes vai pēc Vatikāna II koncila atjaunotā –, vispirms vajadzētu atklāt tās būtību, un tad atbildes uz jautājumiem par dažādām liturģijas formām kļūs pašsaprotamas.
Raksti
