Lielajā gavēnī mēs bieži dzirdēsim aicinājumu „atgriezties”, taču daudzi no mums līdz galam neizprot šī vārda nozīmi un vērtību. Tāpēc, iesākot gavēņa laiku, ir vērts no jauna pārdomāt un rast atbildi uz būtiskiem jautājumiem: „Ko nozīmē atgriešanās?” „Kam tad īsti ir jāatgriežas?” „Kad tas jādara?” „Kā šo aicinājumu īstenot savā ikdienā?”
Arī kopienā “Chemin Neuf” pandēmijas laiks ieviesis izmaiņas. Rudens sākumā kopiena paspēja vēl klātienē novadīt nedēļas nogales gan jauniešiem, gan arī “Kānas” ģimenēm, taču pēc tam tā savas tikšanās un daļēji arī misijas pārorientēja tiešsaistē internetā.
Šķiet, svētais Akvīnas Toms esot mācījis, ka mums ir jāpaklausa savai sirdsapziņai, pat jā tā maldās. Šis apgalvojums noteikti skan iespaidīgi un to var rādīt tiem, kas apsūdz Baznīcu tajā, ka tai trūkst brīvības gara. Manī tas, tomēr, vairāk izraisa iebildumus nekā pieņemšanu.
Šodien ir daudz cilvēku, kurus interesē tieši tas, kam cilvēks var ieticēt un nevis viņa eksistence, patiesā laime un dzīves mērķis - nemirstība. Viņi var mācīt arī ticēt kaut kam, bet tas nebūs Vārds, kurš no iesākuma “bija pie Dieva” un tagad “ienāk pasaulē”, ienāk savā īpašumā.
Priesteris Andris Ševels MIC, Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests
Ir tāds sens nostāsts par zemkopi, kurš aršanas laikā zemē atrada vecu monētu. Uz tās bija redzami tikai divi vārdi: „Dievs ir…”, pārējā uzraksta daļa bija izdzēsta. Kāds izglītots grieķis pēc ilgākam pārdomām sacīja: „Dievs ir skaistums.” Kāds romietis teica: „Dievs ir likums.” Dievbijīgs jūds paskatījās uz monētu un teica, ka viņš droši būtu tur rakstījis: „Dievs ir svēts.”
Priesteris Andris Ševels MIC, Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests
Adventa liturģiskā krāsa ir violeta. Tai ir simboliska nozīme – radīt noskaņu, kas aicina pievērsties dziļākām pārdomām. Šī krāsa mums bieži saistās ar Lielā gavēņa gandarīšanu, taču Adventa violetajai krāsai ir nedaudz cits raksturs. Adventa violetā krāsa simbolizē nevis gandarīšanu un skumjas, bet gan cerību un gaidīšanu, jo šī gaidīšana, kaut arī ilgu un pārdomu piepildīta, tomēr ir pilna dievišķās gaismas un patiesā prieka.
Priesteris Andris Ševels MIC, Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests
Senatnē mūkiem bija ieradums tiekoties apjautāties nevis par veselību vai laicīgām lietām, bet gan jautāt: „Kā tev iet ar lūgšanu?” Viņi lūgšanu uzskatīja par garīgās dzīves mērauklu, – ja cilvēks lūdzas, viņš dzīvo, ja nelūdzas, gars mirst un iestājas garīgā nāve. No tā izriet būtiska atziņa – kādi esam mēs, tāda ir arī mūsu lūgšana.
Esot valsts svētku noskaņās, publicējam fragmentu no priestera Andra Marijas Jerumaņa raksta "Kristīgā ticība un tēvzemes mīlestība". Kāpēc kristiešiem jāuzdod jautājums par tēvzemes mīlestību? Reizēm sabiedrībā tiek pausts viedoklis, kas norāda, ka kristiešiem nacionālās identitātes jautājums ir otršķirīgs, jo tas ir politisks un neskar ticību. Ir pat dzirdēts apgalvojums, ka kristietība veicina universālumu un līdz ar to tēvzemes mīlestība nekādā ziņā nevar būt savienojama ar kristīgo mācību.
Sv. Gregors no Narekas ir šobrīd pēdējais izsludinātais Baznīcas mācītājs, kura jauno titulu 2015. gadā pasludināja pāvests Francisks. Eiropā šis svētais ir maz pazīstams.
Raksti
