Pāvests Francisks jau no pirmajām sava pontifikāta dienām ir bijis dažādi uzņemts Baznīcā. Vispirms jau tas, ka viņš nāk no cita kontinenta un mentalitātes. Veids, kā viņš runāja Sv. Mises laikā, krasi atšķīrās no iepriekšējiem pāvestiem. Dažkārt parādījās izteicieni, ka pāvesta sprediķi ir vienkārša draudzes prāvesta sprediķi. Arī tas, ka viņš izvēlējās palikt dzīvot “Martas mājās”, nevis izmantot pāvesta pils apartamentus, bija nepieņemami.
Turpināsim doties pie Martas un Marijas Lūkasa evaņģēlijā, lai dziļāk izprastu mūsu garīgo dzīvi, kas ik dienas norisinās mūsu sirdī. Tur, kur mēs pavadām visvairāk laika un patērējam visvairāk enerģijas. Starp vienkāršām nodarbēm, lietām, kuras mūs aizrauj, kuras mīlam, pēc kurām ilgojamies, bet arī starp tām, kas mūs nomāc, mums nepatīk, no kurām bēgam. Tā visa vidū – ikdienas putekļos – pulsē mūsu garīgā dzīve.
Tikpat lielā mērā, cik pasaule šobrīd sastopas ar karantīnas, sociālās distancēšanās un mājās palikšanas noteikumiem, lai izvairītos no koronavīrusa pandēmijas izplatīšanās, katoļticīgajiem nākas piedzīvot negaidītus izaicinājumus, un nest pat upurus piekļuves un piedalīšanās jomā – kā gan tagad saņemt Baznīcas sakramentus?
Pirmo gadsimtu kristieši uzskatīja, ka kristietība ir ticības ceļš, kas ved cilvēku uz laimi, jo tā māca dzīvot piepildītu, pilnvērtīgu dzīvi. Virs zemes mēs esam tikai ceļotāji un viesi. Vēstulē ebrejiem ir teikts, ka tie, kuri ticēja Kristum, ilgojās „pēc labākas – pēc Debesu tēvijas” (Ebr 11,16).
Priesteris Andris Ševels MIC, Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests
Vispirms padomāsim ar ko atšķiras dabīgā reliģiozitāte no ticības. Ikviens cilvēks pēc savas dabas ir reliģiska būtne, tas viņā ir iedzimts, bet ticība ir dievišķs tikums, kas nāk no Dieva un attiecas tieši uz Viņu.
Priesteris Andris Ševels MIC, Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests
Baznīca mūs nemitīgi mudina lasīt un pārdomāt Svētos Rakstus. Šī grāmata mums neglaimo. Tā palīdz atklāt dzīves jēgu un prasa, lai mēs patiesi atgrieztos. Tādēļ iedziļināsimies tajā, lasīsim to klusumā un lūgsim, lai Svētais Gars ieved mūs visā patiesībā! Tomēr bieži notiek tā, ka daudzi gan Evaņģēlijā ieklausās, bet viņu prātu un gribu tas nemaz neuzrunā. Viņi iet uz baznīcu, skaita pātarus un šķiet, ka klausās Dieva vārdu, bet dzīvē nekas nemainās. Kāpēc tas tā notiek?
Priesteris Andris Ševels MIC, Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests
Kāds paziņa man tālruņa aplikācijā „WhatsApp” atsūtīja šādus vārdus: „Ir tikai divas dienas, kurās mēs neko nevaram darīt – vakardiena un rītdiena! Tāpēc šodien ir īstā diena, lai mīlētu, ticētu un dzīvotu!” Es nezinu, kas ir šo vārdu autors, bet pilnīgi piekrītu tam, ka ikviena mūsu dzīves minūte, pat sekunde, ir unikāla un neatkārtojama, ka nav iespējams pagriezt laiku atpakaļ un to, kas aizgājis, izdzīvot no jauna.
Starp tikumiem, kas veido kristīgās dzīves pamatus, ir tikumi, kas piešķir cilvēka dzīvei un darbībai būtisku ievirzi. Tā kā šīs ievirzes mērķis ir Dievs, šos tikumus sauc par kardinālajiem jeb teologālajiem, un tie ir: ticība, cerība un mīlestība. Ticība un mīlestība, kā to teicis sv. Ignācijs no Antiohijas, ir “Dzīves pamats un piepildījums: ticība ir pamats, bet mīlestība piepildījums. Abu divu apvienojums ir pats Dievs. Visi citi tikumi izriet no šiem diviem” (Ef,13).
Raksti
