Intervijas ar priesteri Johnpaul Chidiebele Agbaefuna no Anambras štata Oritshas arhidiecēzes, kurš šobrīd kalpo Rīgas Sv. Jēkaba katedrālē par vikāru un trīs semināristiem no Anambras štata Onitshas diecēzes, Kaosisochukwu (tulk. – kā tas priecē Dievu), Stanley Maneke no Ojoto-Obofia pilsētas, Chinecherem (tulk. – Dievs domā par mani labu), Paschal-Trinitas Mbanugoh no Abatetes pilsētas un Nzubechukwu Jude-Theddeus Nsofor no Awka-Etiti pilsētas.
- Lūdzu, pastāstiet par savu ģimeni un to, kāds bija jūsu ceļš uz priesterību? Priesteris Johnpaul: Mans tētis nomira 2002. gadā, tādēļ uzaugu ar mammu, trīs brāļiem un divām māsām, biju ceturtais bērns ģimenē. Dzīvoju Nigērijas austrumu daļā, kur ieguvu pamatizglītību. Aicinājums ir kā sēkla, ko Dievs iesēja manā sirdī, tādēļ tad, kad biju bērns, manī bija kvēla vēlēšanās, kā pravietis Jeremija saka: “Pirms Es tevi radīju mātes miesās, Es tevi jau pazinu, un, pirms tu piedzimi no mātes miesām, Es tevi svētīju un tevi izredzēju...” (Jer 1,5) Tātad man aicinājums bija sirdī, bet vajadzēja to atklāt, bija nepieciešams kaut kas konkrēts, kas mani vadītu šajā ceļā. Mozum bija tikšanās ar Dievu degošajā krūmā, tad viņš tam tuvojās, lai redzētu – kas tur notiek. Es pamanīju, ka manī ir aicinājums uz priesterību, jo tad, kad es biju kopā ar priesteriem, manī bija godbijības izjūta, kuru nevaru īsti izskaidrot, bet zināju, ka vēlos kļūt priesteris. Man ir brālēns Benjamīns, kurš arī bija saņēmis aicinājumu uz priesterību un šobrīd kalpo misijā Beļģijā. Kad tikos ar viņu, mēs dalījāmies pieredzē, viņš man stāstīja par dzīvi seminārā, un tā es tiku iedrošināts sekot aicinājumam. Tobrīd man bija kādi desmit gadi, kad piedalījos iestājeksāmenā Mazajā seminārā kopā ar vairāk nekā tūkstoš citiem zēniem, bet diemžēl netiku tālāk. Es vismaz zināju – kāds ir šis eksāmens. Pēc šī notikuma sāku zaudēt ticību savam aicinājumam, bet pēc trim gadiem tas atkal atgriezās, kad nomira tēvs. Sāku just, ka manā dzīvē kaut kā būtiska trūkst, tādēļ piedalījos rakstiskajā eksāmenā, kas bija jākārto pēc pamatskolas kursa beigšanas, ja gribēja iestāties seminārā, un es tiku uzņemts. Uzsāku tālākās studijas vidusskolā un pēc tam veiksmīgi nokārtoju arī tālāko interviju. 2003. gada 10. septembrī oficiāli kļuvu par semināristu. Tomēr šaubas par manu izvēli nebija pavisam pazudušas un vajadzēja izšķirties. Es nebiju labākais seminārists uzvedības un mācību ziņā, bet aicinājums ir aicinājums. Par priesteri tiku ordinēts 2020. gadā, kas bija Covid-19 pandēmijas laiks, iznāk, ka esmu “Covid” priesteris. - Tagad esat priesteris Latvijā, kā ceļš jūs atveda šurp? Ordinācijas dienā notika kaut kas zīmīgs – abas manas rokas es saliku bīskapa rokās –, un šī zīme simbolizē to, ka saku: dari ar mani, ko vēlies, dvēseļu pestīšanas labā. Pirmajā kalpošanas vietā aizvadīju sešus mēnešus, bet pēc tam mani pārcēla uz citu draudzi, kur biju nedaudz vairāk par gadu, bet tad sešus mēnešus pavadīju kādā lauku draudzē. Šajā laikā man tika uzdots jautājums – vai vēlos doties misijās. Manī bija šāda vēlēšanās, bet nezināju – uz kurieni. Pirms ierados Latvijā, par šo zemi nebiju neko dzirdējis, tad sāku meklēt informāciju. Tā kā Dieva ceļš ir mans ceļš, biju gatavs doties uz Latviju. Man bija jāsāk mācīties latviešu valoda, saņēmu iedrošinājumu, ka esmu vēl jauns un ar savu gribasspēku un Svētā Gara palīdzību to varēšu paveikt. Latvijā ierados 2023. gada 8. jūnijā, savā dzimšanas dienā. Pirms manis šeit jau bija ieradies viens priesteris no Nigērijas – tēvs Emanuēls, kurš šobrīd kalpo Siguldā. Man bija “mīksta un silta” nosēšanās, jo tiku labi sagatavots un lidostā mani sagaidīja priesteri Rihards Rasnacis, Vinajs Kamats un Gunta ar ziediem. - Kā ir mācīties latviešu valodu? Atklāti sakot, latviešu valoda ir grūta un ir vajadzīgs laiks, lai to apgūtu. Nepieciešama arī regulāra, neatlaidīga lasīšana, tas var prasīt divus gadus. Tajā visā paļaujos uz Dieva žēlastību. - Jūs šobrīd kalpojot par vikāru Sv. Jēkaba katedrālē Rīgā, kādi ir jūsu pienākumi? Mana prioritāte ir apgūt valodu. Tad katru dienu katedrālē svinu Svēto Misi. Trešdienās diakons Gunārs saka sprediķi, bet sestdienās es pats sagatavoju sprediķi. - Kā jums tas izdodas? Uzrakstu angliski, tad izmantoju “Google translate” (tulkotājs inernetā), lai to pārtulkotu latviski, tad sūtu savai latviešu valodas skolotājai un viņa izlabo, pēc labojumiem es to nolasu. Ceru, ka kāds saprot. Svētdienās Svēto Misi svinu arī angliski, reizēm to daru Sv. Marijas Magdalēnas baznīcā. Katru otrdienu dodos līdzi vienam no katedrālē kalpojošajiem priesteriem uz slimnīcu Rīgas centrā, arī uz Onkoloģisko slimnīcu un māju vecajiem ļaudīm, kur arī svinam Sv. Misi. 
Priesteris Johnpaul Vatikānā pie Sv. Pētera bazilikas
- Kā iepazīstat cilvēkus Latvijā? Pēc ierašanās Latvijā augustā jau pievienojos svētceļnieku grupai uz Aglonu. Ceļā pavadījām 13 dienas, tas nebija viegli. Bija diena, kad gājām 34 kilometrus, nākamajā dienā vairs nevarēju paiet, bija jāatpūšas. Nigērijā neesam pieraduši staigāt tik lielus attālumus. Man tas bija kaut kas jauns, bet pieredze bija tā vērta, jo palīdzēja integrēties, iepazīt cilvēkus, viņu mentalitāti, redzēju Latvijas dabu, laukus. Ja iepriekš būtu zinājis, ka būs tik grūti, nezinu, vai būtu gājis, bet tagad esmu bagāts ar šo pieredzi. Tas man bija upuris, sāpēja gan kājas, gan viss ķermenis, man bija jāpierod pie ēdiena, pie visa, arī pie odiem. Bet, kad 13. augustā ieradāmies Aglonā, tā bija brīnišķīga pieredze, manī valdīja liels prieks. Cilvēki te ir draudzīgi, mēs jokojam, viņi mani iedrošina, sakot, ka mana latviešu valoda kļūst labāka, un tas manu uzturēšanos šeit padara vieglu. Cilvēki man dāvā vietu savā sirdī. - Ko esat pamanījis atšķirīgu cilvēku uzvedībā? Nigērija ir ļoti dzīvīga zeme, tas vērojams arī cilvēku attiecībās, Svētās Mises svinēšanā. Liturģijā mums patīk sevi izteikt dziedot, dejojot. Tā nav dejošana kā ballītē, bet tas ir veids, kā izsakām savu pielūgsmi. - Kurā Mises daļā tas izpaužas? Pamatā dejošana tiek iekļauta upurdāvanu sagatavošanā. Latvijā tajā laikā tiek vākti ziedojumi, bet mēs upurējam visu sevi. Cilvēki tuvojas altārim dziedot, dejojot, tiek spēlēti dažādi instrumenti. Latvijā tas ir atšķirīgi, jo cilvēki paliek savās vietās un ministranti apstaigā baznīcu, vācot ziedojumus.
- Lūdzu, iepazīstiniet ar sevi, kāds bijis jūsu ceļš uz Garīgo semināru? Kaosisochukwu: Esmu dzimis 1997. gadā un tajā pašā gadā tiku kristīts. Jau bērnībā nolēmu, ka vēlos būt priesteris. Man bija skaidrs, ka Dievs eksistē, un man patika apmeklēt baznīcu kopā ar ģimeni, īpaši mammu, kura ļoti mīlēja pavadīt laiku kapelā. Uz priesterību mani iedvesmoja manas draudzes priesteris, kurš man bija labs piemērs Dieva vārda lasīšanā un tajā, cik aizrautīgi viņš svinēja Euharistiju. Kad man bija septiņi gadi, mans ceļš veda uz Mazo semināru, kur bija jākārto trīs pakāpju pārbaudījumi. Vispirms bija jākārto iestājeksāmens, uz to bija pieteikušies apmēram 1000 zēnu, no kuriem tika izvēlēti 400 pretendenti. Tālāk bija jāpiedalās individuālā intervijā, un es biju starp 126 zēniem, kas 2008. gadā tur uzsāka savas mācības. Man tobrīd bija 11 gadi, un šajā seminārā mācījos sešus gadus, iegūstot arī pamatizglītību. Pēc šīm mācībām sekoja viens gads pastorālās kalpošanas darbā draudzē. Tālākajā priesteriskajā izglītībā Nigērijā ir jāpiesakās uz eksāmenu, lai varētu uzsākt “Garīgo gadu”, kas ir laiks, ko pavadīt kopā ar Dievu, lai izlemtu – vai vēlos turpināt tālākās studijas seminārā. Pēc šī gada jaunajam semināristam tiek uzvilkta sutana (priestera melnais tērps Latvijā), kas Nigērijā ir baltā krāsā, ņemot vērā karsto klimatu. Pēc “Garīgā gada” aizvadīšanas arhibīskaps mani nozīmēja uz tālākām četru gadu filozofijas studijām cita štata Garīgajā seminārā. Pēc filozofijas studiju beigšanas es atkal vienu gadu pavadīju apustuliskajā kalpošanā starp ordinētajiem priesteriem, tur es kalpoju arī kādā katoļu slimnīcā. Pēc šī “Apustuliskā gada” tiku nosūtīts atpakaļ uz semināru, lai turpinātu teoloģijas studijas. Nigērijā teoloģijas studijas ilgst četrus gadus. Šobrīd esmu teoloģijas studiju trešajā gadā un to turpināšu Latvijā pēc tam, kad apgūšu latviešu valodu. - Cik gadus ilgst priesteriskā formācija Nigērijā? Tie kopā ir 17 gadi, ieskaitot pamatskolu. - Jūs sākat mācīties par priesteriem ļoti agrā vecumā, vai ir semināristi, kuri mācību laikā maina savas domas un izstājas? Protams. Ilgie formācijas gadi ir vajadzīgi tādēļ, lai varētu veikt pareizu izšķiršanos par savu aicinājumu. Ne visi no mums, bet daži savu aicinājumu uz priesterību ir saklausījuši ļoti agri, pieaugot mēs saskaramies ar grūtībām, kuru rezultātā kādi no pretendentiem izstājās, šobrīd esam palikuši 25. - Vai ir iespējams iestāties seminārā arī tad, ja kandidāts aicinājumu uz priesterību saklausa vēlākos gados? Nzubechukwu: Mūsu Onitshas arhidiecēzes priesteru formācijai ir paredzēti Mazie semināri, bet jaunieši, kuri vēlas formāciju uzsākt kādā kongregācijā, piemēram, mariāņu, var to darīt arī pēc studijām universitātē. Vēl ir iespēja iegūt priestera formāciju arī citā diecēzē. Ilgie priesteriskās formācijas un izšķiršanās gadi ir arī iemesls tam, ka mūsu diecēzē ļoti reti kāds priesteris aiziet no priesterības. 17 gadi ir pietiekami ilgs laiks, lai nobriestu savā aicinājumā. - Cik Nigērijā ir diecēzes? Mūsu provincē ir viena arhidiecēze un astoņas diecēzes. - Šobrīd esat Rīgas Garīgajā seminārā un redzat, kāda šeit ir priesteru formācija. Vai tā ir līdzīga tam, kādu to esat piedzīvojuši Nigērijā? Chinecherem: Pamatā tā ir tāda pati, varbūt atšķirīgi ir laiki dažādām aktivitātēm. Baznīcā priesteriskās formācijas programma ir vienota un par to atbild Priesteriskās izglītības kongregācija Romā, piemēram, Rīgas Garīgais seminārs ir afiliēts pie Laterāna Pontifikālās universitātes Romā, bet mūsu seminārs Nigērijā – pie Urbaniana universitātes Romā. Mēs tāpat Nigērijā dienu sākam ar rīta Svēto Misi, mums ir rekolekcijas, garīgās uzrunas, ļoti līdzīgi kā šeit. - Kāda ir jūsu dzīve šobrīd seminārā? Nzubechukwu: Šobrīd mēs nepiedalāmies semināra lekcijās, bet intensīvi apgūstam latviešu valodu. Protams, mums ļoti palīdz valodas apguvē arī visas aktivitātes, kurās piedalāmies kopā ar citiem semināristiem – breviāra lūgšanās, sekojot līdzi lasījumiem un atbildēm Sv. Misē. Mēs piedalāmies pilnīgi visās aktivitātēs, izņemot lekcijas. - Kā jūs tikāt izvēlēti doties uz Latviju? Chinecherem: Tika saņemts lūgums no arhibīskapa Zbigņeva Stankeviča, un individuālās sarunās mums tika piedāvāts doties palīgā. Degot vēlmē pēc misionēšanas, mēs nolēmām upurēties. Upurēties tādā nozīmē, ka tā būs pavisam atšķirīga kultūra, zeme, cilvēki. - Lasīju informāciju katoliskā mājaslapā “Catholic Review”, ka, pēc 2023. gada aptaujas datiem, Nigērijā ir visaugstākais procents Svētās Mises apmeklējumam pasaulē. Kā jūs to komentētu? Nzubechukwu: Jā, tā ir taisnība. Nigērija ir liela valsts, un puse tās iedzīvotāju ir musulmaņi, bet otra – kristieši. Kristietība ir stiprāka valsts austrumu daļā, no kurienes arī mēs esam. Tur dzīvo igbo cilts ar 40 miljoniem iedzīvotāju, kuri pamatā ir katoļticīgi. Ja visi katoļticīgie apmeklē Svēto Misi, tad skaitlis procentuāli ir ļoti augsts. - Lasīju arī par nigēriešu dabisko Dieva klātbūtnes pieņemšanu ikdienas dzīvē, sabiedrībā, no kurienes tas jūsos? Chinecherem: Es teiktu, ka šāda Dieva klātbūtnes uztvere tiek nodota no paaudzes paaudzei. Nevaru nosaukt kādu konkrētu iemeslu tam, bet ticība tiek nodota tālāk. Bērns piedzimst ticīgā ģimenē un tur iemanto savu ticību, tad augot, pieliek visas pūles, lai iemantotā ticība tiktu nodota tālāk tādā pašā daudzumā, kā saņemta no vecākiem. Nzubechukwu: To veido arī tas, ka Nigērijā baznīcas apmeklē visa ģimene kopā un to pieņem dabiski. Tas ir tāpat kā ar lūgšanu ģimenē. Esmu uzaudzis ar ikdienas rožukroni manā ģimenē, piedalīšanos Svētajā Misē. Galvenā pieredze par Dievu gūta skolā, mājās, baznīcā, un varu teikt, ka šāda pieredze ir vairākumam katoļu. Jau ļoti jauns sāku piekalpot arī Svētajā Misē, un tādu ministrantu svētdienās ir ļoti daudz, kuri var vērot priesteri tuvumā. Mūsu attieksme citam pret citu baznīcā ir balstīta kopienā. Ja svētdienā kāds cilvēks nav ieradies uz Svēto Misi, tad draudzes locekļi par viņu sāk uztraukties, meklēt, apciemot mājās un jautāt – kāpēc nav bijis baznīcā. Chinecherem: Gribu piebilst, ka Nigērijā baznīcās darbojas ļoti daudz dažādas reliģiskas organizācijas, kas palīdz turēt cilvēkus kopā, un arī tajā izpaužas mūsu kristīgās kopienas spēks. Katrai no šīm organizācijām ir paredzētas īpašas lūgšanu dienas, kad pulcēties, bet, ja kāds neierodas, tad to sameklē. Sanākot kopā, tiek saņemts ticības stiprinājums. Nzubechukwu: Mēs piederam dažādām grupām sabiedrības līmenī, draudzes līmenī un pēc dzīves vietas esam sadalīti arī zonās jeb kvartālos. Reizēm draudzes priesteri svin Svēto Misi kādā no šiem kvartāliem, un arī tur, ja kaimiņi pamana, ka kāds nav ieradies, dodas apciemot. - Cik lielas ir jūsu ģimenes? Nzubechukwu: Es esmu trešais bērns sešu bērnu ģimenē. Chinecherem: Manā ģimenē arī esam seši bērni. Kaosisochukwu: Arī es esmu no sešu bērnu ģimenes. Mēs uz lieliem svētkiem pulcējamies kopā visa paplašinātā ģimene, kas ir kādas septiņas ģimenes ar ne mazāk kā sešiem bērniem. Tā arī ir ticības tālāknodošanas tradīcija. - Ziņās var lasīt par gadījumiem, kad kristieši dievkalpojumu laikā tiek nolaupīti, arī nogalināti, vai tas ietekmē ticības praktizēšanu? Chinecherem: Šis noteikti ir individuāli atbildams jautājums, bet es ticu, ka tā ir arī ticības nostiprināšana Dievā, kurš ir visvarens. Piemēram, mans vārds nozīmē “Dievs domā par mani labu”, tā ir mūsu ticība, īpaši manā ģimenē, ka Dieva plāni vienmēr ir vērsti uz labklājību. Līdz ar to dzīvības apdraudējums mani neattur no došanās uz baznīcu. Augot ticībā, pieņemu, ka ne visi Dieva plāni man ir izprotami, bet stipri ticu, ka Viņš ir atbildīgs par notiekošo. Traģiski notikumi var notikt gan tad, kad eju uz baznīcu, gan tad, kad neeju, bet es izvēlos iet. Nzubechukwu: Mēs dzīvojam Nigērijas austrumu daļā, kas pamatā ir kristīga, un, kopš es eju uz baznīcu, neesmu dzirdējis par kādiem uzbrukumiem savā draudzē. Pārsvarā šādi gadījumi notiek musulmaņu apdzīvotajā teritorijā ziemeļu daļā, un tos veic musulmaņu fundamentālisti, teroristi. - Kas jūs ir pārsteidzis, dzīvojot Latvijā? Nzubechukwu: Pasaule ir kļuvusi kā globāls ciemats, tādēļ nevaru teikt, ka te mēs būtu sastapušies ar kaut ko dīvainu, šokējošu. Pirms braucām šurp, mēs iepazināmies ar Latvijas vēsturi, kultūru, uzzinājām par padomju varas laikiem. Vienkārši ir jāpielāgojas pie atšķirīgiem dzīves apstākļiem. Vēl esot Nigērijā, skatījos, kā Latvijas futbolisti spēlē futbolu. Protams, zinājām arī par karu Ukrainā, kas atrodas netālu no Latvijas. Chinecherem: Jāsaka, ka mums veicās ar to, ka pirms mums šeit jau bija ieradušies divi priesteri no Nigērijas, kuri mums deva padomus, arī par to, kā sagatavoties ziemai. 
Intervēja Ieva Liede
"Nāc", Nr.137 | 
