Viena no pirmajām patiesībām, ko bērni iemācās lasot Īso katehismu ir tā, ka Dievs mūs visus ir radījis, lai mēs Viņu pazītu, mīlētu, uzticīgi Viņam kalpotu un tā sasniegtu mūžīgu laimi Debesīs. Tas ir iemesls, kādēļ mēs esam šajā pasaulē, tas ir mūsu dzīves mērķis, bet, lai to īstenotu – lai Dievu pazītu, lai Viņu mīlētu un Viņam kalpotu, lai sasniegtu mūžīgo svētlaimi Debesīs - mums ir nepieciešami resursi, kas ievērojami pārsniedz mūs dabiskās spējas.
1665. gadā Kembridžas universitātē jaunais zinātnieks vārdā Īzaks Ņūtons paņēma stikla prizmu un nolika to priekšā saules staram. Baltā saules stara gaisma sašķēlās septiņu varavīksnes krāsu staru kūļos. Ņūtons parādīja, ka balta gaisma nav tikai balta gaisma, bet gan daudzu krāsu kopums. Šim vienkāršajam, bet vēsturiskajam eksperimentam ir interesanta analoģiska radniecība ar Jaunavu Mariju, Dieva Māti, kura bieži tiek salīdzināta ar sauli (viņa ir saulē tērpta (Atkl 12, 1)), kas var sadalīties un parādīties daudzās sejās.
Mūsdienu populārajā kultūrā lamāšanās jeb rupju, necenzētu vārdu lietošana ir ārkārtīgi izplatīta. Pirmajā brīdī tas nemaz neizskatās pēc grēka, jo ne vienmēr ar to kādam tiek nodarīts pāri vai kāds tiek ievainots.
24. februāra agrā rīta stundā iesākās tas, ko necerējām piedzīvot, – sākās Krievijas “speciālā operācija” Ukrainā, kas turpinās jau vairāk nekā mēnesi. Pandēmijas tēmu sabiedriskajos medijos un mūsu ikdienas sarunās nomainījusi kara tēma. Šī iemesla dēļ piedāvājam lasītājiem iepazīt dažus principus, kā Baznīca raugās uz karu. Izmantosim priestera Renāra Birkova, kurš šobrīd studē Navarras universitātē Spānijā, bakalaura darbu, kas tapis, beidzot Rīgas Garīgo semināru, un bija saistīts ar karu Irākā. Atsauksimies arī uz Baznīcas sociālās mācības kompendiju (BSMK).
Pagājušajā gadā, ņemot vērā ierobežojumus, kas bija jāievēro, piedāvājām Lieldienu svinēšanas rituālus mājas asptākļos. Šoreiz piedāvājām Klusās nedēļas pirmo trīs dienu - sagatavošanās dienu svinēšanu mājās, ģimenēs. Lai tas palīdz auglīgi sagatavoties Lieldienu svinībām!
Katru gadu gavēnī mēs klausāmies aprakstu par Jēzus kārdināšanu tuksnesī. Ja ļaunais gars ir uzdrīkstējies kārdināt mūsu Kungu, tad viņš kārdinās arī mūs, tādēļ mums ir jāzina, ar ko rēķināties. Ja mēs gribam palikt uz Dieva ceļa un nepazaudēt mūžīgo dzīvi, tad mums ir jābūt gataviem cīnīties.
"Mīlestība ir spēcīga kā nāve" (Fortis est ut mors dilectio (Dz 8,6)). Kā nāve šķir mūs no visām labajām pasaules lietām: no bagātības, goda, radiniekiem, draugiem un visiem zemes priekiem, tā Dieva mīlestība, kad tā valda sirdī, atņem tai jebkādu pieķeršanos šiem zūdošajiem labumiem. Tāpēc svētie ir uzskatījuši par nepieciešamu liegt sev visu, ko pasaule viņiem piedāvāja: atteikties no saviem īpašumiem, goda amatiem un visa, kas viņiem bija, un bēgt prom uz tuksnešiem vai klosteriem, lai mīlētu un domātu tikai par Dievu.
Droši vien esat pamanījuši, ka mūsdienu pasaule un tās iekārta ļoti strauji mainās. Kaut arī sabiedrībā valda apjukums, tomēr tā nav negatīvi noskaņota pret klusumu, gavēšanu, apceri, lūgšanu, labiem darbiem, garīgām un morālām vērtībām. Taču mūsdienu pati lielākā problēma, manuprāt, ir saistīta ar aizņemtību un dzīves steigu. Visbiežāk mēs nelūdzamies un nepraktizējam ticību vienkārši tādēļ, ka neatrodam tam laiku.
Raksti
_thumb.jpg)
