Māsa Diāna Cērmane OP, Betānijas dominikāņu māsu kongregācijas māsa, Rīgas Katoļu ģimnāzijas skolotāja, katehēte
Lielākā daļa ticīgo labi zina evaņģēlista Mateja pierakstītos vārdus: “Tad atnesa bērniņus pie Viņa, ka Viņš tiem rokas uzliktu un Dievu lūgtu; bet mācekļi norāja tos. Bet Jēzus sacīja: laidiet bērniņus un neliedziet tiem pie Manis nākt, jo tādiem pieder Debesu valstība.” (Mt 19,13–14) Te redzam, ka baznīcēnu tolerance attiecībā pret bērnu klātbūtni dievkalpojuma vai Svētās Mises laikā vienmēr bijusi atšķirīga. Daļa dievkalpojuma dalībnieku bērnu klātbūtni uztver kā iedvesmojošu un dzīvīgu, daļa – kā traucējošu, neatbilstošu.
Daudzās garīgajās tradīcijās ir runa par "mistiķiem" vai "misticismu". Katoliskajā Baznīcā tam ir veltīta īpaša definīcija, un tajā ir aprakstīti daudz svētie, kuri pazīstami kā mistiķi.
No seniem laikiem pastāv rīcības koncepcija nosaukt cilvēku vārdā un nopelt citu priekšā. To sauc par nopelšanu, nievāšanu, apvainošanu, un lai gan acīmredzami šķiet, ka vārdi var ievainot, nav skaidrs, kad tas ir grēks un kad nav.
Pētnieki apgalvo, ka cilvēkam vajadzīgas vidēji ne vairāk kā 30 sekundes, lai novērtētu kādu pēc pirmā skata. Pat pirms cilvēks sācis runāt, notiek neverbālā komunikācija. Ķermeņa valoda, piemēram, sakrustotas rokas, paplašinātas acu zīlītes, mākslīgs smaids, sūta konkrētu ziņu. Līdzīgi ir ar apģērbu.
Pāvesta emeritus Benedikta XVI pārdomas par krīzi Baznīcā, vispārējo sabiedrisko kontekstu,seksuālās izmantošanas skandāliem un ko darīt tālāk, kas tika publicētas izdevumā “Klerusblatt” šī gada aprīlī.
Svētais Severīns Boēcijs ir nācis pasaulē ļoti sarežģītā vēstures periodā, piedzimstot apmēram vienā laikā ar Rietumu Romas impērijas krišanu un ostrogotu karaļvalsts izveidošanu. Tomēr, neraugoties uz visiem augstajiem administratīvajiem amatiem, kurus viņš ieņēma Romā (senators, konsuls), par spīti tam, ka barbari (ģermāņi) bija jaunā valdošā elite, viņš vēsturē ir iegājis nevis kā spējīgs politiķis, bet gan kā izcils intelektuālis, antīkās kultūras tilts uz viduslaikiem un filozofs.
Reiz dzīvoja kāds zēns, kas bija miesīgi un garīgi nepilnvērtīgs, kurš bieži izdeva neparastas skaņas un kaitināja skolotāju. Pirms Lieldienu brīvdienām skolotāja klasē bērniem izdalīja plastikāta olas, lai pēdējā ticības mācības stundā viņi tur ieliktu kaut ko, kas attēlotu jaunu dzīvību. Bērni salika ko nu kurš: viens pavasara ziediņu, cits cālēnu, cits Lieldienu zaķi... taču skolotāja pamanīja, ka viena ola palika tukša.
"Kāpēc šī nakts atšķiras no visām pārējām naktīm?" šo jautājumu uzdod Pesach Haggadah jeb jūdu pashas mielasta laikā pats jaunākais pie galda, kurš māk runāt un spēj uzdot jautājumus. Kristieši uzdod līdzīgu jautājumu par Lielo nedēļu: “Kāpēc šī nedēļa atšķiras no visām pārējām nedēļām?"
Ar Pūpolu svētdienu iesākas Klusā (Lielā) nedēļa. Tā ir nedēļa, kad Kristus dodas uz Jeruzalemi, lai pēc ebreju tradīcijas svinētu Pashu – svētkus, kas katru gadu atgādina, ka Dievs izveda Izraēļa tautu no Ēģiptes verdzības.
Raksti
