Uzsākot pārdomu ciklu par cilvēka iekšējās pasaules noslēpumu, vērsu uzmanību uz to, ka netikumu pamatā ir tas, ka Dieva dāvanas tiek nepareizi izmantotas. Visbīstamākais netikums ir lepnība, to sauc arī par egoismu. Tā ir nepareiza sevis mīlestība, un šīs mīlestības pamatā ir patmīlība. Dievs nepārprotami ir aicinājis: “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu.” Tātad Viņš vēlas, lai cilvēks mīl savu tuvāko un pats sevi. Īsta mīlestība pret otru cilvēku sākas ar pareizu sevis mīlēšanu. Jāsaka atklāti, ka sevi mīlēt nav viegli. Mīlestība ir rūpes par to, kas ir labs, par to, kas bagātina, par to, kas palīdz augt. Dievs cilvēkam ir devis pašcieņu. Tā ir kā dzinulis mūsu izaugsmei, un no tās ir atkarīgi mūsu panākumi. Pašcieņa mūs mudina sacensties ar citiem. Pašcieņu, šo Dieva dāvanu, izmantoja cilvēka ienaidnieks, kad vēlējās novērst viņu no Dieva. Viņš parādīja cilvēkam iespēju pašam sasniegt apsolīto dāvanu, līdz kurai saskaņā ar Dieva plānu cilvēkam ir jāizaug un uz kuru sava brieduma trūkuma dēļ viņam vēl nebija tiesību. “Jūs būsiet kā Dievi,” - lūk, kārdinājums zem labā un ļaunā pazīšanas koka. “Jūs būsiet kā Dievi.” Dievs vēlējās, lai mēs būtu “kā Dievi”, bet paredzējis, lai mēs līdz tam nonāktu pakāpeniski. Paradīzē slikti izmantotā pašcieņa kļuva par patmīlību un noveda līdz nelaimei. Dieva dāvanu Ādams izmantoja pret sevi un pret saviem bērniem. Tātad lepnības pamatā ir pastāvošo likumu neievērošana, centieni ieņemt vietu, kura cilvēkam šobrīd vēl nepienākas. Lepnība grib nepārtraukti pār mums valdīt. Tā tiecas divos virzienos. Pirmais virziens - lepnība mudina visu attiecināt uz sevi. Cilvēks grib būt citu uzmanības un interešu centrā. Ar visiem iespējamiem līdzekļiem viņš cenšas panākt, lai būtu nozīmīgs, un dara to pat uz citu rēķina. Otrais virziens - lepnība tiecas vadīt citus un valdīt pār viņiem. Ja cilvēks neuzvar, ja negūst panākumus, ja piedzīvo sakāvi, tad viņa nepareizi izdzīvotā pašcieņa cieš. Lepnība ir katrā no mums. Cilvēka iekšējās pasaules pazinēji teikuši, ka lepnība dzīvo vēl piecas minūtes pēc cilvēka nāves. Tātad tā ir katrā no mums - vai nu atklāta un kontrolēta un tāpēc nav bīstama, vai arī, ja netiek ņemta vērā, tā var iznīcināt mūs pašus un citus. Lepnība ir inteliģenta un mūs pārspēj, jo darbojas zemapziņā. Piemēram, bieži vien, kad veicam kādu labu darbu, mums liekas, ka mūsu motivācija ir cēla, bet pēc kāda laika atklājam, ka mūsu rīcību noteicis vienīgi egoisms un mēs esam tiekušies tikai pēc sava goda. Tad apzināmies, ka tieši lepnība bijusi mūsu rīcības virzītājspēks. Atklāt lepnību un atmaskot tās darbību ir ļoti grūti. Lepnība ir bīstama vienmēr: vai tas, piemēram, būtu bērnudārzā, kur viens zēns valda pār citiem bērniem, vai skolā, kad Jānis nes divas somas, savu un Pētera, jo Pēteris ir kungs, bet Jānis kļuvis par viņa kalpu, vai laulībā, kad vīrs ne tikai nepalīdz sievai, bet pat nevēlas cienīt viņas darbu, jo viņš ir mājas kungs, bet viņa tikai kalpone, vai arī pansionātā, kur sirmgalvji strīdas par to, vai rīt būs vai nebūs labs laiks un strīdu pārvērš lielā skandālā. Protams, ka te nav runa par to, vai rīt būs vai nebūs lietus, bet gan par to, kuram ir taisnība un kurš šajā situācijā uzvarēs. Lepnība mūs pavada visu mūžu. Tā ir draudīga, jo spēj izmantot visu un tās rīcībā ir visi netikumi; lepnība ir tā, kas rosina alkatību un skaudību, tā ir noteicēja pār dusmu uzplūdiem. Lepnība spēj izmantot daudzus tikumus, tostarp pazemību. Kāds, piemēram, daudzus gadus centies kļūt pazemīgs un saka: „Nu beidzot esmu pazemīgs.” Bet lepnība šajā brīdī triumfē, jo vēlēšanos iegūt pazemību tā padarīja par cilvēka dzīves mērķi un nemanot cilvēku pārliecinājusi par viņa varenību. Vispazemīgākais no pazemīgākajiem parasti ir lepnības pārpilns cilvēks. Lepnība tāpat kā profesionāli sērfotāji prot vienmēr būt viļņa virsotnē. Tas ir netikums, kas liek sevi manīt tajā brīdī, kad cilvēks vismazāk to gaida. Tad lepnība triumfē un saka: „ Atkal uzvarēju.” Lepnībai ir tūkstošiem seju. Brīžiem tā parādās kā varenības vai mazvērtības komplekss. Cenšanās palikt pēdējā vietā bieži ir mēģinājums pievērst sev uzmanību, bet uz tādu rīcību pamudina lepnība. Patmīlību jeb pārmērīgu pašcieņu ir grūti atklāt. Reizēm kā ķermenī apslēpta slimība tā gaida atbilstošus apstākļus, lai varētu attīstīties. Piemēram, cilvēks tiek darbā paaugstināts, un jau pēc pāris nedēļām ar viņu vairs neko nevar sarunāt. Apkārtējie prāto, kas ar viņu ir noticis, bet vienkārši beidzot ir radusies situācija, kad viņš var valdīt pār citiem. Šis cilvēks to bija gaidījis visu mūžu. Cilvēks, kas nopircis japāņu automašīnu, ar nicinājumu skatās uz tiem, kas brauc ar “zapīti”, kaut gan viņš pats piecpadsmit gadus ar to braucis. Atkal ir radies iegansts, lai lepnība varētu atklāties. Līdzīgu piemēru ir ļoti daudz. Par netikumiem var runāt saistībā ar dzīves notikumiem, te pat nav nekas jāizdomā. Kādas ir lepnības sekas? Tā ir visu grēku māte. Katrā no tiem tā ir ieguldījusi savu „grasi”. Lepnības pilns cilvēks vienmēr ir neapmierināts, vai arī viņa apmierinātība ilgst ļoti īsu brīdi. Jaunās mašīnas īpašnieks bija laimīgs tad, kad viņa jaunā mašīna atradās blakus “zapiņiem”, bet, kad viņš ieraudzīja, ka kolēģim ir labāka mašīna, uzreiz sāka vēlēties tādu iegūt un sapņot par vēl dārgāku un labāku automašīnu. Lepnības pilns cilvēks nekad nav apmierināts un nepārtraukti tiecas tikt augstāk. Lepnība ir galvenais stresa iemesls, jo tā neprot zaudēt un nepacieš neveiksmes. Bet dzīvē neveiksmes ir neizbēgamas; cilvēks, kurā valda lepnība, to pārdzīvo pārspīlēti. Tas ietekmē viņa nervu sistēmu un pakāpeniski cilvēku sagrauj. Galu galā lepnība norobežo cilvēku no citiem. Tie, kam sirds ir atvērta citiem, nav lepni, jo viņi prot kalpot. Bet, kad pašiem ir kāda vajadzība, noteikti atrodas atsaucīgi cilvēki, kas palīdz. Pašiem par pārsteigumu viņi saņem labvēlību no citiem. Bet, kad lepnam cilvēkam būs vajadzīga palīdzība, viņš paliks viens pats. Lepnība neparedz iespēju pilnveidot mīlestību. Tas, kas neprot mīlēt sevi, neprot mīlēt arī citus. Tā ir liela nelaime. Egoists negrib pamest savu egoismu, jo viņam šķiet, ka tad, kad no tā šķirsies, nodos pats sevi. Turpretī mīlestības pamatā ir rūpes par otru cilvēku. Mīlestība ir vērtību maiņa. Tā vietā, lai visu pakārtotu sev, proti, egocentrisma vietā, cilvēks izvēlas otru cilvēku un tam ierāda galveno vietu savā dzīvē. Egoists nevēlas to darīt. Nav taisnība, ka viņš to neprot, - katrs, kas vēlas citus mīlēt, var mīlēt. Egoists to vienkārši nevēlas.
- Kā lai izārstē šo draudīgo slimību? Vislabākās zāles ir iemīlēt patiesību, jo lepnība mūs ieved melu pasaulē. Egoists nemeklē savu vietu, viņš vienmēr grib uzkāpt augstāk, nekā viņam ir jābūt. Tāpēc viņš vienmēr ir neapmierināts - gan tad, kad tiecas pēc ilgotās vietas, gan tad, kad šajā vietā jau atrodas. Tā kā šī vieta nav domāta viņam, viņš vienkārši nevar būt ar to apmierināts. Otras zāles ir kalpošana citiem ar nesavtīgu mīlestību. Jāatceras, ka lepnība spēj kalpot ar lielu uzupurēšanos, bet tikai tādēļ, lai pievērstu sev uzmanību, un dara to tik ilgi, kamēr tajā ir ieinteresēta. Trešās zāles ir dzīves piepildīšana ar pateicību par saņemtajām žēlastībām, prieks par to, kas mums ir. Ceturtās zāles ir pazemības pilnveidošana. Pateiksimies Dievam par visām no Viņa saņemtajām dāvanām, pateiksimies par vietu, kurā Dievs mūs ir nolicis. Lūgsim, lai mēs izmantotu situāciju, kādā atrodamies, un lai mēs novērtētu ceļu, pa kuru Dievs mūs ved, lai mēs iemīlētu sevi tā, kā Viņš to vēlas. Pirmais tuvākais, kurš mums ir jāmīl, esam mēs paši. Bet sevi mīlēt mēs varam tad, ja pareizi saprotam to, kas ir pašcieņa. Lai šī lielā Dieva dāvana, kura nesamierinās ar viduvējību, bet gan ir radošs spēks un veselīgas sacensības dzinulis, palīdz mums pilnveidot mīlestību pret sevi un tuvāko. Tulkojis t.Augustins OP
Katedrāle.lv |
