uzrunājot Sv. Pētera laukumā sapulcējušos svētceļniekus. Uz tikšanos ar pāvestu bija ieradušies vairāk nekā 15 tk. ticīgo. Viņa teiktajā ieklausījās arī svētceļnieki no Latvijas.
Mūsu īstā tēvija ir debesīs – atgādināja Benedikts XVI. Viņš aicināja pārdomāt par attiecībām starp pašreizējo laiku, kas ir piepildījies Kristus Iemiesošanās un Lieldienu notikumā, un nākotni, kas mums vēl ir priekšā, kad piedzīvosim galīgo tikšanos ar Kristu. Šī jautājuma dažus aspektus varam saskatīt Svētā Pāvila mācībā. Apustulis runā par parūzijas gaidīšanu, par Kunga atkal atnākšanu.
Svētais Pāvils apgalvo, ka Kristus pastāv pirms ikvienas radības un, ka Viņš ir pirmdzimtais starp tiem, kuri ceļas augšā no miroņiem. Mēs, savukārt, gaidām, kad varēsim ieiet mūžības mājoklī. Mēs ilgojamies būt ietērpti apskaidrotajā miesā. Šobrīd mēs gaidām to brīdi, kad nostāsimies Kunga priekšā, lai saņemtu no Viņa atlīdzību. Mūsu īstā tēvija vienmēr ir un paliek debesu tēvija. Savā eshatoloģiskajā mācībā, Pāvils pasvītro ticības aicinājuma universālo raksturu. Ticība ir tā, kas vieno jūdus un pagānus, un tā ir kā nākamās realitātes zīme un priekšvēstnesis.
Benedikts XVI paskaidroja, ka Svētā Pāvila rūpes ir saistītas ar sludināšanu – viņš māca, ka mūsu pestīšana ir būtiski saistīta ar Lieldienu notikumu un nākotni mūžībā, ar «jau» un «vēl ne». Šie divi aspekti vienkopus parādās Vēstules romiešiem fragmentā: «Mēs esam atpestīti cerībā» (8, 24). «Tik tiešām - atgādināja pāvests, mūsu cerības balsts ir nevis utopija, bet jaunā dzīve, kas ir reāla un nemitīgi attīstās». Tāpēc, kopā ar Svēto Pāvilu un pirmajiem kristiešiem, arī mēs varam sacīt: «Maranà thà» (nāc, Kungs Jēzu)! 
| 
