Autobiogrāfija Priesteris Arturs Krištapovičs Ivana dēls, dzimis 1971.g. 18. oktobrī Jūrmalā divu bērnu ģimenē. Kristības sakramentu saņēma 1972.g. maijā Slokas Romas katoļu baznīcā. No 1978. līdz 1988.g. mācījies Jūrmalas 7. vidusskolā. Pēc skolas beigšanas iestājies Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē. Studiju laikā no 1992.g. oktobra līdz 1994.g. martam papildināja mācības Varšavas Universitātē Polijā. LU pabeidza 1994.g. jūnijā, iegūdams vēstures maģistra grādu. No 1994.g. septembra līdz 1995.g. jūnijam studēja Centrāleiropas Universitātē Budapeštā Modernās vēstures fakultātē, kuru beidzot ieguva maģistra grādu vēsturē.
Kristietībai nopietni pievērsās pēc garīgiem meklējumiem un smagas slimības 1980. gadu beigās. Pirmo svēto komūniju saņēma 1992.g. Pateicoties tēva Jāņa Aglonieša OP palīdzībai, ieguva stingru pārliecību, ka Dievs viņu aicina uz priesterību, un ka viņš, būdams priesteris, varēs pilnībā realizēt sevi šajā dzīvē - sasniegt ciešu vienību ar Jēzu Kristu un vest cilvēkus pie Dieva. 1995.g. iestājās Rīgas garīgajā seminārā. Par priesteri tika ordinēts 2000. gada 21.maijā.
Kalpojis Rīgas Sv. Franciska draudzē, pēc tam kļuvis par Rīgas Metropolijas Garīgā semināra garīgo tēvu, kā arī Laterāna Pontifikālās Universitātes filiāļu RTI un RARZI docētāju. Catholic.lv
Foto: Guntars Skutels Bēru dievkalpojums notiks pirmdien, 24. novembrī pulksten 11.30 - Ekzekvijas, 12.00 Sv. Mise Rīgas Sv. Franciska baznīcā, Katoļu ielā 16. ~ ~ ~ Pr. A.Solima atmiņas par priesteri Arturu Krištapoviču: 20. novembrī, ap pusdienlaiku saņēmu ļoti bēdīgu sēru vēsti, ka mans mīļotais skolnieks un brālis priesterībā Artūrs Krištapovičs neizturēja otro operāciju pie pārstādītās nieres reanimācijas un ap plkst. divpadsmitiem pēc Latvijas laika Debesu Tēvs pārtrauca viņa ciešanu ceļu, paņemdams sava Dēla uzticīgā kalpa dvēselīti pie sevis mūžībā priecāties debesīs Kunga priesteru lielajā saimē. 19. novembrī no rīta pēc vienpadsmitiem saņēmu no pr. Artūra SMS, kurā viņš nedaudz pastāstīja par "murgaini smago" operāciju, pēc kuras 4 dienas viņš esot bijis komā reanimācijā un atmodies tikai sestdien, 15.11. Bet izteica cerību, "ka beigās būs normāli." Viņš lūdza man: "Sirsnīgi pasveiciniet visus, kas atceras, jo pašam vēl nav spēku pat runāt." Biju priecīgs par šo pozitīvo ziņu un pateicos Kungam par šo žēlastību. Taču Dieva prāts bija savādāk lēmis pr. Artūra likteni jau tajā pašā dienā, kad vakarā viņam atbildēju ar septiņām SMS, uzmundrinot un iepriecinot, ka Īrijā arī daudzi tautieši par viņu lūdzas un viņu mīļi atceras viņa sirsnīgo kalpošanu Rušā, Limerikā, Droghedā. Uz šīm īsziņām viņš man atbildēja 21:50 ar SMS, ka viņam tūlīt būs vēl viena operācija, un piebilda: "Labi, ka bija šodien sakramenti. Lūdzieties!" (domāts- Slimnieku sakramenti) Gara pamudināts, jutu lielu vajadzību viņam piezvanīt un parunāties nedaudz, jo intuitīvi jutu, ka tā varētu būt arī atvadu saruna... pilnu tekstu lasiet Lkmi.lv | 
