Priesterības gada jēga Rodas jautājumi: kāpēc tieši priesterībai veltīts gads, kāpēc Arsas prāvests kā piemērs un kāpēc šis gads iesākas tieši Vissvētās Jēzus Sirds svētkos? Svētā tēva raizes par priesterības aicinājumu trūkumu, grūtības, ar kurām saskaras priesteri viņu dzīves laikā, priesterības identiātes zaudējums gan Dieva tautā, gan priesteru apziņā – tie ir iemesli, kas ir iedvesmojuši pāvestu izcelt svētā Arsas prāvesta piemēru, viņa 150. miršanas piemiņas gadā. Ar moto „Kristus uzticība – priestera uzticība” Benedikts XVI pasvītro, ka nav iespējams saprast priesterības jēgu, neatsaucoties uz Kristus personu. Tikai skatoties uz Kristu, spēsim saprast patieso priesterības aicinājuma nozīmi un tā svarīgumu Baznīcas dzīvē. Jēzus Sirds svētki kā šī gada iesākums norāda uz priesterības aicinājuma kristoloģisko pamatu – ka priesterim jāatklāj pasaulei Dieva Sirds, ka Dievs ir mīlestība un ka pasauli jāaicina iepazīt Dieva žēlsirdību. Sirds simbols izsaka kristīgās ticības kodolu. Bez mīlestības nav iespējams saprast krusta noslēpumu, nav iespējams saprast Jēzus mācību, nav iespējams saprast, ka priesteris ir aicināts rīkoties Kristus personā, celebrējot Sv. Misi – mīlestības sakramentu – un no jauna ievedot grēciniekus vienotībā ar Dievu Grēksūdzes sakramentā. Jānis Pāvils II Arsā Pāvests Jānis Pāvils II savā grāmatā ”Mans aicinājums: dāvana un noslēpums” palīdz izprast Arsas prāvesta piemēra svarīgumu. Par savu pirmo apmeklējumu 1947. gadā Arsā viņš raksta: „Ar emocionālu saviļņojumu es apmeklēju veco, mazo baznīciņu, kurā svētais Jānis Marija Vianejs pieņēma grēksūdzes, mācīja katehismu un sprediķoja. Tas man ir neaizmirstams piedzīvojums. Svētais Jānis Marija Vianejs pārsteidz ar viņa atklātās žēlastības spēku, kas rīkojas cilvēka pieticīgajās iespējās. Biju dziļi iespaidots, īpaši par viņa varonīgo kalpošanu grēksūdzes krēslā. Šis pazemīgais priesteris, vēsturiski sarežģītā periodā Francijā un ne tikai tur, veica sava veida garīgu revolūciju. Tūkstošiem cilvēku devās uz Arsu un metās ceļos pie viņa grēksūdzes krēsla. Šajā deviņpadsmitā gadsimta laicisma un antiklerikālisma kontekstā, viņa liecība ir patiesi revolucionārs notikums. Šī tikšanās ar Arsas prāvestu, mani pārliecināja, ka priesteris piepilda vienu būtisku savas misijas daļu tieši grēksūdzes krēslā, viņš brīvprātīgi kļūst par grēksūdzes krēsla gūstekni. Reizēm, uzklausot grēksūdzes Niegovicā, manā pirmajā draudzē, vēlāk Krakovā, es atcerējos šo neaizmirstamo pieredzi. Es centos vienmēr palikt saistībā ar grēksūdzes krēslu, arī tad, kad man bija zinātniskās aktivitātes Krakovā, uzklausot grēksūdzes, galvenokārt Jaunavas Marijas Debesīs Uzņemšanas bazilikā, kā arī tagad Romā.” Šīs skaistās un dziļās Jāņa Pāvila II atmiņas mums atklāj, cik svarīgi Baznīcas dzīvē gan ticīgiem, gan priesteriem pašiem ir tādi piemēri. Neviens nevar garīgi augt bez ideāliem, kurus vēlamies sasniegt.
Veltīts Dievam, lai veltītu Dievam
Priesteris atgādina visiem kristītiem, ka arī tie visi ir kristībā konsekrēti Dievam. Vecajā Derībā Levi priesteru cilts atgādināja visai Izraēla tautai tās konsekrāciju Dievam. Jaunajā Derībā Jēzus Kristus ir priesteris, kas mūs dara svētus un ļauj mums piedalīties Dieva svētumā. Visi kristieši ir aicināti dzīvot dzīvi kā garīgu dāvanu Dievam. Jaunās Derības gaismā jāatzīst, ka Jēzus īpašā veidā izvēl un konsekrē dažus vīriešus, kuriem uztic misiju atvērt ceļu uz debesīm un barot tautu ar garīgām bagātībām, lai tajā augtu Dieva dzīve. Svētais Arsas prāvests, lai nokļūtu Arsā, bija apmaldījies un jautāja ceļu kādam zēnam, kuram viņš pateicās, sakot: „Tu man norādīji ceļu uz Arsu, es tev norādīšu ceļu uz debesīm”. Ieradies Arsā, viņš saprata, ka tas ir mazs ciemats, kura iedzīvotāji bija attālinājušies no Dieva. Franču revolūcijas laikā tika noslepkavoti daudzi priesteri, atstājot tukšas baznīcas. Arsas prāvests iesaucās: „Kad ciemā trūkst prāvesta, pēc laika visi krīt elkdievībā”. Šie divi piemēri mums palīdz izprast patieso priestera misiju – norādīt uz debesīm un būt kā Kristum – vidutājam starp debesīm un zemi.
Svētceļojums uz Arsu ar Rīgas Garīgā semināra audzēkņiem
Kad biju Rīgas Garīgā semināra rektors, ar divdesmit semināristiem devāmies svētceļojumā uz Lurdu, pa ceļam apstājāmies arī Arsā. Biju pārliecināts, ka Arsas prāvests ir būtisks piemērs jauno semināristu formācijā. Domāju, ka pēc Berlīnes mūra krišanas un Latvijas neatkarības pasludināšanas, Baznīcai, īpaši priesteriem, būs jāstājas pretī jaunām vajāšanām – daudz rafinētākām kā komunistu, proti, laiciskumam un patērētāju sabiedrībai, tas ir, praktiskajam ateismam, kas attālina no Dieva daudz izmeklētākā veidā. Jaunajiem semināristiem teicu: „Centieties vienmēr sekot Arsas prāvesta piemēram, lai nepakristu un nezaudētu aicinājumu. Arī Latvijā pienāks laiki, kad daudziem jauniešiem vairs nebūs drosme pamest visu, lai sekotu Kristum – Skolotājam. Cerēsim, ka nepiedzīvosim laikus, kad priesteri, vieglas dzīves iespaidoti un vēlēdamies būt mūsdienīgi, relativizēs lūgšanu, askēzi, studijas, evaņģelizāciju, sekos teoloģiskām idejām, kuras ir pretrunā ar Baznīcas mācību un piemērosies laicīgam dzīves stilam.” Tajā brīdī domāju par ticības zaudēšanu Rietumos un par tukšajiem semināriem. Domāju, ka arī Latvijā tāds laiks var pienākt. Gribēju, lai semināristi meklē būtiskāko, kā to darīja Arsas prāvests un neapstājas pie virspusējām lietām.
Priesteris ir žēlastības brīnums
Nav viegli būt par priesteri, jo tas nozīmē sekot Jēzum krusta ceļā. Tajā pašā laikā tas ir skaisti, jo, kurš patiesi atdod savu dzīvi, piedzīvo, cik patiesi ir Jēzus vārdi par prieku, kuru saņem tas, kurš atdod savu sirdi. Ir tiesa, ka var skart garīgā noguruma brīži, kārdinājumi, šaubas par izvēlēto ceļu, bet garīgā cīņa ir jāizcīna ikvienam, kurš vēlas būt uzticīgs. Nepastāv kristīgā dzīve bez garīgās cīņas. Cik daudzi priesteri ir pieredzējuši tik dziļu atgriešanos kā Augustīns, pirms visa atstāšanas, lai sekotu Kristum! Daudzi priesteri paši ir piedzīvojuši Kunga piedošanu, un, tāpat kā Pēteris, atgriezušies no jauna, lai pēc nodevības Viņu mīlētu vēl vairāk un iedrošinātu visus ticīgos atgriezties Tēva mājās, kā aprakstīts līdzībā par pazudušo dēlu. Uzticīgs priesteris atgādina visiem kristiešiem Kristus uzticību, un norāda, ka tikai Kristū, ar viņa palīdzību, katrs kristietis var turpināt atgriešanās ceļu, kas ved no dzīves miesā uz dzīvi garā. Kristus uzticība – priestera uzticība! Šie vārdi jāpārdomā katram priesteriem! Cik daudz reizes es savā priestera dzīvē grūtos brīžos esmu sev teicis: „No tavas uzticības ir atkarīga daudzu kristiešu uzticība, kuri ir ticējuši Kristum tevis dēļ. Tev ir jāņem savs krusts un ir jāiet tālāk. Tu nedrīksti pagurt”.
Kristiešiem būtu jāmīl savi priesteri
Priesteru gadam būtu jāpalīdz kristiešiem stiprināt priesterus ar lūgšanām, ar vārdiem un ar garīgu atbalstu. Kristīgām ģimenēm nebūtu jāpamet viņu priesteri. Priesteri vajadzētu uzņemt katrā ģimenē kā Kristu. Ja priesteris būs tuvu ģimenei, tad arī būs jauni priesteru un klosterdzīves aicinājumi. Kad es biju mazs zēns, mūsu ģimenē bieži ciemojās bīskaps Sloskāns. Atceros, cik daudz laba viņa apmeklējumi deva mūsu ģimenei. Baznīca ir viena liela ģimene un, ja to aizmirstam, tad tā kļūst par organizāciju, kas nevienu nepiesaista. Arsas prāvests apciemoja savas draudzes ģimenes, tām palīdzot gan materiāli, gan garīgi. Viņam nebija bail no pasaules tāpēc, ka viņš bija vienojies ar Kristus sirdi lūgšanā un askēzē. Tāpat kā Jēzus, kas devās no rīta un vakarā uz kalnu, lai lūgtos, arī Arsas prāvests Euharistijas adorācijā atrada spēku, lai sludinātu Dieva mīlestību savā draudzē. Viņš bija Dieva cilvēks, Dieva sirds cilvēks, kurš mācēja nodot Dieva mīlestību sava laika cilvēkiem.
Tēvs mūsu, kas esi debesīs
Debesu Tēvs, paldies par aicinājumu, ko esi dāvājis daudziem priesteriem! Palīdzi mums palikt Tavā mīlestībā, lai nestu arvien vairāk Svētā Gara augļus un tā palīdzētu cilvēcei atgriezties pie Dieva un atrast pestītāju Jēzu Kristu! Kungs Dievs, palīdzi garīgi un fiziski pagurušiem priesteriem palikt uzticīgiem! Ved atpakaļ pie sevis tos savus dēlus, kas ir no tevis attālinājušies! Palīdzi mūsu kristīgajām draudzēm kļūt svētām, lai tajās varētu uzplaukt jauni aicinājumi uz priesterību! Svētā Marija, tu esi tik tuva priesteriem, palīdzi mums kļūt arvien vairāk par tava Dēla pilnīgāku atspulgu! Āmen! 
Foto: Osv.com
|
