Tiesa pieņēma lēmumu par labu viņai un lika Itālijas valdībai izmaksāt morālo kompensāciju 5000 eiro apmērā. Var tikai apbrīnot šīs kundzes determināciju, kura jau kopš 2002. gada cīnījās par savām tiesībām gan ar skolas vadību, gan Itālijas tiesās, bet bez panākumiem, līdz brīdim, kad beidzot atradās tādi tiesneši, kuri piekrita viņas argumentiem. Šis lēmums izraisīja lielu diskusiju: no vienas puses – piekritēji reliģijas izstumšanai no publiskās telpas, no otras puses – kristīgie publicisti. Pirmie neslēpa savu prieku un mēģināja prognozēt, kāds varētu būt nākamais solis šajā cīņā. Turklāt kristīgie publicisti centās pierādīt, ka respektējot mazākuma tiesības nedrīkst arī aizmirst par vairākumu (84% itāļu ir pret to, lai krusti pazustu no skolām). Gan vieniem, gan otriem ir pietiekoši daudz argumentu un šķiet, ka abām pusēm ir taisnība. Protams, es, kā katolis, būtu pret krustu noņemšanu, jo man tā ir nozīmīga zīme. Bet, lai pārliecinātu savus oponentus un „apgāztu” viņu argumentus, var „ar putām uz lūpām” cīnīties par savu taisnību, tomēr pirms tam vajadzētu pašiem izdarīt sirdsapziņas izmeklēšanu, atbildot uz jautājumu: cik man šī zīme ir svarīga un, ko es esmu gatavs darīt savas ticības dēļ. Jo lietas būtība nav tanī, vai jābūt krustam uz sienas, vai nē, bet tanī, vai man ir tiesības un, galvenokārt, pienākums pieprasīt, lai ar mani, kā ar katoli, rēķinātos tie, kuru uzskati ir pilnīgi atšķirīgi no manējiem. Ja jau kāds pieprasa toleranci attiecībā pret saviem uzskatiem, vai tad man liegts darīt to pašu? Ko nozīmē „būt neitrālam”? Kā mūs māca, tas nozīmē būt tolerantiem un neaizvainot „savādāk domājošos”. Cik tālu tas noved varam redzēt piemērām Francijas gadījumā, kur rūpējoties, lai neviens netiktu aizvainots, tiek aizvainoti visi ticīgie. Šinī gadījumā afišējot savu ticību var kļūt par apsmieklu, bet, ja kāds par to apvainojas, tad arī par tiesas intereses objektu. Protams, viss notiek tolerances vārdā. Brīžiem pat nonākot līdz absurdām situācijām. Piemērām, 2005. gadā pēc pāvesta Jāņa Pāvila II nāves tika spriests vai var kā sēru zīmi nolaist valsts karogu, un ja jā, tad par cik centimetriem, lai nevienu neaizvainotu. Protams, jāatceras fakts, ka ir cilvēki, kuri par reliģiju nemaz neinteresējas. Ir tādi, kuri cenšas ar to cīnīties (bet, ja Dieva nav, tad ar ko cīnīties?). Ir arī tādi, kuriem Dievs nav tikai vārds uz „D” burta un reliģiskais kults nav tikai tradīcija līdzīga Santa Klausa atbraukšanai Ziemassvētkos, kurai neviens netic, bet visiem ir jautri. Ja jau respektējam, tad ne tikai „neitrālos”, bet arī tos, kuri, cenšoties panākt „neitralitāti”, liedz liecināt par Dievu un liek novākt visu, kas par Viņu atgādina, bet ja godīgi, tad to jau grūti saukt par „neitralitāti” un toleranci. Manuprāt, nav iespējams palikt „neitrālam”, jo tolerance nozīmē, ka, pirmkārt, man ir savi uzskati, bet es piekrītu tam, ka ir cilvēki ar citādiem uzskatiem. Esmu gatavs dialogam, bet tas nenozīmē, ka radikāli mainīšu savu viedokli. Ja piekrītam uzskatam, ka reliģija ir „opijs priekš tautas” un kāds skaļi par to runā, tad arī man ir tiesības pieprasīt, lai man ļauj paust savu viedokli par reliģiju. Vai es tomēr kaut ko jaucu? Ja pašlaik dažās „apgaismotās” Eiropas valstīs pa pilsētu ielām – kas ir publiskā telpa – kursē autobusi ar uzrakstiem „Visticamāk Dieva nav”, tad kam varētu traucēt krusts publiskā vietā? Protams, grūti prognozēt, bet visticamāk, ja kāds grieztos Eiropas Cilvēktiesību tiesā ar sūdzību, ka tādi uzraksti liedz viņam audzināt bērnus saskaņā ar savu reliģisko pārliecību – zaudētu, nemaz nerunājot par morālās kompensācijas saņemšanu. Mūsdienās nevar runāt par to, ka esam neitrāli, respektīvi, to, ka kāds vēlas izstumt visu, kas saistās ar reliģiju no publiskām vietām nevar saukt par neitralitāti un toleranci. Uzskatam, ka Dieva nav ir tādas pašas tiesības pastāvēt, kā manai ticībai Viņam. Līdz ar to, tolerances vārdā, es varu pieprasīt, lai krusts paliek uz sienas. Tukša siena it nemaz nesimbolizē toleranci pret visiem, bet toleranci pret „vienīgi pareizo” uzskatu, ka reliģijai nav vietas publiskās vietās. Un diemžēl šīs „tukšās sienas ideoloģija” ņem priekšroku mūsu sabiedrībā. Iespējams, mēs Latvijā to vēl nejūtam un, dod Dievs, lai tādā veidā izprasta „tolerance” nekad nekļūtu par mūsu spriedumu kritēriju. Kļūs vai nē, tas lielākā vai mazākā mērā ir atkarīgs no mums pašiem. Brīžiem man rodas iespaids, ka katoļi neprot aizstāvēt savus uzskatus. Šobrīd nerunāju tikai par racionāliem argumentiem, jo ne visi mēs esam beiguši teoloģijas studijas, es runāju par drosmi. Pamanīju, kad cilvēks ir baznīcā, tam nesagādā problēmas pārkrustīties un pat uz ceļiem lūgties, bet atrodoties ģimenes lokā tas jau ir grūtāk un svešo klātbūtnē – tas ir gandrīz neiespējams. Varbūt cilvēkā trūkst pārliecības par savu ticību, vai pat kauns no tās? Poļu publicists Tomašs Terlikovkis nesen saņēma e-pastu, ar jautājumu, uz kuru adresi viņam nosūtīt uzaicinājumu uz tiesu, jo viņš savā blogā ir salīdzinājis ar hitleristiem tos advokātus, kas aizstāv sievietes tiesības uz abortu, jo, viņuprāt, daži cilvēki nav pietiekoši cienīgi, lai dzīvotu. Terlikovska atbilde bija vienkārša: „Ir lietas, kas ir daudz svarīgākas nekā miers. Un tās aizstāvēšanas dēļ ir vērts kaut ko pazaudēt.” Neatbalstu Praidus vai tamlīdzīgus pasākumus, bet ja mēs ar līdzīgu pārliecību sludinātu Evaņģēliju, ja mēs attiektos pret Dievu nopietnāk, nekā pret Salatēti, ja mēs būtu gatavi pat zaudēt cīņā par savām vērtībām, par ticību, tad diez vai kristieši būtu neņemami vērā. Lūdzu nepārprotiet, nekādā gadījumā nepropagandēju to, ka jācīnās ar fiziska spēka palīdzību, bet šķiet, ka par Pravieti Mahometu karikatūras vairs netiek zīmētas. Manuprāt, pamazām jāatmet tas ticības modelis, kad šķietami izdarām Dievam pakalpojumu ar to, ka vēl apmeklējam baznīcu un ievērojam dažus baušļus. Īstenībā tā ir privilēģija, ko Dievs mums ir devis. Bet, ja mums ir dota šī privilēģija, tad tas pieprasa arī attiecīgo dzīves veidu. Kristietība nav tikai klusēšanas un savstarpējās adorācijas oāze, nedz arī terapijas, precīzāk - hagioterapijas kabinets, kur runā tika par ievainoto jūtu dziedināšanu. Tā ir tikai daļa no kristietības dzīves. Ja esam kristieši, tad tas uzliek pienākumu sekot Kristum līdz galam un liecināt par Taisnību arī mūsdienu Pilātu priekšā, pat ja tie gatavi būtu mūs piesist krustā kā mūsu Mācītāju. Ja kristieši neklusēs, ja nenodarbosies tikai ar to, lai www.draugiem.lv katoļu forumā veidotu kārtējo demagoģiju un dzīvojot sabiedrībā nekaunēsies no savas ticības un, neskatoties uz iespējamajām negācijām, teiks „Jā, Kristus ir mans Dievs”, tad „tukšās sienas ideoloģijai” nebūs vietas, jo tai parasti ir „lielā brēka, bet maza vilna” – neviens par to dzīvību neatdos. "Katōļu Dzeive" |
