Pāvests teica, ka šai lūgšanā ir ietverts viss kristīgais skatījums par cilvēku. Cilvēks pats par sevi ir nepilnīgs. Viņam ir nepieciešamas attiecības. Ar savu prātu vien viņš nespēj aptvert visu realitāti. Cilvēkam ir nepieciešams klausīties – klausīties citu, jo īpaši Visaugstāko – Dievu. Tikai tā cilvēks iepazīst sevi, tikai tā kļūst viņš pats.
Benedikts XVI pastāstīja, ka piedaloties rekolekcijās, viņš uzlūkojis Jaunavas Marijas svētgleznu, kas attēlota kā Gudrības sēdeklis (attēlā), kā Gudrības dzīvais tronis, ar pašu Gudrību, kas iemiesojusies viņas klēpī. Evaņģēlists Lūka Mariju attēlo kā sievieti, kuras sirds prot klausīties, sievieti, kura ir iegrimusi Dieva Vārdā, kura klausās Vārdu, to meditē un glabā savā sirdī.
Baznīcas tēvi raksta, ka mūžīgā Vārda ieņemšanas brīdī Svētais Gars ir ienācis Marijā caur ausīm. Klausoties, viņa ieņēma mūžīgo Vārdu un deva tam savu miesu. Svētgleznā Marijai visapkārt attēloti Baznīcas tēvi un mātes – svēto kopība. „Tieši to redzējām un sapratām šais dienās, ka nevis izolētajā „es” varam klausīties Vārdu, bet tikai Baznīcas „mūsos”, svēto kopības „mūsos”,” teica pāvests.
Vēršoties pie rekolekciju vadītāja, pāvests sacīja, ka viņš šais dienās ir licis runāt pieciem izciliem priesteriem – sākot no Ignācija no Antiohijas līdz pāvestam Jānim Pāvilam II. „Tā, no jauna esam sapratuši, ko nozīmē būt priesterim, kļūt aizvien vairāk par priesteriem,” teica pāvests. Uzrunājot tēvu Enriko, Svētais tēvs piebilda: „Jūs uzsvērāt arī, ka konsakrācija ved pie misijas. Tās mērķis ir kļūt par misiju. Šais dienās ar Dieva palīdzību esam iedziļinājušies mūsu konsakrācijā. Tāpēc, ar jaunu drosmi vēlamies veikt savu misiju.” Uzrunas noslēgumā pāvests deva rekolekciju vadītājam, tēvam Enriko dal Kovolo savu apustulisko svētību. Radiovaticana.org | 
