Teksta pārnešana pāri valodu robežām – no vienas valodas otrā – vienmēr notiek ar lielākiem vai mazākiem zudumiem. Parasti uz robežas pārejas pietiek ar ierasto “muitas nomaksāšanu”, t.i., jāatsakās no kādām niansēm, kuras veido oriģinālvalodas semantiskā specifika un kuras nav iespējams adekvāti pārnest citas valodas vidē. Tas, protams, mazina preces, t.i., teksta, sākotnējo vērtību, taču vairums preces patērētāju to pat nepamana; turklāt jāņem vērā, ka lielākā daļa no literārās preces ir “vienreizējas lietošanas”, – arī tas ļauj īpaši neuztraukties par zudumiem. Daudz sarežģītāk ir ar aktuāliem un plaši pieprasītiem reliģiskiem tekstiem. Tie atstāj ļoti lielu ietekmi uz sabiedrību, tādēļ viena vai otra reliģiska vai sekulāra ideoloģija mēģina šos tekstus cenzēt. Bet, tā kā tas nav izdarāms attiecībā uz teksta oriģinālo versiju (jo tā parasti ir plaši pieejama dažādām, arī savstarpēji konkurējošām reliģiskām grupām), tad parasti to mēģina īstenot ar tulkojuma palīdzību. Rietumu kultūras areālā īpaši nozīmīgi ir Bībeles teksti. Neviens cits teksts vai tekstu kopums nav atstājis tik dziļu iespaidu uz vēsturi kā jūdu un kristiešu Svētie Raksti. Iespējams, tieši tāpēc sagrozīšanas precedenti ir atrodami jau pašos pirmajos šī teksta tulkojuma variantos. Pirmais mums zināmais plašākais Bībeles tekstu tulkojums ir apmēram 3. gadsimta pr. Kristus vidū veiktais Vecās Derības tulkojums no senebreju valodas uz sengrieķu – tā sauktā Septuaginta. Zīmīgs piemērs, ko tur atrodam, ir pravieša Jesajas grāmatas 9. nodaļas 5. panta teksts, kas pravietiski vēstī par Mesijas jeb Kristus dzimšanu. Latviešu tulkojums (Londona, 1965) (red.piez.: Latviski visu Bībeli pirmoreiz iztulkoja Ernsts Gliks, Alūksnes luterāņu draudzes mācītājs, 1685. gadā. Šis tulkojums publicēts daudz reižu, vairākkārt rediģēts. Par pēdējo šā tulkojuma redakciju var uzskatīt 1965. gada Londonas tulkojumu (tulkojums tika iesākts jau Latvijā 1931. gadā), tā galvenais valodas redaktors bija prof. Ernests Blese. Šis tulkojums pēc Latvijas neatkarības atgūšanas publicēts arī Latvijā 1997. gadā) pietiekami korekti atveido senebreju tekstu: “Jo mums ir piedzimis Bērns, mums ir dots Dēls, valdība guļ uz Viņa kamiešiem. Viņa vārds ir: Brīnums, Padoma devējs, Varenais Dievs, Mūžīgais tēvs un Miera valdnieks.” Septuagintā šī panta otrā daļa tiek tulkota: “.. Viņa vārds ir: Lielās Padomes eņģelis. Jo es nesīšu mieru pār valdniekiem, mieru un veselību caur Viņu.” Septuagintas un arī vēlāko laiku jūdu tulkotājiem licies pilnīgi neiespējami kādu no sievietes dzimušu cilvēkbērnu apveltīt ar vārdiem "Varenais Dievs, Mūžīgais tēvs un Miera valdnieks", tāpēc tie tulkojot ņēmuši talkā lielu izdomu un patvaļīgi sagrozījuši tekstu, līdz kamēr "Varenā Dieva" un "Mūžīgā tēva" vietā sanāk "eņģelis". Labi, ka vismaz kādas mistiskas un, domājams, ļoti svarīgas "Lielās Padomes eņģelis"; paldies par to pašu! Interesanti, ka šai tradīcijai daļēji seko arī mūsdienu jūdu veiktie šī panta tulkojumi uz modernajām valodām. Tie gan vairs neuzdrošinās izmainīt tekstu, bet vienkārši atsakās to tulkot. Tādējādi mūsdienu jūdu manierē šis teksts latviski būtu lasāms apmēram šādi: “Viņa vārds ir: Pelejoēsēlgiborabiadsaršalom”. Citiem vārdiem sakot: “Ko vēl ne – mēs taču nesāksim tulkot personvārdus! Vienu sauc par Mozu, citu – par Dāvidu, bet šo – par Pelejoēsēlgiborabiadsaršalom. Ja kāds grib saprast, ko tas nozīmē, lai tulko pats!” Līdzīgas tendences ir pamanāmas arī latviešu Bībeles tā sauktajā Londonas 1965. gada izdevumā. Kāds piemērs no Jaunās Derības, kuras tulkojums no sengrieķu valodas bija tapis jau pirms Otrā pasaules kara. Tā veicēji bija teologi, kas sekoja jaunākajiem tālaika liberālās teksta kritikas pieņēmumiem, tai skaitā arī par to, ka mācība par Jēzus Kristus dievišķumu nav atrodama apustuļa Pāvila t.s. īstajās vēstulēs (dažas Pāvila vēstules tika uzskatītas par neīstajām, jo Pāvils tās neesot varējis sarakstīt), bet radusies vēlākos laikos – pēc apustuļa. Lielākās problēmas šīs tēmas sakarā liberālajiem teologiem radās ar kādu Pāvila izteikumu, kas atrodams Vēstulē romiešiem 9:5, bet Vēstuli romiešiem pat visi liberāļi uzskatīja par īstu, no paša Pāvila nākušu. Valodas ziņā ļoti vienkāršais un skaidrais sengrieķu teksts visos iepriekšējos dažādu valodu tulkojumos skanēja apmēram šādi: “.. no kuriem arī Kristus cēlies pēc miesas, kas ir Dievs pār visiem, augsti slavēts mūžīgi! Āmen.” Teksts skaidri un nepārprotami pasaka, ka Jēzus Kristus "ir Dievs pār visiem, augsti slavēts mūžīgi", turklāt šis apgalvojums vēl tiek apstiprināts ar svinīgu "āmen". Latviskā tulkojuma veicēji, demonstrēdami liberālās skolas oriģinālteksta emendācijas virtuozitātes kalngalus, pavērš tekstu sev vēlamā gultnē: “No kuriem arī Kristus cēlies pēc miesas,– lai visos mūžos slavēts Dievs, kas ir augstāks par visiem! Āmen.” – Nu! kurš gan tagad, to lasīdams, iedomāsies apgalvot, ka Pāvils nosaucis Jēzu Kristu no Nācaretes par Dievu? Jāteic, ka liberālajiem teologiem ir ne vien kādas liberālās akadēmiskās vērtības, kas ir jāsargā no robustā un neakadēmiskā Bībeles teksta, bet tiem ir arī savas liberālās morālās vērtības, kas no skarbā un tiešā Svēto Rakstu teksta cieš ne mazāk; arī tās ir izmanīgi un pašaizliedzīgi jāsargā. Piemēram minēšu kādu traģikomisku gadījumu no jaunā, tikko tapušā, latviešu Bībeles tulkojuma vēstures. Darbs pie jaunā Bībeles tulkojuma visumā ritēja raiti, un vietējie speciālisti diezgan veiksmīgi tika galā ar daudzajiem visai sarežģītajiem tulkojamo tekstu fragmentiem. Pavisam negaidīti komisijas darbs “iestrēga” pie valodas ziņā samērā vienkārša teksta Pāvila 1. vēstulē korintiešiem 6:9. Tas ir kāds fragments no daudzajiem Pāvila t.s. "grēku katalogiem", kas Londonas 1965. gada revidētajā izdevumā tulkots šādi: “Jeb vai jūs nezināt, ka netaisni neiemantos Dieva valstību? Nepievilieties! Ne netikli, ne elku kalpi, ne laulības pārkāpēji, ne malaki, ne vīriešu piegulētāji”. Pie nesaprotamā vārda malaki bija zemsvītras piezīme: “Burtiski: mīkstie; prieka zēni.” Ar šo tekstu tiktu galā jebkurš sekmīgs Teoloģijas fakultātes pirmkursnieks, bet cienījamā komisija iestrēga. Pēc komisijas priekšsēdētāja, toreizējā Teoloģijas fakultātes dekāna Jura Cālīša prasības šis teksts kā pārāk grūts tika atlikts malā, lai galīgo tulkojuma variantu pieņemtu tad, kad Latvijā ieradīsies augsti kvalificētu konsultantu komisija no projekta virsvadības – Apvienotās Bībeles biedrības (USB – United Bible Societies). Kad augsti kvalificētā komisija ieradās, iesākās īsts riņķa dancis ap pavisam vienkāršo tekstu, kurā Pāvils savam laikam un videi ierastā veidā nosoda gan “aktīvos”, gan “pasīvos” homoseksuāļus. Pēc vētrainas diskusijas kvalificētie USB speciālisti “silti” ieteica tulkot abas Pāvila nosodītās homoseksuāļu kategorijas pavisam neitrālā veidā, nespecifizējot, kādi grēki tad īsti tiek minēti šajā tekstā. Augsto speciālistu ieteikums patiesībā bija gaužām komisks: “Jeb vai jūs nezināt, ka netaisni neiemantos Dieva valstību? Nepievilieties! Ne netikli, ne elku kalpi, ne laulības pārkāpēji, ne tie, kas dara kādas nelabas lietas.” – Ak, tad tomēr nelabas gan... Beigās, pēc smagām cīņām “nevienādās svara kategorijās”, tika pieņemts daļējs kompromisa variants – "mīkstie" pārtop par "baudu kārajiem". Gala variantā teksts skan: “Vai jūs nezināt, ka ļaundari neiemantos Dieva valstību? Nemaldiniet sevi. Nedz izvirtuļi, nedz elku kalpi, nedz laulības apgānītāji, nedz baudu kārie, nedz vīriešu piegulētāji...” Nu, ko, vai atkal neliela liberāļu uzvara pār tekstu? Lai nu būtu. Bet, kā viens vecs ebrejs sacījis: “Lai viņi – uzvarētāji – būtu šoreiz kaut vai tik daudz uzvarējuši, kā mēs zaudētāji.” Rigaslaiks.lv |
