Daudziem nepatīk runāt par savām neveiksmēm, tomēr apustuļiem pietika drosmes nodot nākamajām kristiešu paaudzēm ne tikai Dieva spēka pieredzi, bet arī sava nespēka aprakstu. Tas nav nenozīmīgi. Vasarsvētku dienā Kristus mācekļu dzīvē kaut kas mainījās, jo vēl pirms brīža viņi sēdēja slēgtā telpā, baidīdamies no saviem tautiešiem. Bet pēc notikuma, kas mums paliek Noslēpums, viņi izgāja uz ielas un sāka sludināt Labo Vēsti. Šī pieredze nebija tikai emocionāls trieciens, kura rezultātā cilvēks jūtas piepildīts ar enerģiju, bet, atgriežoties mājās un saskaroties ar ikdienas problēmām, atkal iekrīt vecajos grēkos. Ja cilvēks tiek tikai emocionāli aizkustināts, tad pēc brīža var izgaist arī visas labās apņemšanās. Kuram no mums tas nav pazīstams? Vakar tevī vēl bija vēlēšanās un spēks valdīt pār sevi, tikt vaļā no kāda grēka, ar kuru centies iet uz grēksūdzi pie nepazīstama priestera, jo kauns, bet šodien atkal neatturējies no kārdinājuma, kad paliki divvientulībā ar savām domām. Ko mēs darām nepareizi? Kad notiek Dieva slavēšana, vai tad mēs nepiedzīvojam gandrīz to pašu, ko apustuļi? Visi paliek vienprātīgi lūgšanā, valda kopīgs prieks, savstarpēja mīlestība, atsaucība, visi klausa Dieva Vārdam. It kā viss, kā vajadzētu būt, bet tomēr augļu nav. Vaina ir tajā, ka redzam tikai aisberga augšu, aizmirstot, ka dziļumā atrodas lielāka, mums neredzama daļa. Zinām, ka mācekļi pārstāja baidīties no pūļa, sāka droši sludināt un kļuva spējīgi panest visas grūtības. Mēs vēlamies, lai ar mums notiek tas pats: lai pārstājam baidīties, varam droši sludināt, lai kļūstam pacietīgi. Interesanta nostāja – vēlēties novākt ābolus, bet ābeli nekopt. Nav jābrīnās, ka nesanāk. Pirms Svētā Gara nosūtīšanas apustuļiem nācās pārdzīvot savas ticības krīzi, ieraudzīt savu nespēku, atzīties, ka bija kļuvuši par Kristus nodevējiem. Var iedomāties, cik grūti viņiem bija paskatīties citam cita acīs, kad viņi atkal sanāca kopā. Un cik grūti bija paskatīties acīs Jēzum, kurš pēc augšāmcelšanās nostājās viņu vidū. Cik daudz nepatīkamu brīžu viņiem nācās pārdzīvot! Tomēr tas viss bija vajadzīgs, lai viņos tiktu atmaskotas egoistiskās tendences un katrs sevī atklātu, uz cik lielu nekrietnību ir spējīgs, lai tikai glābtu sevi. Šis ceļš ir rakstīts katram no mums. Bībele neklusē par apustuļu vājuma brīžiem, lai arī mēs atzītu savējos. Mūsdienu kultūrā tiek cildināti veiksminieki un skaistuļi, un mēs to ienesam arī kristietībā – tev jābūt piepildītam ar spēku, tev jākļūst dziedinātam, tev nav jābaidās. Dieva meklējumos mēs koncentrējamies uz to, lai kļūtu pilnīgi. Jau minēju, ka Jaunajā Derībā ir aprakstīti brīži, kad apustuļi bija vāji. Viens no tādiem bija krietni pēc Vasarsvētkiem, kur Pāvils vēstulē Galatiešiem apraksta Pētera liekulīgo rīcību: „Bet kad Kēfa nonāca Antiohijā, es atklāti viņam pretojos, jo viņš bija peļams, tāpēc ka, iekams daži no Jēkaba nebija nākuši, viņš ēda reizē ar pagāniem, bet, kad tie atnāca, tad viņš atrāvās un nošķīrās, bīdamies no apgraizītajiem. Arī pārējie jūdi piekrita viņa divkosībai, tā, ka šī izlikšanās arī Barnabu aizrāva līdz ar viņiem” (Gal 2, 11-13). To atgādinu ne tāpēc, lai nosodītu Pēteri, bet kā liecību tam, ka viņš cīnījās ar grēkiem līdz mūža beigām. Tā nebija, ka pēc Svētā Gara nosūtīšanas visas problēmas tika atrisinātas. Neviens nekļuva pilnīgs, ne visas brūces tika dziedinātas, bet notika kaut kas ļoti svarīgs, kaut ārēji neredzams – metanoia, ko parasti tulko kā „atgriešanās”, bet burtiski šis vārds nozīmē „mainīt domāšanas veidu”. Apustuļi savādāk sāka uzlūkot sevi, savas vājības un trūkumus, iemācījās ar tām dzīvot. Kaut gan baidījās, tomēr bailes nevaldīja pār viņu dzīvi; kaut gan viņos palika egoisms, tomēr viņi vairāk domāja par citiem; kaut arī viņiem sāpēja viņu pagātne, tomēr svarīgāk bija sludināt Dieva Vārdu, nevis meditēt par saviem ievainojumiem… Katram no mums ir šī pieredze – lūgt, lai Dievs attālina no mums dzeloni, un par Dieva labestības pazīmi uzskatām, ka Viņš to attālina. Bet Dievs vienmēr ir ar mums mūsu nespēkā. Brīžos, kad jūties vājš, ir pienācis vislabākais laiks Svētā Gara atnākšanai, lai Viņa spēks parādītos tavā nespēkā. Mēs meklējam Dievu spēkā, bet izrādās, ka pietiek pieņemt savu nespēku, lai Viņam dotu vietu savā dzīvē. Nespēks paliek, bet Dievs arī ir klātesošs. Kurš stiprāks? Tam neticēju, kamēr pats nepārliecinājos. Kad mani iesvētīja par priesteri un nokļuvu draudzē, radās jautājums par garīgā tēva izvēli. Lūdzu, lai Dievs dod, ka tāds atrastos, bet vēl joprojām nav tāda, kādu es vēlos. Bieži pats labi zinu, ko priesteris Grēksūdzes sakramentā man pateiks, un reizēm gadās pat uzminēt, kādu gandarījumu uzliks. Tomēr kādu reizi, kad tiešām bija grūti un nebija izvēles, aizgāju pie priestera, kuram pašam lielas problēmas ar alkoholu. Biju gatavs tam, ka neko labu nedzirdēšu – izsūdzēšu grēkus, saņemšu piedošanu un viss. Tomēr neviens no maniem iepriekšējiem garīgiem tēviem nebija sacījis tik dziļas un tajā pašā laikā vienkāršas lietas. Sapratu, ka Dievam pietiek, kad satiekas divi vājie, lai notiktu lielas lietas. Nav jādzenas pēc brīnumiem un lielām zīmēm. Svētā Gara atnākšana notiek katrā vietā un laikā, kad cilvēks atzīst savu vājumu Dieva priekšā un piekrīt, ka Kristus viņam ir vajadzīgs kā Pestītājs. Manuprāt, tieši šeit slēpjas apustuļu noslēpums un nevajag meklēt lielas zīmes. Pietiek, ka proti ieraudzīt mazās. 
Foto: Cenaclesoflife.org
|
