Iesākot Priesterības gada noslēguma vigīliju, viņš pateicās Svētajam tēvam par to, ko viņš ir darījis un dara priesteru, arī to, kas ir nomaldījušies, labā. „Zinām, ka jūsu Svētība ir piedevusi un vienmēr piedod sāpes, ko daži jums ir nodarījuši,” teica kardināls. Viņš uzsvēra, ka neraugoties uz to, ka Priesterības gads ir noslēdzies, aizvien ir jāturpinās priesteru iekšējās atgriešanās ceļam.
Vakara gaitā norisinājās priesteru un pāvesta saruna. Benedikts XVI atbildēja uz priesteru jautājumiem. Žozē Eduardo Oliveira i Silva no Brazīlijas pajautāja, kā labāk evaņģelizēt sabiedrību, kura nemitīgi mainās. Pāvests vispirms izteica prieku par visas pasaules priesteru klātbūtni un atzina, ka šodien daudzas draudzes kļūst lielas un ģeogrāfiski plašas. Tāpēc ir grūti pazīt katru ticīgo. Svarīgi ir, lai priesteris ilgotos pēc Kristus un nestu sevī Viņa mīlestības uguni, lai viņa ikdienas darbs nekļūtu par rutīnu pēc parauga „darbs-brīvais laiks”. Tai pašā laikā pāvests aicināja atzīt savus ierobežojumus. Marka Evaņģēlijā Kungs saka stresa pārņemtajiem, visu izdarīt gribošajiem mācekļiem „Nāciet savrup un atpūtieties!” Benedikts XVI uzsvēra, ka arī tas ir pastorālais darbs: rast pazemību un drosmi atpūsties!
Priesteris Matiass Agnero no Ziloņkaula Krasta Republikas, uzrunājot pāvestu, izteica vērojumu, ka starp teoloģiju un doktrīnu, kā arī starp teoloģiju un garīgumu ir izveidojusies plaisa. Dažreiz šķiet, ka teoloģijas centrā netiek likts Dievs. Tas liek izplatīties subjektīviem spriedumiem, kas arī Baznīcā ļauj ieviesties domai, kas vairs nav katoliska. „Kā orientēties šādās situācijās, kad pasaule vēlas tiesāt ticību, nevis otrādi?” jautāja priesteris.
Pāvests atzina, ka šis ir sarežģīts un sāpīgs jautājums. Viņš teica, ka patiešām pastāv teoloģija, kas vēlas būt akadēmiska, zinātniska un tā aizmirst par vitālo realitāti, Dieva klātbūtni, par to, ka Viņš runā ne tikai par pagātni, bet arī par šodienu. Teoloģijai lielu kaitējumu nodara prāta lepnība, kas aptumšo Dieva klātbūtni pasaulē. Tāpēc ir jābūt drosmīgiem pretoties šībrīža hipotēzēm un atcerēties Baznīcas lielo ticību, kas ir klātesoša visos laikos un kas paver ceļu uz patiesību. Ir labi jāpazīst Svētie Raksti. Tas palīdz cīnīties arī pret sektu uzbrukumiem. Tāpat ir jāiepazīst dažādi mūsdienu strāvojumi, lai spētu uz tiem saprātīgi atbildēt saskaņā ar mūsu ticību.
Priesteris Karols Miklosko no Slovākijas, kurš strādā par misionāru Krievijā, pastāstīja, ka viņam un citiem brāļiem priesterībā ir bieži jāsastopas ar pasaulīgu kritiku par celibātu. Pāvestu viņš lūdza dziļāk paskaidrot celibāta jēgu. Benedikts XVI teica, ka priesteris saplūst ar Kristus „es”. Vislabāk tas izpaužas Euharistijā, atskanot konsekrācijas vārdiem „šī ir mana miesa, šīs ir manas asinis”. Kristus vienmēr aicina pārvarēt savu „es” un domāt par nākotni Dievā. Liela problēma mūsdienās ir tā, ka arī kristietībā par to tiek aizmirsts. Šķiet, ka pietiek vienīgi ar tagadni, ar dzīvošanu tajā. Tādējādi tiek aizvērtas durvis mūsu eksistences patiesajam lielumam. Neticīgajai pasaulei celibāts šķiet skandalozs un nepieņemams. Nepieņemamas kļūst jebkādas saites, arī laulība. Celibāts ir „jā” vārds Dievam, nodošanās Viņa rokās, ieiešana Viņa „es”. Pāvests paskaidroja, ka tāpat kā laulībā, tas ir definitīvas uzticības akts, „jā” vārds nākamajai pasaulei. Radiovaticana.org |
