Priesteris Zbigņevs Stankevičs klātesošajiem atzīmēja, ka runājot par atpestīšanu, ko paveica Jēzus, mēs parasti koncentrējamies uz to Upuri, ko Viņš salika Golgātā, un pēc tam pārejam uz Augšāmcelšanos, Debesbraukšanu un Sv.Gara nosūtīšanu, taču ir vērts pievērsties vienam citam aspektam, kas nav mazāk būtisks visā Jēzus atpestīšanas plānā. No vienas puses Viņš visu izdarīja, bet kā lai cilvēki uzzina par to un kā lai viņi spēj atvērties uz Dieva doto dāvanu? Tieši tāpēc jau Pestītājs aicināja mācekļus. Tie aiznesa Labo Vēsti uz visām zemes malām un iemācīja tos, kuri ieticēja, atvērties uz Jēzus piedāvāto žēlastību – grēku piedošanu, sirds pārmaiņu un Sv.Gara dāvanu. Tāpēc Labā Vēsts nevar izplatīties, ja nav mācekļu, kuri, kā raksta sv. Pāvils vēstulē Timotejam, spēs to, ko saņēmuši, nodot citiem cilvēkiem, kas spēs arī pamācīt citus. Priesteris akcentēja - kādēļ Jēzus mums vēlējās atstāt Euharistiju? Parasti atbildam – gribēja saglabāt savu klātbūtni mūsu vidū. Tas ir pareizi, bet jāmēģina iedziļināties tanī, ko tas nozīmē, ko tas ietver sevī. Līdzīgi tam, kā Jeruzālemes svētnīcas svečturim ir 7 žuburi, tā arī varam saskatīt 7 elementus tai pastorālajā programmā, ko mums atstāja Jēzus: VIŅŠ ŅĒMA SAVĀS ROKĀS MAIZI; SVĒTĪJA TO; LAUZA; DEVA VIŅIEM; SACĪDAMS: TĀ IR MANA MIESA; ŅEMIET UN ĒDIET NO TĀS VISI; TO DARIET MANAI PIEMIŅAI. Pirmajā elementā – "Viņš ņēma Savās rokās maizi" - mēs esam maize Jēzus rokās. Ne mēs Viņu esam izvēlējušies. Tomēr mēs esam bijuši tie, kas piekritām strādāt Viņa vīna dārzā. Kad mēs izšķīrāmies Viņam sekot, Viņš paņēma mūs savās rokās, lai mūs izveidotu pēc sava attēla un līdzības. Galvenā formācijas vieta nav vis kāda lekciju zāle vai laboratorija, bet gan Viņa rokas. Pirms mēs sāksim strādāt Kungam, vispirms mums ir jāļauj, lai Viņš pats pastrādā pie mums. Nevaram kļūt par tiem, kuri nes brīvību citiem, ja neesam paši piedzīvojuši šo brīvību. Nevaram dziedināt citus, ja paši neesam vispirms dziedināti konkrētās mūsu dzīves jomās. Pr.Zbigņevs pasvītroja, ka mūsu nostājai jābūt gataviem mainīt savus plānus, neturēties drudžaini pie tā, ko esam ieplānojuši. Otrajā elementā - 'Svētīja to" - pirmais, ko Jēzus dara – Viņš mūs svētī. Labi runāt, runāt labu. Katrs dzirdētais vārds tā mūs iespaido, ka tas nosaka mūsu dzīves veidu un darbību. Mūsu intelekts ir kā tukša kasete. Atkarībā no tā, ko mēs tur ierakstīsim, to tā arī atskaņos. Lasīt Dieva Vārdu. Pats pirmais un svarīgākais bauslis ir nevis mīlēt, bet gan klausīties. Priesteris uzsvēra, ja garīgajā dzīvē nedzirdam Dieva balsi, tad nevarēsim runāt Viņa vārdā. Būsim tikai uzurpatori. To, ka mums ir dota vara, vēl nenozīmē to, ka līdz ar to mēs jau esam kļuvuši nemaldīgi. Trešajā elementā - "Lauza" - nozīmē šķīstīšanu. Pashālā maize bija bez rauga un bez piemaisījumiem, tikai tad mēs varam kļūt Dievam tīkami. Bieži vien mēs domājam, ka galvenais ierobežojums nāk no materiālo līdzekļu trūkuma. Tomēr visvairāk traucē tas, kā mums ir par daudz – egoisms, materiālisms, sāncensība, lepnība, pašpārliecinātība. Šī šķīstīšana nozīmē mūsu nodomu attīrīšanu. Netīrs nodoms nozīmē, ka mūsu pastorālajā darbībā pa vidu jaucas arī mūsu personīgais labums. Kādi ir veidi, kuros Viņš mūs šķīstī? Tās ir vajāšanas, neveiksmes, problēmas, apmelojumi, atsacīšanās, sevis aizliegšana un kārdinājums. Kāpēc Kungs mūs attīra? Tāpēc, ka mums tas ir vajadzīgs. Uguns trīs jaunekļus nesadedzināja, bet deva iespēju slavēt Dievu. Jo svarīgāka misija, jo vairāk ir vajadzīga šķīstīšana, jo tā ir intensīvāka. Garīgais tēvs pasvītroja, ka mūsu nostājai jābūt – ļauties tam līdzīgi kā ķirurģiskās operācijas laikā. Ja neatteiksimies no visa un neļausimies tam, tad mūždien būsim sevī sašķelti, varam kļūt par neirotiķiem vai saslimt ar depresiju vai šizofrēniju. Ceturtajā elementā – "Deva viņiem" - maize nepaliek Jēzus rokās, bet tiek dota citiem. Nevaram visu mūžu palikt Tabora kalnā vai augšistabā. Jēzus sūta mūs pie citiem. Jo vairāk esam attīrīti, jo vairāk cilvēku varam iegūt, jo tiekam lauzti lielākā skaita gabalu. Priesteris Stankevičs uzsvēra, ka šajā gadījumā mūsu nostājai ir jābūt – atsacīšanās. Piektajā elementā – "Sacīdams – tā ir Mana Miesa" - līdzīgi tam, kā maize kļūst par Kristus miesu, tāpat arī mēs. Formācijas mērķis ir transformācija. Formācija beidzas tad, kad mēs kļūstam par Jēzu Kristu. Sestajā elementā – "Ņemiet un ēdiet no tās visi" - Labais Gans tiek vilka saplosīts. Dieva kalps atdod savu dzīvību par avīm, lai tikai tās būtu veselas un varētu dzīvot mierā. Slikts gans vienmēr meklēs gūt kādu labumu no savām avīm. Labais gans – gluži otrādi, vienmēr kaut ko zaudē avju dēļ. Viņam nav favorītu. Semināra garīgais tēvs akcentēja, ka mūsu nostājai ir jābūt tādai - ļaut lai no manis ēd. Īsts apustulis ir kā kviešu grauds, kurš nomirst, lai nestu augļus. Priekš viņa svarīgāk ir nevis organizēt un izrīkot, bet gan kādā brīdī iznīkt. Svarīgi ir atcerēties to, ka kādu dienu mums būs jānomirst, tāpēc jābūt gataviem aiziet, demisionēt. Atteikties no domas, ka es esmu kāds, kas komandē, nekoncentrēties uz savām privilēģijām. Tikt apēstam – tas nozīmēt būt pilnīgi otra cilvēka rīcībā. Septītais elements – "To dariet Manai piemiņai". Pasīvā nozīmē – ļaut, lai Dievs mani veido, ļauties šim veidošanas procesam. Kļūt par dzīvu Hostiju, kas tiek upurēta debesu Tēvam. Aktīvā nozīmē – atkārtojiet šo procesu, veidojiet mācekļus, lai arī viņu dzīve kļūst par Euharistiju. Euharistijā ir ietverta visa Kristus mācekļa dzīves programma. S.Zustere, "Vatikāna radio"
Foto: Toms Grīnbergs, Latvijas Universitātes Preses centrs | 
