ieviest svinību dienu respektīvo konfesiju kalendāros, lai atcerētos tos, kas jūrā, lūgtos par jūrniekiem un viņu ģimenēm. Kopš tā laika svinības ir guvušas diezgan plašus apmērus un starptautisku raksturu. Tās tiek svinētas jūlija otrajā svētdienā. Tādējādi tiek atzīts arī jūrnieku devums pasaules valstu ekonomikā.
Jūras svētdienai ir arī ekumeniska nozīme, jo daudzās ostās svinības rīko dažādas kristīgās konfesijas, sniedzot arī konkrētu liecību par savstarpēju vienotību un sadarbību.
Šogad tiek atzīmēta arī 90. gadskārta kopš Jūras apustulāta dibināšanas Glāzgovā, 1920. gada 4. oktobrī. To izveidoja priesteru un laju grupa, kas vēlējās atrisināt pamestības situāciju, kādā toreiz atradās katoļticīgie jūrnieki. Gadu gaitā šie centieni palielinājās un pateicoties daudzu kapelānu un brīvprātīgo ieguldījumam, šodien tiek veikts nozīmīgs materiālās un garīgās aprūpes darbs. Tas ir veltīts visiem jūrniekiem, nešķirojot tautību, vai reliģisko piederību. Notiek vizītes uz kuģiem, kā arī jūrnieku un viņu ģimeņu locekļu pieņemšana Stella Maris centros.
Bez tam, 2010. gadu Starptautiskā Jūras organizācija ir izsludinājusi par Jūrnieku gadu, lai starptautiskā kopiena labāk apzinātos to darbu, ko veic ap pusotra miljona jūrnieku visā pasaulē, kā arī riskus, kas ir saistīti ar šo darbu.
Kādas ir galvenās problēmas, ar kurām šodien saskaras jūrnieki? Uz šo jautājumu atbildi sniedz Pontifikālās migrantu un ceļotāju pastorālās aprūpes padomes prezidents Antonio Marija Veļjo. Viņš uzsver, ka liela problēma, kas draud aizvien samilzt, ir piratērija, jo īpaši Adenas līcī. Šobrīd ir ap 20 nolaupīto kuģu, uz kuriem atrodas vairāk nekā 400 ekipāžas locekļu. Jūrnieki un viņu ģimenes ir pakļauti psiholoģiskajam stresam, kas var nest traumatiskas sekas nākotnē. Jūras apustulāts un citas kristīgās organizācijas cenšas sniegt mierinājumu ģimenēm un pēc atbrīvošanas, arī pašiem jūrniekiem.
Pastāv arī kuģi, kas ir reģistrēti valstīs, kuras nerūpējas par to kontroli, drošību un ekipāžas locekļu dzīves apstākļiem. Lielākoties tie ir jaunattīstības valstu kuģi, uz kuriem strādājošie jūrnieki cieš klusībā, baidoties pazaudēt darbu. Vēl viena problēma ir jūrnieku kriminalizācija, ko izraisa personāla sadursmes uz kuģiem, kurās dominē cilvēciskais faktors.
Visbeidzot, ekonomiskā krīze pasaules jūrniecības panorāmā ir saasinājusi skandalozo kuģu un to apkalpes locekļu atstāšanas problēmu. Šais gadījumos, kad īpašnieki atstāj savus kuģus likteņa varā, Jūras apustulāts bieži vien darbojas kā katalizētājspēks, prasot iejaukties ostu pārvaldēm, policijai un citiem valstiskiem organismiem. Aizvadītajos mēnešos Spānijas un Itālijas Jūras apustulāti ir prezentējuši dosjē, kurā ir aplūkoti dažādi šī fenomena aspekti abās minētajās zemēs.
Jautāts par prioritātēm, kurām Jūras apustulāts gatavojas veltīt uzmanību nākotnē, bīskaps Antonio Marija Veļjo apliecina, ka viena no prioritātēm būs jau iesāktās vizītes uz kuģiem, bez tam, jūrnieku pastorālajā aprūpē vairāk tiks iesaistītas vietējās Baznīcas un Bīskapu konferences.
Pēdējos gados ir uzbūvēti daudzi jauni kruīza kuģi, kas var uzņemt divus, pat trīs tūkstošus pasažieru un vismaz tūkstoti apkalpes locekļu. Tas prasa arī priesteru klātbūtni uz kuģiem. Šie priesteri-kapelāni, kas dodas jūrā, paši kļūst par jūrniekiem un nodrošina dzīvu Baznīcas klātbūtni pārējo jūrnieku un pasažieru vidū.
Visbeidzot, Pontifikālās migrantu un ceļotāju pastorālās aprūpes padomes prezidents novēl, lai šai gadā, kas veltīts jūrasbraucējiem, tiktu ratificēta 2006. gada konvencija par jūrnieku darbu. Radiovaticana.org |
