Garīgā bērna īpašības – cieņa Faustīne: „Reiz biktstēvs man teica, lai palūdzos par viņu, un es sāku novennu uz Dievmāti. Novennā deviņas reizes skaitīju Esi sveicināta, Karaliene. Novennas beigās ieraudzīju Dieva Māti ar Bērnu Jēzu uz rokām un ieraudzīju arī savu biktstēvu, kurš stāvēja ceļos pie Dievmātes kājām un sarunājās ar viņu. Es nezinu, par ko viņš runāja ar Dievmāti, jo biju nodevusies sarunai ar Bērnu Jēzu, kurš nonāca no Mātes rokas un tuvojās man. Es nespēju beigt apbrīnot Viņa skaistumu. Sadzirdēju dažus vārdus, ko Māte viņam teica, bet ne visu saklausīju. Vārdi bija šādi: „Es esmu ne tikai Debesu Karaliene, bet arī Žēlsirdības Māte un tava Māte.” Un tajā brīdī Viņa izstiepa labo roku, kurā turēja apmetni, un pārklāja ar to priesteri. Tad vīzija pazuda.” (330) „Jēzu, esmu ievērojusi, ka Tu tā kā mazāk ar mani nodarbojies. Jā, mans bērns, Es slēpjos aiz tava vadītāja; viņš nodarbojas ar tevi pēc manas gribas, katru viņa vārdu cienī kā manu personīgo; viņš man ir aizsegs, aiz kura slēpjos. Tavs vadītājs un Es esam viens, viņa vārdi ir mani vārdi.” (1308) „Reiz, kad mans biktstēvs svinēja Misi, es kā parasti no Upurēšanas brīža altārī redzēju Bērnu Jēzu. Taču mirkli pirms Upurēšanas šī priestera manu acu priekšā vairs nebija – palicis tikai Jēzus. Viņš Upurēšanas laikā ņēma rokās Hostiju un biķeri, abus reizē pacēla augšā, paskatījās debesīs, un es uzreiz ieraudzīju savu priesteri. Pajautāju Bērnam Jēzum, kur tajā laikā bija priesteris, jo es viņu neredzēju. Jēzus atbildēja: Manā Sirdī. Tomēr neko vairāk es nevarēju saprast no šiem Jēzus vārdiem.” (442) „Reiz vakarā, ieejot cellē, ieraudzīju Kungu Jēzu, izstādītu monstrancē, it kā zem atklātām debesīm. Pie Kunga Jēzus kājām redzēju savu biktstēvu, bet aiz viņa lielu daudzumu augstāko garīdznieku, kuru apģērbu es nekad netiku redzējusi – vienīgi vīzijā. Aiz viņiem stāvēja dažādu kārtu garīdznieki, tālāk – lieli ļaužu pulki, kurus nespēju ietvert acu skatienā. Redzēju no Hostijas izejam tos divus starus, kā gleznā, tie cieši saplūda, bet nesavienojās un pieskārās mana biktstēva rokām, tad – citu garīdznieku rokām, no viņu rokām pārgāja uz cilvēkiem un atgriezās atpakaļ Hostijā... Un tajā brīdī es ieraudzīju sevi cellē, kā biju ienākusi.” (344) „Kad es sāku šo darbu un pasvītroju Kunga vārdus, vienlaikus arī visu citu pārskatīju un nonācu līdz lappusei, kur pierakstīti tēva Andraša padomi un norādījumi, nezināju, ko darīt – pasvītrot vai nē, tad dvēselē sadzirdēju šādus vārdus: Pasvītro, jo tie ir mani vārdi, Es esmu aizņēmies mana Sirds drauga lūpas, lai viņš runātu tevis nomierināšanai, un viņa norādījumus pildi līdz pat nāvei. Man ļoti nepatiktu, ja tu atkāptos no šiem norādījumiem, zini, ka Es pats noliku viņu starp Sevi un tavu dvēseli, Es to daru tava miera dēļ un lai tu nemaldītos. Kopš esmu tevi atdevis priestera īpašajā aizbildnībā, tu esi atbrīvota no sīkas atskaites priekšniecēm par to, kā Es tiekos ar tevi.” (967) „Tēva Andraša vadītās Svētās Mises laikā mirkli pirms Upurēšanas manu dvēseli caurstrāvoja Dieva klātbūtne un dvēsele tiecās uz altāri. Un tad es ieraudzīju Dievmāti ar Bērnu Jēzu uz rokām. Bērns Jēzus turējās pie Mātes rokas. Kādā brīdī Bērns Jēzus priecīgi aizskrēja uz altāra vidu, bet Dieva Māte man teica: „Skaties, cik mierīgi es uzticu Jēzu viņa rokām. Tu tāpat vari uzticēt viņam savu dvēseli un būt ar viņu kā bērns”.” (677) „Kungs Jēzus ļoti sargā savus vietniekus virs zemes. Viņš ir cieši vienots ar tiem, un viņu domas liek man turēt augstāk par savām. Esmu sapratusi saistību starp Jēzu un priesteri. Ko priesteris pasaka, to Jēzus aizstāv un Viņš bieži atbalsta priestera viedokli un nereti savas attiecības ar dvēseli padara atkarīgas no priestera viedokļa. Ak, Jēzu, caur sevišķām žēlastībām esmu labi sapratusi, cik daudz Tu esi dalījies ar viņiem savā varā un noslēpumā, vairāk nekā ar eņģeļiem. Es priecājos, ka tas viss ir mana labuma dēļ.” (1240) „Es redzu kādu priesteri, kuru Dievs ļoti mīl, bet sātans viņu ļoti neieredz, jo viņš daudz dvēseļu ved pa svētuma ceļu un rūpējas tikai par Dieva godu; bet es lūdzu Dievu, lai neizsīktu viņa pacietība attiecībā uz tiem, kuri viņam pastāvīgi pretojas. Kur sātans pats nespēj traucēt, tur viņš izmanto cilvēkus.” (1384) „Es redzēju viena priestera cīņu lūgšanas laikā. Viņa lūgšana bija līdzīga Kunga Jēzus lūgšanai Olīvdārzā. Ak, ja tas priesteris zinātu, cik patīkama Dievam bija viņa lūgšana.” (1534) „Es daudz runāju ar Kungu par tēvu Andrašu un arī par priesteri Sopočko; es zinu, ka to, ko lūdzu Kungam, Viņš man neatteiks, bet dos viņiem to, ko es lūdzu. Es jūtu un zinu, cik stipri Jēzus viņus mīl. Par to sīki nerakstu, bet zinu un par to bezgalīgi priecājos.” (676) Pēc grāmatas „Māsa Faustīne par garīgo vadīšanu”
"Katoļu Dzeive" | 
