Kad es apskatu vienu puķi apzinoties tās skaistumu, es atklāju dievišķā mistēriju. Puķe nav tikai matērija, patīkama forma; tajā izteikts Dieva radošais spēks. Cilvēciskās attiecībās es izjūtu ne tikai otra personību, draudzību vai mīlestību, kas var mūs vienot, bet arī dievišķās mīlestības noslēpumu. Un šis noslēpums ir pāri mums abiem. Pāri esošais (transcendence) nenāk no ārpuses, bet no pašām attiecībām. Tas ir noslēpumains dziļums katru attiecību sirdī, mistērija klātesoša visā. Ņemot vērā pāri esošās (transcendentālās) attiecības, jebkuras cilvēciskās attiecības nekad nav garlaicīgas. Neskatoties uz katra personīgajiem limitiem, dievišķais noslēpums dod katrai cilvēciskai attiecībai neierobežotu, neizsmeļamu un mūžīgu raksturu. Tāpat kā es nebeidzu brīnīties par dabas skaistumu vai dzīves mistēriju, es nemitīgi esmu sajūsmināts par cilvēku klātbūtni. Aizmirstot pāri esošās (transcendentālās) attiecības, es riskēju redzēt dabā vai otrā objektu, kuru es varu izmantot. Kas attiecas uz cilvēciskām būtnēm, es varu tās izvērtēt un piekarināt etiķetes. Viņu dzīves unikālums man ir netverams. Es tās nenovērtēju viņu patiesajā vērtībā. Pāri esošā (transcendentālā) attiecība ļauj cilvēciskām attiecībām būt daudz taisnīgākām un patiesākām. Tulk. Terēze Tamoviča
Foto: Freedigitalphotos.net | 
