Mums ir jāatceras, ka mūsu dzīvei ir sākums un beigas. Kaut mēs ik dienu, ik rītu pieņemtu kā jaunās dzīves sākumu, mūsu dzīve kļūtu daudz vieglāka un labāk panesama. Mūsu dzīves smagā nasta bieži vien ir „uzkrāta” ne tikai daudzu dienu un mēnešu, bet arī garo gadu gaitā. Mēs esam uzkrāvuši plecos sāpju un grūtību pilno pagātni kā bezjēdzīgu bagāžu, kas traucē dzīvot mums pašiem un vēl mēs to uztiepjam arī saviem līdzcilvēkiem. Ja mēs prastu ik rītu pieņemt kā jaunu dienu, kā jaunās dzīves sākumu, visa mūsu dzīve tiktu atjaunota un iegūtu svaigu skanējumu. Tad tai būtu rītausmas, pavasara svaigums, tā līdzinātos maza bērna dzīvei, kas piepildīta ar sirds atvērtību un paļāvību. Nesot dzīves grūtību smagumu, mēs tāpat būtu pakļauti dažādām briesmām, taču mēs būtu spējīgi pamanīt Debesu valstību, kas pieaug gan mūsos, gan ap mums. Masu mediji ar apsēstības pilnu sparu glorificē fizisku jaunību, un tas pierāda, ka šodien ļoti daudzi, to skaitā vesela rinda pavisam jaunu cilvēku, iekšēji jūtas stipri novecojuši. Viņi baidās pazaudēt fizisku pievilcību un veselību, viņi baidās pazaudēt jaunību. Tas lieku reizi apstiprina, ka viņu sirdis ir „novecojušas”. Cilvēks pusmūža gados mūsdienās vairs neasociējas ar pieredzi, zināšanām, ar uzkrāto dzīves gudrību, bet gan ar vientulību, atkāpšanos no dzīves, pat vairāk – ar tādiem cilvēkiem, kas, kļuvuši bezpalīdzīgi, pārguruši, tiek atstumti malā kā nevienam nederīgi. Mūsdienu sabiedrībā nemēdz meklēt padomu pie „veciem un gudriem”, kā tas bija senāk, bet gan pie speciālistiem, kaut arī speciālistiem pašiem nav diez cik lielas pieredzes. Daudzi jūtas „veci” šā vārda negatīvā nozīmē, jo viņus māc nemitīgas bažas, ka viņi nevienam nebūs vajadzīgi, viņus nospiež arī dzīves nasta un viņi nesaprot, ko iesākt ar savu dzīvi. Ļoti bieži viņi jūtas vientuļi, būdami arī pavisam jauni. Kaut mēs ik dienu, ik rītu pieņemtu kā jaunās dzīves sākumu... Eksistenciālajā nozīmē šie vārdi izskan kā nereāls sapnis un tomēr ir iespējams tos realizēt dzīvē. Mēs varēsim ik rītu pieņemt kā jaunās dzīves sākumu vienīgi tad, ja iepriekšējo dienu noslēgsim tā, kā vajadzētu noslēgt visu cilvēka dzīvi. Viena diena ir laika zīme, kas simbolizē visu dzīvi. Ja rīts ir jaunās dzīves simbols, tad vakars ir dzīves beigu jeb nāves simbols. Mēs dzīvojam sabiedrībā, kas nelabprāt nodarbina sevi ar jautājumu par dzīves jēgu un galamērķi. Uzmanības centrā vispirms ir tas, kas notiek šodien. Mēs pieļaujam ļoti daudz būtisku kļūdu tieši tāpēc, ka necenšamies saprast, kurp ved mūsu dzīves ceļi. Izšķirošajos mirkļos mums ļoti noderētu palūkoties uz to no putna lidojuma – tas mums dotu pārskatu par visu kopumā. Lai atsevišķi ikdienas notikumi būtu atrisināti, tos jāieraksta visas mūsu dzīves kontekstā – no dzimšanas brīža līdz pat nāvei. Ikdienas dzīvē mums ir nepieciešams apzināties „savu sākumu” un „savas beigas”. Cilvēka dzīve tāpat kā Kristus dzīve atrodas starp Sākumu un Beigām. Kristus par sevi saka: „Es esmu Alfa un Omega, Pirmais un Pēdējais, Sākums un Beigas.”(Apd 22, 13) Mūsdienu cilvēks ir tik dziļi nomaldījies, pazaudējis sevi, kā rezultātā viņš ir „aizmirsis” to patiesību, ko atgādina ikvienas dienas rīts un vakars. Masu informācijas līdzekļi visiem spēkiem kultivē cilvēku apziņā „mūžīgās jaunības tēlu”, kas iemieso vitalitāti, fizisku spēku un seno grieķu skaistuma ideālu. Protams, ir jauki paskatīties uz šādu „skaistuma” iemiesojumu, taču jāapzinās, ka ikviena pavadīta diena „iecērt robu” šajā mākslīgi izveidotajā skatījumā uz dzīvi. Kad mēs savu likteni konfrontējam ar „televīzijas reklamēto mūžam jauno cilvēku”, mēs, laikam nepielūdzami ejot uz priekšu, aizvien vairāk satraucamies. Kaut mēs spētu ik rītu pieņemt kā jaunās dzīves sākumu, tad daudz rāmāk raudzītos uz jaunām grumbām sejā un sirmajiem matiem. Tad nepielūdzamais laiks būtu tikai dabisks fakts, kuram mēs visi esam pakļauti. „Kas ir ceļā pie Dieva?” Mēs varētu ik rītu pieņemt jaunu dienu kā jaunās dzīves sākumu, ja ar visu to, kas notiek mūsu dzīvē, mēs atrastos nemitīgi ceļā pie Dieva. Kas ir ceļā pie Dieva, tas ir ceļā no viena sākuma uz nākamo (sv.Gregors no Nisas). Mēs ik dienas kraujam sev virsū neciešami smagas nastas tāpēc, ka neesam ceļā pie Dieva, bet „pie sevis” un pie pašu izvēlētiem mērķiem. Mēs gribam turēt dzīvi paši savās rokās, tāpēc uz mūsu pleciem gulstas visi tās smagumi. Ja mēs atdotu savu dzīvi Dievam, tad katra diena būtu kā „jauna dāvana”. No rīta mēs pieņemtu dzīvi kā jaunās dienas sākumu un vakarā mēs visu atdotu Dievam kā cilvēks, kas nāves brīdī ar paļāvību ieliek visu savu dzīvi Radītāja rokās. Cilvēkam mirstot, viss beidzas – beidzas smags darbs, ciešanas un sāpes. Noslēdzot dienu, mēs varam „noslēgt” jeb atdot Dievam pagājušās dienas ciešanas, sāpes un pūles, lai nestieptu to smagumu no vienas dienas uz otru; lai neuzkrātu ne ciešanas, ne sāpes. Katrai dienai ir savu rūpju un ciešanu diezgan. Kas ir ceļā pie Dieva, tas ir ceļā no viena sākuma uz nākamo. Dievs nemitīgi dara visu jaunu. Katra diena ir Dieva dāvana. Tieši tāpēc katru dienu varam izdzīvot kā jaunās dienas sākumu. Viss „vecais”, t.i., grēks vai grēka izraisītās ciešanas un nāve, līdz ar dienas beigām „iznīkst” un „pazūd”. Tā mēs ik dienas mirstam un augšāmceļamies jaunai dzīvei. Tā mēs ik dienas piedzīvojam Kristus Pashas noslēpumu. Šo noslēpumu mēs varam īpašā veidā piedzīvot caur ikdienas lūgšanu. Rīta lūgšanā mēs pieņemam jaunas dienas dāvanu un vakara lūgšanā mēs to atkal atdodam Dievam. Ikdienas lūgšana ļauj mums būt ceļā pie Dieva no viena sākuma uz nākamo. Pateicoties tam, ikviena diena mūsu dzīvē kļūst „jauna”, „svaiga”, „neparasta”. Tad mēs ar pateicību pieņemsim katru dienu; jutīsim izbrīnu par to, kas ar mums notiek un ar ko mēs sastopamies – tad būsim līdzīgi bērnam, kas ik rītu pamostas, pieglausts pie mātes krūtīm. Žurnāls "Katōļu Dzeive" | 
