Jēzus uzvara pār kārdinātāju norāda uz Viņa ciešo saikni ar Tēvu un sagatavo mūs turpmākajam aprakstam, kur ir runa par Jēzus publisko darbošanos. Kārdinātājs pirmais uzsāk sarunu ar Jēzu. Noliek Viņa priekšā kārdinājumu, norādot uz Jēzus varu – ja esi Dieva Dēls. Jēzus vārdā akmeņiem jākļūst par maizi, ar ko Jēzus varēs remdināt savu izsalkumu. Evaņģēlija konteksts mudina domāt, ka tas ir Jēzus spēkos. Jēzus veica brīnumainu maizes un zivju pavairošanu, lai pabarotu sapulcējušos cilvēkus. Tāpat Euharistijas iedibināšanas aprakstā Jēzus ņem savās rokās maizi un saka: „ ..ņemiet un ēdiet, tā ir mana Miesa.” Klausoties sātana vārdos, Jēzus saprot, ka tas ir ienaidnieka kārdinājums, ar kuru nevar ielaisties nekādos kompromisos. Jēzus atbilde ir viennozīmīgi noraidoša. Savā atbildē Jēzus saka: „Ne no maizes vien dzīvo cilvēks.” Atkārtotā likuma grāmatā šos vārdus izsaka Mozus, kad viņam izredzētā tauta ir jāved uz Apsolīto zemi. Mozus norāda uz pārbaudījumiem tuksnesī un īpaši uzsver Dieva klātbūtni un nepieciešamību pilnīgi uzticēties Viņam un staigāt Viņa ceļus. Savā atbildē kārdinātājam Jēzus vēlas norādīt, ka koncentrēšanās tikai uz materiālo maizi, kas remdē izsalkumu, noved pie Dieva atmešanas, pie neticības un galu galā pie garīgās nāves. Otrs mēģinājums kārdināt Jēzu notiek Svētajā Pilsētā – Jeruzalemē. Sātans vēlas, lai Jēzus pierāda, ka ir Dieva Dēls un apliecina savu spēku, metoties lejā no svētnīcas jumta. Šajā kārdinājumā sātans maina taktiku un mēģina motivēt Jēzu ar Svēto Rakstu vārdiem. Viņš citē 91. psalmu: „Jo ir rakstīts – Viņi tevi uz rokām nesīs, lai tu neievainotu savu kāju uz akmens.” Sātans vēlas, lai Jēzus parāda, ka Viņš ir Dieva Dēls, lai Tēvs paveic brīnumu un Viņu izglābj, metoties lejā no Jeruzalemes svētnīcas jumta. Līdzīgi kā iepriekšējā kārdinājuma mēģinājumā, Jēzus ar kārdinātāju neielaižas nekādos kompromisos. Viņš vēlreiz skaidri atbild ar vārdiem no Atkārtotā likuma grāmatas: „Nekārdini Kungu, savu Dievu.” Pēc diviem neveiksmīgiem mēģinājumiem kārdināt Jēzu, sātans aizved Jēzu uz ļoti augstu kalnu, lai vienā brīdī viņam parādītu visas pasaules valstis. Trešajā kārdinājumā sātans apsola, ka Jēzum dos varu pār šīm valstīm. Šeit slēpjas vēlme pēc vieglas varas un lētas autoritātes. Tomēr, lai iegūtu šo varu, Jēzum būtu jāizpilda kāds nosacījums – Viņam ir jākrīt ceļos un jāpielūdz sātans. Tādu noteikumu izpildīt Jēzus kategoriski atsakās un neielaižas nekādos kompromisos, un saka: „Atkāpies sātan.” Atkal tiek izteikti vārdi no Atkārtotā likuma grāmatas: „Tev būs pielūgt Kungu, savu Dievu, un Viņam vienam kalpot.” Pēc Jēzus kristības Jordānā, evaņģēlists Matejs stāsta par Dieva balsi no Debesīm: „Šis ir mans mīļotais Dēls, kurš man ļoti patīk.” Kārdināšanas aprakstā sātans divas reizes Jēzu nosauc par Dieva Dēlu: „Ja esi Dieva Dēls.” Jēzus ar savu radikālo nostāju un apziņu, ka ir Dieva Dēls, gūst uzvaru pār kārdinātāju un atklāj savas īpašās attiecības ar Tēvu caur izturību, uzticību un paklausību Viņam. Evaņģēlista Mateja nodoms ir atklāt Jēzu kā To, kurš piepilda Izvēlētās Tautas cerības un ilgas. Izraēlim, kurš pēc derības ar Dievu kļuva Viņa mīļais bērns, pēc iziešanas no Ēģiptes nācās iet cauri tuksnesim. Šajā ceļā tauta piedzīvoja gan sabrukumu, gan parādīja neuzticību un novērsās no Tēva. Jēzus kārdināšana mums atklāj patiesību, ka kārdinājums nav saistīts ar grēku, vājībām, bet vispirms ar spēku, varēšanu. Jo patiesībā mūs nekārdina uz to, ko nespējam izdarīt, bet gan uz to, kas ir mūsu spēkos. Jo lielākas ir mūsu iespējas, jo vairāk tiekam kārdināti. Kārdinājumi neskar, kā sākumā varētu šķist, to, kas cilvēkā ir vājš, bet gan to, kas ir spēcīgs. Fakts, ka Jēzus ir bez grēka un ka Viņā ir Svētais Gars, kurš Jēzu ved cauri tuksnesim, tomēr nevar izslēgt kārdinājumu pieredzi. Bezgrēcīgums un Svētā Gara klātbūtne ir Dieva varenības zīmes, kas sastopas ar spēcīgu sātana uzbrukumu. Jēzus kārdināšanā varam ieraudzīt, kā tiek kārdināts mūsdienu cilvēks. Kārdinājums apmierināt visas ilgas un materiālās vajadzības noved pie situācijas, kad cilvēkam sāk šķist, ka viņš ir pašpietiekams. Viņam nav vajadzīgs Dievs, jo pats ir spējīgs apmierināt visas savas vajadzības. Pasaulē netrūkst akmeņu, kurus ir viegli pārvērst par maizi, dzīvokli, mašīnu un visu to, kas nepieciešams ideālai dzīvei. Cilvēks ieņem paša Dieva vietu. Šāda nostāja noved pie tā, ka tiek pazaudēta vērtību hierarhija, pie egoisma, neticības un ieciklēšanās tikai uz šo pasauli. Šāds kārdinājums galu galā noved pie lielas nelaimes un nāves. Kārdinājums redzēt kādu brīnumu vai īpašu zīmi no Dieva puses paliek aktuāls arī mūsdienās. Cilvēks savā seklajā ticībā bieži atkārto vārdus – Dievs izdari to vai to, un tad es ticēšu. Šis kārdinājums kļūst īpaši redzams dažādās grūtās situācijās, kad šķiet, ka Dievs klusē vai arī ir par mums aizmirsis. Kārdinājums viegli iegūt varu un visas nepieciešamās spējas bez iedziļināšanās krusta realitātē ir nākamā mūsdienu cilvēka ilūzija, kurš tik ļoti labprāt bēg no grūtībām, no atbildības, no ciešanām. Caur šo kārdinājumu prizmu, cilvēks vēlas vienmēr būt stiprs, vesels un bagāts. Šīs cilvēka ilūzijas ļoti ātri var pārtraukt pēkšņa slimība, ciešanu pieredze, nāves realitāte. Jo vairāk cilvēks bēg no krusta, jo vairāk viņš sastopas ar vilšanos un ciešanām, kad viņu piemeklē dzīves krusts. Kādi kārdinājumi šodien tiek piedāvāti cilvēkam? Ja sātans tos izteiktu mums, kā tie skanētu? Vai es uzticos Dievam un esmu pārliecināts, ka mana dzīve ir Tā rokās, kurš vēlas, lai es būtu laimīgs? Vai savā dzīvē nemeklēju vieglu varu un lētu popularitāti? Vai ņemu savu krustu plecos, lai kalpotu Dievam un tuvākajiem? Lai šīs pārdomas un jautājumi mums katram palīdz garīgi auglīgi izdzīvot gaidāmo gavēņa laiku un iedziļināties Jēzus krusta noslēpumā, kur ir atrodama mūsu dzīves jēga un pestīšana. 
| 
