Atklāt patiesību par sevi Lai Gavēņa laiks mums būtu svētīgs un auglīgs, jāievēro gavēnis un klusums. Mūsdienās mazinās gavēšanas garīgā nozīme. Tā tiek bieži uzskatīta par vienu no ķermeņa kopšanas palīglīdzekļiem. Protams, gavēšana uzlabo fizisko pašsajūtu, taču kristiešiem tas ir līdzeklis, kurš palīdz labāk iepazīt sevi un atklāt to, kas dzīvē ir pats galvenais. Pamazām mēs pārliecināmies, ka nekādas materiālās lietas nespēj piepildīt ilgas, kas mīt cilvēka sirdī, un nonākam pie atziņas, ka mums ir vajadzīgs Dievs. Gavēnis mums māca pazemību un dāvā iekšējo brīvību. Svētā Terēze no Lizjē atklāja, ka cilvēks kļūst labāks nevis tad, ja gandara un sevi mērdē, bet gan atsakoties no savas gribas, lai pieņemtu Dieva gribu. Vislabākos rezultātus mēs sasniedzam tad, ja atsakāmies dzīvē no tūkstošiem iespēju apmierināt savas iegribas, – ja aizmirstam par sevi un atsakāmies no ērtas dzīves. Mūsdienās, kad visi kaut kur skrien un visapkārt valda liels troksnis, klusumam ir īpaši svarīga loma cilvēka dzīvē un garīgajā izaugsmē. Vīnes psihiatrs Viktors Frankls ir atzinis, ka „trokšņi ir kā narkotika, ar kuru cilvēki cenšas aizpildīt savu eksistenciālo tukšumu”. Sociologi ir izpētījuši, ka cilvēks, kas daudz laika pavada izklaidējoties, nav spējīgs loģiski domāt un skatīties patiesībai acīs. Klusuma mērķis nav tukšuma radīšana ap sevi, gluži otrādi – klusums dod iespēju būt pašam ar sevi, palīdz sakopot domas un meklēt Patiesību. Ne velti Etjēns de Monteljī ir sacījis, ka „klusums mums ļauj atrast to, ko esam zaudējuši, – sevi pašu, citus cilvēkus un varbūt pat Dievu”. Dievs uzrunā mūs klusumā, un mēs Viņu varam dzirdēt, tikai ieklausoties savā sirdī. Nodibināt personiskas attiecības ar Kristu Veltīt laiku lūgšanai, euharistiskajai adorācijai un Svēto Rakstu lasīšanai. Esmu novērojis divas galējības: vieni nelūdzas vispār vai lūdzas ļoti reti, kad jūt tādu vajadzību, bet citi lūdzas savtīgi, jo grib izmantot Dievu, lai apmierinātu savas iekāres, un vēlas panākt, lai Viņš rīkotos tā, kā vēlas šie cilvēki (sal. Jēk 4, 3). Savās lūgšanās viņi „riņķo ap sevi”, bet patiesībā Dievs viņus nemaz neinteresē. Svētais Jānis Marija Vianejs ir teicis: „Cilvēks, kas nelūdzas, aizvien vairāk pietuvojas zemei un kļūst līdzīgs kurmim, kas zemē rok sev alu, lai tajā paslēptos.” Es domāju, ka ikviens par to ir pārliecinājies. Ja tev nav laika lūgšanai, ja esi atstājis to novārtā, – tu vairs nedomā par garīgām vērtībām un tava galva ir pilna ar domām par laicīgām, materiālām lietām, bet, kad atsāc lūgties, tevī no jauna uzaust ilgas pēc Dieva un vēlēšanās palīdzēt citiem. Tuksneša tēvi lūgšanu uzskatīja par garīgās dzīves mērauklu un sauca to par gara elpu. „Ja cilvēks lūdzas, gars dzīvo, ja nelūdzas – gars mirst un iestājas garīgā nāve.” Euharistija ir Baznīcas sirds. Tajā mēs smeļam garīgo spēku un drosmi, lai varētu pasaulē īstenot savu kristieša sūtību. Tāpēc svētīgais Jānis Pāvils II bieži atkārtoja: „Lai Euharistija ir jūsu dzīves, ģimenes un draudzes centrā. Esiet Euharistijas cilvēki! Mīliet Jēzu un pielūdziet Viņu adorācijas laikā!” Vissvētākā Sakramenta adorācija pirms vai pēc Sv.Mises paildzina un pastiprina visu to, kas notiek Euharistijas svinēšanas laikā, un dara iespējamu patiesu un dziļu Jēzus pieņemšanu. Svētais Arsas prāvests savai draudzei mācīja: „Ja kādu dienu Debesu iemītnieki pārstātu pielūgt Dievu, tad Debesis vairs nebūtu Debesis.” Svētie Raksti ir patiesība un gaisma mūsu dzīvei, kas rāda, pa kuru ceļu jāiet, lai, atsakoties no egoistiska domāšanas veida un pieņemot Jēzus domāšanas veidu, mēs varētu pilnībā īstenot savu aicinājumu. Svētais Hieronims ir uzsvēris, ka tas, kurš nepazīst Svētos Rakstus, nepazīst Kristu. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai ikviens kristietis lasītu, apdomātu un lūgtos ar Dieva Vārdu, kas nav pagātnes notikumu apraksts, bet gan dzīvs Vārds. Tā ir satikšanās ar dzīvu Personu, kurai varam jautāt: Kungs, ko Tu man šodien saki? Ko stāsti par manu dzīvi? Iepazīt Dievu nozīmē ne tikai kaut ko uzzināt par Viņu, bet nodibināt ar Viņu personiskas attiecības. Gavēņa laikā dievnamos notiek Krusta ceļa un Rūgto asaru dievkalpojumi, kā arī draudzes rekolekcijas. Kad uzlūkojam krustā sisto Jēzu, mēs varam iepazīt, kas patiesībā ir Dievs. Mīlestība skaidro krusta noslēpumu un otrādi – krusts atklāj, kas ir mīlestība. Mēs neko nesapratīsim no krusta noslēpuma, ja neredzēsim tajā mīlestību. Atvērt sirdi līdzcilvēku vajadzībām Žēlsirdības darbi ir mīlestības vārdā veiktie darbi, ar kuriem mēs palīdzam savam tuvākajam viņa vajadzībās. Pāvests Benedikts XVI Gavēņa laika vēstījumā 2008.gadam rakstīja: „Svētie Raksti mūs māca, ka daudz lielāks prieks ir dot nekā saņemt. Kad rīkojamies, mīlestības vadīti, mēs atklājam savu patieso būtību, to, ka esam radīti ne jau paši sev, bet gan Dievam un tuvākajiem. Ikreiz, kad aiz mīlestības pret Dievu dalāmies tajā, kas mums ir, ar savu tuvāko, piedzīvojam to, ka dzīvei piepildījumu dod mīlestība un viss atgriežas atpakaļ kā svētība.” Žēlsirdības darbi ir kā lakmusa papīrs, kas parāda, cik patiesi tu esi lūdzies un gavējis. Pats svarīgākais garīgajā dzīvē ir iemācīties patiesi mīlēt Dievu un cilvēkus, un kristīgā askēze ir viens no labākajiem veidiem, kas audzina būt dāsniem mīlestībā un ierādīt Dievam pirmo vietu savā dzīvē. Žurnāls "Katōļu Dzeive" |
