1. „Ir jāaug tur, kur Dievs ir iestādījis.”
2. Vingrināties tikumos.
3. Sastapt Dievu ikdienas notikumos.
4. Apvienot dzīvi un lūgšanu.
5. Pārmainīt savu ikdienu.
1. "Ir jāaug tur, kur Dievs ir iestādījis."
Svētais Francisks no Sales ar šo domu pilnīgi nepārprotami norāda uz vienu no garīgās dzīves pamatprincipiem un tas ir – pirmkārt un galvenokārt no visas sirds iemīlēt savu dzīves kārtu. Kādai kundzei, kurai skauda, ka viņas māsa bija klosterī, viņš rakstīja: „Ir jāmīl tas, ko mīl Dievs, un Viņam jūsu aicinājums ir mīļš; tāpēc mīlēsim to arī mēs un netiepsimies, domājot par citu cilvēku paaicinājumiem.” Un tālāk viņš paskaidro: „Ja mēs gribam kļūt svēti paši pēc sava prāta, tad mēs tādi nekad nekļūsim; mums jākļūst svētiem tādā veidā, kā Dievs vēlas. Un Dieva griba ir, lai jūs, aiz mīlestības uz Viņu, no visas sirds praktizētu svētumu saskaņā ar savas dzīves kārtu.” Vēl kādā citā reizē sv.Francisks no Sales šai pašai kundzei raksta: „Lūdzu jūs, neizsējiet savas ilgas savu tuvāko dārzā, bet gan apstrādājiet pati savu dārzu. Nevajag tiekties kļūt par to, kas jūs neesat, bet no visas sirds ir jāvēlas kļūt par to, kas jūs esat. Kāpēc ir jābūvē pilis Spānijā, ja jau mums ir jādzīvo Francijā? Tāda ir mana pamācība un lūdzu to likt pie sirds: saki man, dārgā meita, vai tu patiešām tā dari.” Te mēs skaidri saskaramies ar sv.Franciska garīgo reālismu, kurš nepavisam negrib nodarboties ar neauglīgām iecerēm. „Ir labi, ja cilvēks daudz ko vēlas, bet savas vēlmes ir jāsakārto un katru jācenšas realizēt savā laikā un savu iespēju robežās. Paveikt maz ir daudz lietderīgāk nekā lolot lielas ieceres, kas ir ārpus mūsu iespējām. Cik ļoti Dievs vēlas, lai mēs parādītu uzticību mazās lietās, kas mums ir pa spēkam, nevis dedzību lielās lietās, kuras nav mums sasniedzamas.” Viņš mēdza teikt arī tā: „Reizēm mēs pārāk pūlamies kļūt par labiem eņģeļiem, bet aizmirstam un atstājam novārtā to, ka mums ir jābūt labiem cilvēkiem, t.i., labiem vīriešiem un labām sievietēm.” Tik reālistiska nostāja izslēdz jebkādu „īpašu” dievbijību, kas var pārvērsties par ārišķību. Kādā no sarunām ar savām garīgajām meitām no Vissv.Jaunavas Marijas Apmeklēšanas kongregācijas sv.Francisks ir izteicies tā: „Ja viņa (tulk. piez. – runa ir par kādu no klostermāsām) tiecas uz kādu īpašu svētumu, tad tā ir viņas darīšana, lai gan no šāda svētuma ceļa vajadzētu izsargāties. Ja gribam kļūt patiesi svēti, tad jāiet pa kopīgu ceļu, tāpat kā mūsu Kungs Jēzus Kristus un Viņa Māte.” Un vēl viņš mēdza atgādināt, ka „nav jāvēlas sasniegt svētumu strauji, visdrošāk ir iet pa parastu un kopīgu ceļu.” (...) 2. Vingrināties tikumos. Līdz šim mēs esam pārdomājuši garīgās dzīves pasīvo aspektu, proti, nepieciešamību akceptēt savas dzīves reālo situāciju un iemīlēt to, kā Dieva gribas izpausmi un Viņa mīlestības apliecinājumu. Taču tas ir tikai izejas punkts, tagad runāsim par konkrētām nostājām un rīcību, kuru sv.Francisks no Sales apzīmē kā „vingrināšanos tikumos”. Kad esam akceptējuši situāciju, kurā Dievs savā apredzībā ir „mūs iestādījis”, vajag „uzziedēt un nest augļus”, rēķinoties ar katra cilvēka konkrētiem apstākļiem un aicinājumu. Kristieša dzīvē viss ir Svētā Gara žēlastība, taču ar to ir nepieciešams sadarboties. Lai iegūtu tikumus, ir vajadzīga drosme, mērķtiecība, izturība, nesavtība un ir jāiegulda daudz pūļu. Savai māsai viņš rakstīja: „Tici man, ka patiess tikums nerodas, nepieliekot pūles, tāpat kā labas zivis nedzīvo purva sastāvējušos ūdeņos.” Ir cītīgi jāvingrinās – tāda ir vārda askēze nozīme jeb arī varam teikt, ka tā ir garīgā cīņa. Vingrināšanās tikumos dažādiem cilvēkiem ir dažāda un „to izvēle ir atkarīga no mūsu aicinājuma un pienākumiem, bet nevis no tā, kas mums vairāk patīk. Katram aicinājumam ir savi, tam raksturīgi tikumi: citādi būs laicīgu cilvēku un garīgās kārtas tikumi, citādi kareivim, bīskapam vai valdniekam, citādi jaunavām, precētiem cilvēkiem un atraitnēm”. Taču, lai nenomaldītos no pareizā ceļa, ir jāatceras, ka pastāv tikumu hierarhija. Sv.Franciskam no Sales nav ne mazāko šaubu, ka prioritāte ir mīlestības tikumam, pārējie ierindojas pēc tam: „Bišu māte un karaliene iziet no stropa tikai ar visu savu saimi, visiem pavalstniekiem. Līdzīgi arī mīlestība ienāk cilvēka sirdī ar veselu spietu citu tikumu, izkopjot un veidojot tos kā virspavēlnieks savus kareivjus.” Citi tikumi, it sevišķi lēnprātība, ir saistīti ar mīlestību. Un ir vai nu tās konkrētās izpausmes, vai līdzekļi, kas to nostiprina, jo patiesībā „vienīgi mīlestība dara mūs pilnīgus”. Ko tad nozīmē tradicionālie askētiskie vingrinājumi uz šāda tikumu interpretācijas fona? Faktiski nekas netiek atcelts, vienīgi akcents tiek likts uz ko citu. Tā, piemēram, sv.Francisks no Sales rekomendē drīzāk darbu nevis gavēni, labāk ierobežot to, kas patīk, nevis atteikties pavisam. Tā vietā, lai visu laiku izvēlētos to sliktāko kā gandarījumu, ir labāk atturēties no izvēles vispār. Man šķiet, ka lielāks tikums ir ēst neizvēloties, - tikai to, ko mums pasniedz, un tādā secībā, kādā mums pasniedz, neatkarīgi no tā, vai mums garšo vai negaršo, nevis vienmēr izvēlēties ko sliktāku. Kaut gan pēdējais variants varbūt izklausās stingrāks, tad tomēr pirmajā sevis aizliegšana ir lielāka, jo ar to mēs atsakāmies ne tikai no sev patīkama, bet arī no savas gribas, jo attiecībā uz ēdienu garšu ir diezgan grūti paļauties uz svešu gaumi un nejaušību. Turklāt šāds sevis mērdēšanas veids ir visatbilstošākais, jo paliek apslēpts citu cilvēku acīm un nevienā neizraisa nepatīkamas izjūtas. (turpinājums sekos) "Katōļu Dzeive" |
