Svētais Pāvils raksta: „Un, ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir jūsu ticība.” (1Kor 15,17) Viss, ko lasām Svētajos Rakstos, nav vienīgi stāsts par to, kas ir noticis, bet tas ir Dieva Vārds, kas ir „dzīvs un iedarbīgs” (sal. Ebr 4,11), ar kuru Dievs uzrunā ikviena laikmeta cilvēkus. Tas, kas notiek Baznīcas Liturģijā visa liturģiskā gada garumā, nav tikai atcere, lūgšanu kopsavilkums un kārtība, bet gan Dieva darbs! Tāpēc arī Svētā Liturģija ir jāsvin pareizi, tas nozīmē – saskaņā ar liturģiskām normām, jo tā nav neviena cilvēka īpašums. Tur, kur tiek svinēta Baznīcas Liturģija, tur darbojas Dievs un ticīgie tajā piedalās. Tas viss attiecas arī uz Lieldienu svētkiem: atceroties vēsturiskos notikumus, kas saistīti ar Jēzus Kristus, Dieva Dēla, ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos, mēs apzināmies, ka, pateicoties ticībai, tas viss notiek mūsos, bet īpašā veidā – Svētajos Sakramentos (”sakraments” – Dieva neredzamās darbības redzama zīme – vārdi un žesti; vairāk par Baznīcas Sakramentiem var atrast Katoliskās Baznīcas Katehismā, Nr.1113-1134, skat. http://www.rarzi.lv/ejietunmaciet/Katehisms_/d2s1n1.html). Pirmais no Svētajiem Sakramentiem ir Kristība. Tā nav pierakstīšanās draudzei, bet gan pirmais sakraments, kas kopā ar Iestiprināšanas sakramentu un Euharistiju ieved cilvēku kristīgajā dzīvē – vienotībā ar Jēzu Kristu. Cilvēks, kas tiek kristīts, saņem pirmdzimtā grēka un visu savu grēku piedošanu, saņem Dieva žēlastības, kas nepieciešamas, lai turpinātu kristīgo dzīvi, viņš tiek uzņemts Baznīcas klēpī kā Dieva bērns. Lēmumam saņemt Kristības sakramentu ir jābūt saistītam ar kristīgās dzīves iekšējo izvēli. Šajā sakramentā īstenojas Kristus nāves un augšāmcelšanās noslēpums: Kristībā mirstam grēkam, atsakāmies no ļaunā gara (dalība Jēzus Kristus nāvē), lai piedzimtu Dievam, mūžīgajai dzīvei (dalība Jēzus Kristus Augšāmcelšanās noslēpumā), apliecinām ticību Dievam Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam, apliecinām, ka ticam Baznīcai un visam, ko Tā mums māca, tas nozīmē, ka arī apņemamies dzīvot saskaņā ar šīs mācības normām. Uz šo noslēpumu norāda sv. Pāvils: „Vai jūs nezināt, ka mēs visi, kas esam kristīti Jēzū Kristū, esam kristīti Viņa nāvē? Jo mēs Kristībā līdz ar Viņu esam apbedīti nāvei, lai, kā Kristus caur Tēva godību uzcēlās no miroņiem, tāpat arī mēs dzīvotu atjaunotajā dzīvē. Jo, ja mēs nāves līdzībā ar Viņu esam saauguši, tad reizē līdzīgi būsim arī augšāmceļoties. To mēs zinām, ka mūsu vecais cilvēks ticis līdzi krustā sists, lai grēcīgā miesa tiktu iznīcināta un mēs vairs nekalpotu grēkam. (..) Bet ja mēs esam miruši līdz ar Kristu, tad mēs ticam, ka mēs arī dzīvosim kopā ar Kristu.” (Rom 6,3-6.8) Tātad Kristības sakraments vieno cilvēku ar Jēzu Kristu Viņa nāves un augšāmcelšanās noslēpumā. Līdz ar to atklājas arī grēka būtība un smagums, grēks nav tikai baušļa pārkāpšana, bet tā ir neuzticība Dievam. Katrs grēks vairāk vai mazāk iznīcina cilvēka vienotību ar Dievu un ir kā atgriešanās nāvē, no kuras mūs atpirka Jēzus Kristus ar savām ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos. Lielā gavēņa laiks norāda uz nozīmi un nepieciešamību gandarīt par grēkiem, kā arī uz Jēzus Kristus ciešanām un nāvi, kas pārsvarā tiek praktizēts tādos gavēņa dievkalpojumos kā ”Krustaceļš” un ”Rūgtās asaras”. Bet Lielā gavēņa laikam piemīt arī ”kristības dimensija”. Tas ir saistīts ar pirmo gadsimtu kristiešu dzīvi. Laiks pirms Augšāmcelšanās svētkiem bija ļoti nozīmīgs tiem, kas, vairākus gadus gatavojoties kristībai (katehumēni), tika izvēlēti, lai svētkos saņemtu kristīgās iniciācijas sakramentus (Kristība, Iestiprināšana, Euharistija). Šis laiks bija ļoti svarīgs arī citiem kristiešiem, kas vienotībā ar katehumēniem lūdzās un gavēja viņu nodomā, tā bija iespēja atcerēties savas kristības un sagatavoties Lieldienu vigīlijā no jauna apliecināt savu uzticību Kungam (atjaunot kristības solījumus). Tā tas ir arī šodien. Lieldienu svinēšana sākas naktī ar Gaismas Liturģiju (sākumā uguns svētīšana), tālāk seko īpaši gara Dieva Vārda liturģija, jo, ieklausoties Dieva Vārdā, cilvēks var atbildēt Dievam un atbildes laiks ir Kristības liturģija (kristība, kristības solījumu atjaunošana Lieldienu vigīlijā), kam seko centrālais notikums – Euharistija, pēc kuras ir paredzēta svinīga Lieldienu procesija, lai pasaulei pasludinātu par Jēzus Kristus uzvaru pār nāvi. Lieldienu vigīlijā ir atrodams kristīgās dzīves ceļš: no tumsas uz augšāmcelšanās dienu mūs ved Gaisma, Dieva Vārds, Dievs, kas darbojas Svētajos Sakramentos un caur tiem. Uz to visu joprojām norāda Baznīcas Liturģija. Diemžēl daudzi jautājumi vēl ir ēnā un līdz ar to visa Liturģija kopā ar daudziem dievkalpojumiem bieži vien paliek neizprotama, it kā viena dievbijības forma ar otru nebūtu saistīta. Līdz ar to daudzi izpilda tikai nepieciešamo – noteiktos pienākumus, gandrīz pilnīgi nepievēršot uzmanību visam pārējam, kas nav obligāts. Kristus Augšāmcelšanās svētki (Lieldienas) tiek svinēti reizi gadā, bet šo svētku noslēpums ir katras svētdienas būtība (senais svētdienas nosaukums ir ”mazās Lieldienas”). Piedaloties Euharistijā (Svētajā Misē), kas ir ticības ”avots un virsotne”, mēs apliecinām un stiprinām savu ticību. Svētās Mises laikā pēc konsekrācijas vārdiem seko dialogs: uz priestera vārdiem: „Lūk, ticības noslēpums!” Visi atbild: „Mēs vēstīsim par Tavu nāvi, Kungs, un liecināsim par Tavu augšāmcelšanos līdz pat Tavai atnākšanai.” Euharistija ir Kristus ciešanu, nāves un augšāmcelšanās noslēpums un nav iespējams to izdzīvot, tajā nepiedaloties. Līdzīgi ir ar Augšāmcelšanās svētkiem. Lieldienās cilvēki pārsvarā apmeklē baznīcas, tomēr, ja viņi nav pidalījušies Liturģijā, kas tiek svinēta Lielajā Ceturtdienā, Piektdienā un Sestdienā, tad šo svētku svinēšana paliek nepilna un nabadzīga. Latīņu nosaukums trim dienām (no Lielās Ceturtdienas vakara līdz Lieldienu svētdienai) ir ”Triduum sacrum”, kas bieži tiek tulkots ”trīs svētās dienas”, tomēr šo dienu liturģija ir viena. Man šķiet, ka pilnīgāku jēgu izteiktu tulkojums ”svētā trīs-diena”. To paturot atmiņā, ir vērts parūpēties un pilnīgāk svinēt augšāmcelšanās noslēpumu, kaut arī pienākums piedalīties svētkos attiecas tikai uz svētdienu. Baznīcas apmeklēšana vienīgi Lieldienās neļauj izdzīvot augšāmcelšanās bagātību, skaistumu un prieku. Tas bija Apustuļu ceļš, un tas ir arī Baznīcas ceļš. Nav augšāmcelšanās bez nāves. Jēzus mācekļiem teica: „Cilvēka Dēlam vajadzēs daudz ciest, (..) Viņu atmetīs un nogalinās, bet trešajā dienā Viņš celsies augšām.” (Lk 9,22) Visi šie notikumi ir nesaraujami saistīti. Jēzus Kristus dzīve, Dieva Vārds, Svētie Sakramenti, Baznīcas Liturģija, publiskās un privātās lūgšanas, lieli svētki, parastas gada svētdienas un arī kristieša ikdienas dzīve veido vienu vitrāžu. Tā ir skaista tikai tad, ja visi stikla gabaliņi – lieli un mazi, ir savās vietās. Vitrāžā nav stikliņa, kurš būtu lieks. Savukārt stikls bez vitrāžas ir nevajadzīgs un vitrāža bez kaut viena maza stikliņa nav pabeigta, jo paliek caurums, kas bojā vitrāžas skaistumu. Jēzus Kristus augšāmcelšanās ir liels ticības noslēpums, kas dod jēgu mūsu dzīvei un ticībai. Tomēr katrs cilvēks ir aicināts tam tuvoties un tajā ieiet vienotībā ar Baznīcu un caur Baznīcu. Novēlu visiem drosmi to izdzīvot šajos svētkos, kā arī visa gada garumā, lai arī Dieva žēlastība un svētība bagātīgi piepildītu mūsu garīgo un laicīgo dzīvi. Alleluja! Slava Kungam! "Nāc" |
