Atbilde atkarīga no izejas punkta, kas kļūst par pamatu, lai attaisnotu vai noraidītu šīs tradīcijas. Pastāv dažādi uzskati. No vienas puses pastāv uzskati, ka kristietība ir sveša Latvijas kultūrai, tā ir tikusi uzspiesta un ir vācu koloniālisma rezultāts. Tātad no kristietības vajadzētu atbrīvoties un veicināt pirmskristietības dzīves uzskatus un tradīcijas. Negatīva attieksme pret kristietību tika arī ieaudzināta, Latvijā ienākot komunisma ideoloģijai pēc Otrā pasaules kara ar zinātniskā ateisma lekcijas starpniecību. Šodien tāds skatījums rodas rietumu sabiedrības domāšanas iespaidā, piemēram, relatīvisma vai arī plurālistiskās teorijas par reliģijām. Relatīvisms pauž to, ka patiesība nav sasniedzama, katram tā var būt sava, tādējādi neviens nevar pretendēt uz patieso reliģiju, kas rada konfliktu ar Kristus vārdiem: „Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība.” Plurālistiskā teorija uzsver, ka Dieva Vārds katrā kultūrā var iemiesoties citādi, ka tas vienmēr ir viens un tas pats Kristus, kas stāv aiz katras reliģijas. Tādējādi tiek relativizēta Kristus iemiesošanās nozīme un dievišķā daba. No otras puses kristietība un folklora nonāk arī krustugunīs dažu kristiešu domātāju vidū, kuri uzskata, ka kristietībai un folklorai nav jāsatiekas, jo starp tām nav nekā kopīga. Šādu nostāju raksturo fundamentālā teoloģija par ekskluzīvismu, norādot, ka kristīgā reliģija ir ekskluzīva. Šo nepareizo nostāju ir veicinājuši tādi protestantu teologi kā K. Barts un E. Bruners, kā arī daži katoļu teologi, kuri izkropļotā veidā skaidrojuši Baznīcas mācību. Apskatot Latvijas kultūras vēsturi, ir jāizceļ kristieši, kuri uzsvēruši, ka starp kristīgo reliģiju un latviešu folkloru pastāv tilti, kas var savienot dažus dzīves uzskatus. Tādā katoliskā vidē Latvijā kā Latgalē un suitos (Kurzemē) pastāv savstarpēja pozitīva saikne starp kristīgo ticību un folkloras elementiem. Arī protestantismā, pat ja ir noraidoša attieksme pret tautas mantojumu ārpus Evaņģēlija, pastāv uzskati, ka ir jābūvē tilti. Luterāņu mācītājs Ludis Bērziņš – ievērojams latviešu folklorists, pedagogs un literāts – ir viens no tiem. Tāpat šeit var piepulcināt P. Smelteru, brāļus Skrindas, A. Bīlenšteinu, L. Adamoviču. Arī kardināls J. Vaivods un J. Broks savos pētījumos ir parādījuši, kā kristīgā reliģija veicinājusi latviešu kultūras uzplaukumu, izmantojot primskristietības laika dzīves uzskatus un tos novedot līdz pilnībai Kristus gaismā. J. Kursīte – mitoloģijas pētniece, Latvijas Universitātes filoloģijas fakultātes dekāne – uzsver: „Kristīgo un mītisko domāšanu ļoti daudz kas vieno. Ja nevienotu, kristietību ieviest neizdotos. Galvenais tas, ka vērtības ir vienas un tās pašas vai ļoti līdzīgas. Latvietī apbrīnojamā kārtā, tāpat kā lietuvietī, ir savijies gan pagāniskais, gan kristīgais, kas it kā pārsedz viens otru.” No jauna jāizvērtē stereotipi, kas apgalvo, ka latviskais ir tikai pagāniskais, kā to pasvītro V. Muktupāvels, LU asociētais profesors: „ Mēs esam gan kristieši, gan arī neaizmirstam to vidi, kultūru, apkārtni, no kuras nākam. Folklora ir viena no pamatlietām, ko cilvēks ir ieguvis mantojumā savā kultūras telpā. Tas ir etniskais elements, kas veido cilvēku – viņa dzīvi, darbu, vidi, ikdienu, sadzīvi, estētiskos uzskatus. (..) Kopīgais folklorai un kristietībai ir tas, ka tās abas ir saistītas ar cilvēku un nav no cilvēka atraujamas. (..) Viss labais, skaistais, patiesais, kas piepilda cilvēka dzīves telpu – gan kristīgais, gan no citiem kultūras apcirkņiem nākošais – cilvēkam ir vajadzīgs, kopjams, saglabājams un nododams nākamajām paaudzēm.” Attiecībā uz senām reliģiskām tradīcijām nevaram nepielietot mūsu prāta darbību, lai novērtētu, kas šajās tradīcijās ir neracionāls, maģisks un nav apvienojams ar kristīgās reliģijas pamatuzskatiem un ir pret cilvēka veselīgā prāta uzskatu. Nevar noliegt, ka no vienas puses pastāv relatīvisms attiecībā uz Dievu dažādu dievu pielūgsmē. No otras puses – tieši pirmskristiešu reliģiskās tradīcijas ir tā zeme, kur iekrita Dieva vārds, kas, izmantojot tā laika simbolus, tos piepildīja ar jaunu saturu, attīrot un paceļot labo līdz jaunai pilnībai. Patiess kristietis par pamatu ņems augšāmcēlušos Kristus tēlu, lai lasītu tos simbolus, kas atrodami senās tradīcijās un tiem piešķirs jaunu nozīmi. Patiess kristietis nebaidīsies noraidīt visu, kas nav atbilstošs jaunajam dzīves stilam, kurā ieved Kristus un Viņa dibinātā Baznīca. Latvijas kultūru veido folklora, kristietība, nacionālā ideja, dažādu kolonizāciju iespaids, kā arī saikne ar visu pasauli. Latvijas kultūras identitāti nevar raksturot tikai ar vienu no šiem elementiem, to attīrot no pārējiem. Ja skatāmies uz citu valstu kultūras veidošanos, tad jāpasvītro, ka arī šodien pastāv mēģinājumi kultūru attīrīt no kristīgā elementa un rietumu kultūras iespaida. Tas notika Beļģijas kolonizētajā Kongo, kur parādījās spēcīga attīrīšanās politika, ko veica bijušais prezidents Mobutu ar tā saucamo autentiskuma kustību. Tas notika arī Mao revolūcijas laikā Ķīnā. Tas zināmā mērā raksturo Rietumeiropas valstis, kas mēģina atmest kristīgo mantojumu, aizmirstot, ka tad, ja valsts un reliģija ir politiski šķirta, tad tomēr no kultūras nevar nošķirt reliģisko iespaidu tās veidošanā. Tas ir jautājums par saknēm, bez kurām cilvēks ir bez pieredzes. Svētīgais Jānis Pāvils II 2004. gadā to ļoti labi pasvītroja grāmatā ”Atmiņa un Identitāte”. Patiess latvietis nedrīkstētu aizmirst, ka pašreizējo Latvijas kultūru ir veidojuši ne tikai apgaismības domātāji, bet arī kristiešu domātāji, mācītāji, priesteri. Nedrīkstam aizmirst, kā to nesen atgādināja katoļu bīskapi, ka: „1917. gada 9. un 10. maija Rēzeknes kongresā, kurā tika izlemta galīga Latgales apvienošanās ar pārējiem latviešu novadiem un likts stiprs pamats latviešu tautas vienotībai un Latvijas valstiskajai identitātei, vadošā loma bija tieši garīdzniekiem (Nikodemam un Jāzepam Rancāniem, Kazimiram Skrindam, Francim Trasunam un citiem).” Patiess latvietis ir spējīgs izmantot sava prāta gaismu un saprast, ka vēsture ir dinamisks process, kas integrē jauno, neiznīcinot savu būtību. Kristīgais elements pieder pie latviešu kultūras DNS. Patiesi progresīvs cilvēks nekad neiznīcina mantojumu, bet to integrē, jauno savienojot ar saknēm. Zenta Mauriņa un Ita Kozakēviča var iedvesmot tos, kuri ir atbildīgi par Latvijas kultūru un cilvēku izglītošanu skolās vai caur masu informācijas līdzekļiem. Tā ir mākslīga domāšana, ja tiek uzskatīts, ka kādai kultūrai var no augšas uzspiest dzīves uzskatus, kas neatbilst vietējai kultūrai, aizmirstot tās garīgos pamatus. Kultūra nekad nav neitrāla, tā ir konkrēta. Piemēram, doma par ģimeni, tēva un mātes lomu svarīgumu, cilvēka cieņu no ieņemšanas brīža līdz pat dabiskai nāvei, nabadzīgo un vājo cilvēku vērtība, tēvijas mīlestība – tās nav vērtības, par ko balsot, tās eksistē kā pamats, lai nepazustu demokrātija. Neviens nevar nobalsot par to, kas ir cilvēks un kas nav. Ja tā notiktu, tad tas būtu relatīvisma diktatūras sākums, kas apdraudētu pašu cilvēku un demokrātiju. Cilvēks var attīstīties tikai uz pareiziem pamatiem! Šos pamatus Latvijas iedzīvotāji nedrīkstētu mazvērtēt atceroties Kristus vārdus, kas aicina celt uz klints, bet ne uz smiltīm. (sk. Mt 7,24–27) 
Foto: Ķeltu krusts, kas sevī apvieno tradicionālo ķeltu vainagu "rutu" un kristiešu krustu. Autors H4uz |
