Ja es kādu brīdi okeāna vidū izdomāju, ka nevēlos vairs turpināt – varbūt ieraugu kādu citu it kā patīkamāku laivu vai kuģi, vai pat nolemju, ka otrs ir lieka nasta, un atstāju viņu vienu pašu okeāna vidū – jautājums, vai līdzšinējā palīdzība bija ko vērta. Mēs taču neuzsāktu šo ceļojumu, ja zinātu, ka otrs mūs pusceļā pametīs! Mīlestība „uz laiku” jau pati sevī noliedz mīlestības būtību – kas ir „līdz galam”. Iekāpt kopīgā laivā un uzņemties kopīgu ceļu – salaulāties – ir nenoliedzami drosmīgs solis. Tomēr, vai bieži negadās, ka ceļā rodas problēmas: izrādās, ka ūdens vai pārtika palikusi krastā, nav paņemts līdzi piemērots silts apģērbs naktij, trūkst kompasa un – trakākais – nekādi neizdodas saskaņot airēšanas ritmu, laiva svaidās un grozās pa viļņiem kā apjukusi! Un kur nu vēl, ja gadās vētra… Nenopietni jūrā braucēji, jūs teiksiet? Vajadzēja taču sagatavoties, izplānot, parunāt ar pieredzējušiem – un arī saprast, vai tiešām abi spēs kopā, vienā ritmā airēt? Tomēr, kad divi cilvēki bez iepriekšējas sagatavošanās nolemj uzsākt kopīgu ceļojumu pa dzīves jūru laulības laivā, viņi rīkojas tieši kā šādi nenopietni jūrā braucēji. Viņi ir iedvesmoti, iemīlējušies, jūtas gana drosmīgi un visu zinoši. Viņi vēlas braukt un vēlas šo laivu – kas gan būtu tiesīgs viņiem to liegt? – un tad gadās, ka paiet laiks un abi sāk domāt, ka bija neprātīgi, šo ceļojumu uzsākot, arī – ka nebija sapratuši, ko šis ceļojums no viņiem prasīs, ka viņi nezināja, ko dara…. Bet laulība jau ir vēl kas daudz nopietnāks kā kopīga laiva. Laiva ir tikai koka gabals, vieta, līdzeklis, kuras izvēle ir tikai mūsu pašu darīšana, bet laulība – tā jau ir iesaistīšanās Dieva lietā. Tā ir saistības un atbildība, kuru uzņemas laulātie viens otra un savu vēl neesošo bērnu priekšā, un Dieva priekšā. Laulība ir atbildība pat savu vecāku, vecvecāku un vecvec…vecāku priekšā, šīs dzīvības tālāknodošanas priekšā. Tas ir nopietni, bet tik bieži ir redzēta nenopietna attieksme! Pat nemaz nerunājot par tālāko – pats Laulības sakramenta brīdis bieži netiek apzināts kā svarīgs! Tik bieži gadās, ka pārim, pat baznīcā ejot pie altāra, galva vēl pilna ar problēmu par fotografēšanos un kā viesiem nokļūt uz mielasta vietu – ka pati ceremonija paslīd garām, viņi nepamana, ka sniedz viens otram Sakramentu, un, izejot pa baznīcas durvīm, viņi nevis vienkārši ir laimīgi viens ar otru, bet vēl žigli cenšas kārtot kādas organizatoriskas lietas. Jā, tik daudz laika un enerģijas ir ieguldīts kāzu sagatavošanā, tikai nez kādēļ laika un enerģijas neatlika – vai jau sākotnēji nebija paredzēta? – lai pienācīgi sagatavotos Laulības sakramenta saņemšanai no garīgās puses? Taču nelaulājas ar domu, ka gan jau vēlāk varēs izšķirties, jo taču nezināja, ko dara. Bet, realitātē tā notiek, ka pāris vēlas, lai viņu salaulā pēc iespējas drīzāk – ir taču abpusējas jūtas! Bet jūtas (ja tās ir īstas un nobriedušas) nekur nepazudīs, ja pāris pagaidīs un nopietni sagatavosies laulībām.Vēl vairāk tās nostiprināsies, kad pāris sapratīs, ka viņu laulībā īstenībā pats galvenais būs Dievs – Viņš būs tas, kurš vadīs viņu laulības laiviņu pāri dzīves okeānam uz Debesu valstību. "Sagatavošanās Laulībai jābūt kā dziļam pārdzīvojumam" Pāvests Benedikts XVI, nesen uzrunājot Baznīcas tiesu pārstāvjus, uzsvēra, ka „sagatavošanās Laulībai jābūt kā dziļam pārdzīvojumam” un atgādināja, ka kandidāti uz Laulības sakramentu nedrīkst pieprasīt, lai tāpat vien viņus salaulā: „Nav runa par subjektīvo prasību, kādu priesterim jāizpilda formāli to atzīstot neatkarīgi no faktiskā savienības stāvokļa (..) Neviens nevar pieprasīt tiesības uz laulības ceremoniju.” Pāvests izteica arī pārliecību, ka „ar dažādu pieejamo rūpīgas sagatavošanas līdzekļu un kontroles palīdzību var paaugstināt pastorālās darbības efektivitāti ar mērķi izvairīties no sprieduma par laulības nederīgumu”. Viens no veidiem, kā sagatavoties laulībām, ir iziet Saderināto kursus. Reliģiskajā dzīvē, pirms iesaistīties kādā kopienā, cilvēks vispirms iziet noviciātu, lai labāk iepazītu to dzīvi, kurai viņš jūtas aicināts, lai uzzinātu, vai tā patiešām ir Kunga griba. Ne mazākas pūles jāvelta arī aicinājuma laulības dzīvei noskaidrošanai, un tam kalpo saderināšanās laiks, kas ir lūgšanu, pārdomu, sevis un izredzētā dziļākas iepazīšanas un atbildīga lēmuma pieņemšanas laiks. Kursus apmeklēt ir aicināti saderinātie un tie, kuri ir iemīlējušies, draudzējas un domā par laulībām nākotnē. Šajos kursos ir iespēja dziļāk iepazīst sevi un savu izredzēto, pārdomāt savu aicinājumu uz laulības dzīvi, uzzināt Baznīcas mācību par laulību, ko nozīmē pirmslaulības un laulāto šķīstība, tiek izskaidrota Baznīcas nostāja dzīvības tālāknodošanas jautājumos un iepazīta ģimenes pieauguma dabiskās plānošanas metode. Kursos var piedalīties arī pāri, kuri dzīvo reģistrētā laulībā un vēlas saņemt Laulības sakramentu Baznīcā. Šie kursi ir ļoti efektīvi ar to, ka tos vada laulātie pāri un priesteris, nodarbības nenotiek lekciju veidā, programma paredz aktīva dialoga veikšanu pārī, sākot no psiholoģiska aspekta, pakāpeniski pārejot uz teoloģisku. Šajos kursos saderinātie var pārdomāt un pārrunāt laulības dzīvei būtiskas tēmas, uzklausīt otra domas, jūtas, vērtības, gaidas utt., kā arī notiek nopietna gatavošanās Laulības sakramentam katoļu Baznīcā – Dieva aicinājumam uz laulības dzīvi. Bieži vien saderinātie tikai šajos kursos tā pa īstam viens otru sāk iepazīt un apzinās Laulības sakramenta būtību. Parasti šie kursi notiek 9 tikšanās reizēs, kas notiek vienu reizi nedēļā, tomēr Liepājas diecēzē būs iespēja šīs deviņas tikšanās izdzīvot koncentrēti vienā nedēļas nogalē – Saderināto rekolekcijās. "NĀC"
Foto: Freedigitalphotos/David Castillo Dominici | 
